Kad man pirms 9 gadiem parādījās dators ar Windows 98, tad viennozīmīgi labākais audio-pleijeris starp čomiem bija Winamp. Kā izrādās, tas vēl pastāv arī šodien, un gan jau kāds to joprojām dievina. Tiesa, kad pirms trim-četriem gadiem sāku lietot Ubuntu, mani ļoti pārsteidza tāds mūzikas rīks kā Amarok (versija 1.4). Tas bija visiespaidīgākais mūzikas organizators, ko vispār nācies jelkad redzēt, jo tam bija ļoti dažādas iespējas, par ko rakstīju arī šeit pirms trim gadiem. Cik no tā raksta var noprast, tajā laikā GNOME playeri vienkārši netika līdzi Amarok iespējām un nespēja pildīt visas tā funkcijas. Tagad viss ir nedaudz mainījies līdz ar Ubuntu straujo pēdējo gadu attīstību un KDE4 parādīšanos.

Rhythmbox (šeit pieder arī Banshee, Exaile, Ex Falso, Listen, Quod Libet, utt.)

Rhythmbox ir GNOME (un Ubuntu) noklusētais mūzikas atskaņotājs, kas instalējas uzreiz ar visu Ubuntu. Rhythmbox man nekad tā īsti nebija paticis, bet sākot ar Intrepid izmantoju to regulāri, tagad Jaunty neredzu tam konkurentus. Rhythmbox ir visātrākais šāda veida atskaņotājs ever un tas vēsi tiek galā ar pāris tūkstošu dziesmu kolekciju, tiktu arī ar 10k. Visas mani interesējošās iespējas pēdējo 2-3 gadu laikā ir jau parādījušās programmā vai arī developeri sataisījuši pluginu formā un par funkcionalitāti es nevaru sūdzēties. Dizains ir satriecoši minimāls līdz pēdējam un tas mani ļoti priecē.

Protams, man patīk arī citi GNOME atskaņotāji, bet neredzu nevienu, kas piedāvātu ko vairāk kā Rhythmbox, atbilstoši tā ātrumam, funkcionalitātei un integrācijai iekš GNOME.

Songbird

Šis kļūst aizvien labāks. Cits open-source produkts, kas no interneta pārlūka pārvēršas par mūzikas atskaņotāju. Radīts uz xulrunner bāzes, tas ir brālēns Firefox browserim. Tas ir tīri loģiski, jo piemēram, man mūzikas klausīšanās svarīga sastāvdaļa ir informācijas iegūšanas process par žanru/mūziķi/tendencēm, kad izlasu milzumu daudz informācijas par māksliniekiem dažādos portālos, un Songbird šo procesu padara baudāmāku. Integrāciju ar Last.fm, wikipedia, hype machine, musicbrainz un visādiem citiem interesantiem projektiem nodrošina ģeometriskā progresijā pieaugošie plugini jeb extensioni (nu tādi paši kā Firefox un Thunderbird).

Tiesa gan, Songbird ir dikti lēns (lai gan esot ātrāks par iTunes), bet jāatceras, ka šis atskaņotājs reizē ir arī interneta pārlūks. Daži no pluginiem ir vienkārši apbrīnojami – piemēram, SmartyPants un mashTape. Katrā ziņā izskatās ļoti daudzsološi, ar katru relīzi priecē aizvien vairāk, turklāt, jāpiezīmē, ka Songbird veidojuši iepriekšminētā Winamp radītāji.

Amarok2

Kad Amarok izstrādātāju komanda paziņoja, ka uzsāks jaunas versijas izveidi, kura būs paredzēta arī Windows, mani pārņēma dalītas jūtas, jo no vienas puses Amarok būs pieejams visiem, no otras puses gluži negribējās to, lai Linux zaudē savu pievilcību un unikalitāti, jo Amarok bija viens no retajiem labumiem, kas vēl nebija uz Windows. Amarok2 attīstība noritēja paralēli KDE4 attīstībai un abi publikai tika nodoti sākotnēji negatavā stadijā – daudziem šis solis lika pilnībā atteikties no KDE lietošanas, taču ieguvēji no dullās testēšanas vidējā termiņā noteikti būs KDE izstrādātāji. Amarok2 tā pašreizējā stadijā ir salīdzinoši vājš un nepilnīgs atskaņotājs (lai gan labāks krietni nekā pirms 6 mēnešiem), taču tuvāko mēnešu (maksimums – gada) laikā, pēc manām domām, tas atgūs veco Amarok spozmi.

Daudzas senās Amarok funkcijas vēl nav pieejamas Amarok2, lai gan Amarok 2.1 pāris vecās ir jau atgūtas.  Izskatās, ka trakajā pārejā uz KDE4 sāpīgākais ir jau aiz muguras, taču nevar zināt, kas mūs sagaida ar GNOME3 pārmaiņām, jo ir dzirdētas baumas, ka Ubuntu 10.4 LTS varētu iet uz KDE, ja GNOME 3 būs galīgi nestabils.

iTunes

Lai arī iTunes skaitās baigi labais pleijeris un visi iPod un iPhone lietotāji to lieto gandrīz bez izņēmuma, negribētu atzīt to kā labāko. Pirmkārt, tas nedarbojas uz Ubuntu, turklāt, viņš vismaz uz Windows (cik dzirdēts, arī uz Mac) ir tik sasodīti lēns (pat uz “superātrā” Windows 7) un pārbāzts ar liekām funkcijām un, pats galvenais, tas nav sabiedrības radīts produkts – tas momentāni manās acīs padara to par pilnīgi neinteresantu un nepievilcīgu variantu. Hmmm, Mac fanboyiem par šo būs pavisam cits viedoklis, lai gan jāatzīst, ka iPodu un iPhonu var pieliet pilnu arī ar daudziem citiem instrumentiem (lai gan iTunes ir klasisks vendor lock-in piemērs iPhone īpašniekiem), turklāt bez tiem laikam esot vēl arī citi telefoni pasaulē.. Tiesa gan, jāatzīst, iTunes ir visu šo trīs augstākminēto mūzikas atskaņotāju-organizatoru idejiskais sencis, kas kopēšanas rezultātā ticis pārspēts, par ko arī sakām paldies Stīvam Džobsam un komandai! Urā!

Šīs būs manas otrās vēlēšanas mūžā. Par spīti manai “zaļoksnībai”, skolā un dzīvē esmu mācīts izvēlēties no pāris cilvēka loka dažus, kas spētu reprezentēt tautu vai kādu daudz lielāku vai mazāku cilvēku kopumu, un ka tas esot pareizi. Tā kā man patīk par visu pārliecināties pašam un daudzām mācītām/stāstītām lietām es neuzticos, tāpat es neuzticos tādai lietai kā valdībai, kur nu vēl idejai, ka maza cilvēku kopiena spētu reprezentēt lielākas sabiedrības masas īpašības, pilnīgi noteikti ne kopienā, kuras populācija būtu lielāka kaut vai par 50000 iedzīvotājiem. Rezultātā tas noved pie vispārējas viduvējības, “masu viedokļa” uzvaras, individualitātes trūkuma, varaskāru cilvēku ar “supermena” sindromu nonākšanu pie varas un elastīgas rīcībspējas impotences sarežģītās dzīves situācijās. Tāpēc man ne sevišķi tuvas ir sociālās vai politikas zinātnes (lai gan vienu tādu jau bakalauros “nolauzu”), jo liela daļa šo zinātņu teorijas nav fundamentālas, tās ir pareizas tikai pie noteiktiem apstākļiem, bet cilvēkiem raksturīgais subjektīvisms ātri vien šīs teorijas apgāž, un kārtējais mēģinājums izskaidrot cilvēku kā racionālu būtni cieš neveiksmi.

Uzskatu, ka ārējais spēks cilvēku rīcības ierobežošanai nav vajadzīgs. Ja cilvēks darbojas pēc principa “noziegums -> sods -> noziegums”, tad nekas labs no viņa nevar sanākt. Sabiedrībai ļoti slikti ir tad, ja visi tās elementi darbojas tikai ārēju likumu robežās, kamēr tikai retajam no tās darbojas iekšējās morāles un ētikas mehānisms. Var paskatīties kaut vai uz bērniem, kas auguši vardarbīgās ģimenēs un mīlošās ģimenēs, un salīdzināt tos. Lai arī kāda būtu mana nostāja pret “demokrātiju” mūsdienu izpratnē, zinu, ka vēlēšanu ignorēšana pilnīgi noteikti nav izeja. Galvenokārt tāpēc, ka nebalsojot, tu pastiprini esošo sabiedrības domu (līdzīgi kā garšas pastiprinātājs, jo tavas nīkulības rezultātā mazlietiņ lielāku svaru iegūst ikviena cita balss) un, nobalsojot par kādu partiju, tu atbalsti vienu partiju, bet noraidi daudzas citas. Protams, tava balss ir piliens jūrā, bet tas jau ir tieši tas, par ko es runāju iepriekš – cilvēks vairs jau nelemj par sevi, viņš ir sabiedrības un tās ielikteņu varā . Un par ko tad šādā situācijā balsot?

Eiroparlamenta vēlēšanas. Eiroparlamenta vēlēšanas manī, un es domāju, ka daudzos citos neizraisa pilnīgi nekādu interesi. Cilvēki, kas sēž Eiropas krēslos, saņem daudz naudas, bet jēga no tā viena ir pavisam maza visā Eiroparlamenta lēmumpieņemšanas procesā, turklāt, viena cilvēka balss vēlēšanās ir pavisam sīciņa, sīciņa, pavisam nemanāma. Šīs vēlēšanas manās acīs ir pavisam bezjēdzīgas. Bet ne par to ir stāsts. Nesen aizpildīju vēlēšanu EU Profiler testu, kurā atklājās sen zināms fakts – manām vēlmēm atbilstošas partijas Latvijā vispār nav.

Līdz ar to, ja nav atbalsta tādam potenciālajam politiskam spēkam, par ko es gribētu vēlēt, man agri vai vēlu (balsojot vai nebalsojot)  sanāk izteikt atbalstu partijai, par kuras vērtībām man “nospļauties”. Lieki piebilst, ka daudzās citās valstīs aina ir savādāka – daudz maz nosegts ir viss politiskais spektrs un partiju skaits ir 2x mazāks. Par to var spriest tikai vienu – visas partijas būtībā Latvijā ir vienādas, lai ko tās arī teiktu un darbojas tikai savās (lasi-”biezo” un virs vidusslāņa esošo cilvēku) interesēs, kā jau tas īstām centrējām/labējām partijām pienākas. Manis interesējošā politiskajā spektrā parasti citās ES valstīs darbojas “zaļās” partijas, taču mūsmāju ZZS klīst pavisam citos medību laukos, ne tur kur vajadzētu un nepavisam neatbilst “zaļās partijas” principiem.

Pašvaldību vēlēšanas. Pašvaldība atšķirībā no valsts vai to savienības ir maza komūna (izņemot galvaspilsētu un citas lielpilsētas). Cik man nācies pārliecināties maģistra studijās, mazajās pašvaldībās šīm vēlēšanām ir liela nozīme, galvenokārt tāpēc, ka cilvēka balsij ir vērtība un cilvēki šajās teritorijās personīgi pazīst viens otru – tas jau ir daudz tuvāk cilvēka pirmatnējās kopienas lēmumu pieņemšanas procesam, kas ir dabiskāks nekā balsošana par priekšvēlēšanu laikā radīto nepatieso tēlu, uz kura āķa kā tāda stulba un jau beigta šprote uzķeras vidējais iedzīvotājs.

Par nacionālismu mūsdienās. Ir tikai viena rase – cilvēka rase. Daži savu priekšvēlēšanu laika kampaņu saista ar nežēlīgo nacionālismu un baidās no krievu invāzijas, paužot to pat ļoti atklāti. Vēlos teikt to, ka visi Ulmaņlaiku slavinātāji un patriotisma (kas robežojas ar atklātu rasismu un nacismu) kaldinātāji ir par gadiem 80 aizkavējušies pagātnē. Tad bija pavisam citi laiki un protekcionisms, nacionālisms un sava valsts bija galvenās vērtības ne tikai Latvijā, bet citur pasaulē. Tagad bez citu valstu produktiem pēc pāris dienām šie nacionālisti jau čurātu biksēs. Ne tas ir svarīgi – nozīmīgi ir saprast, ka visi cilvēki savā būtībā ir vienādi un šķirot pēc rases, tautības, dzimuma ir muļķīgi, galvenais ir tas, lai viņi ir sirdī labi un jauki, nesavtīgi un saprotoši. Taču tas jau ir atsevišķs stāsts, kam varbūt kādreiz būs turpinājums.

Manas vēlēšanas. EP vēlēšanās balsošu par to, kas atrodas vistuvāk manam aplim (shēmā), bet par pašvaldības vēlēšanām man nav ne jausmas, jo es nedzīvoju tur, kur balsoju.

Sākšu ar bēdīgu ziņu. 2009. gada labākais mūzikas albums iznāca jau janvāra pirmajā nedēļā, kad Animal Collective izdeva plati “Merriweather Post Pavillion”, nekas labāks šogad, visticamāk, nav gaidāms.

Apskatāmais albums manās mājās tika gaidīts jau no 2008. gada pavasara, kad iznāca mazā platīte “Water Curses”, kas bija kā priekšvēstnesis jaunajam albumam. Dziesmas atšķīrās no “Strawberry Jam”, grupas iepriekšējā albuma, ar nedaudz dejiskāku ritmu un savādāku aranžējumu. Pēc četriem mēnešiem sadūšojos kaut ko uzrakstīt.

Tiem, kas nezin, Animal Collective ir neo-psihodēliskās mūzikas viļņa pārstāvji, kas nebeidz eksperimentēt ļoti plašā muzikālā spektrā, bieži vien mūzikā izmanto trokšņus, paši pieder indie mūziķu kopumam un “frīkfolkeriem”. Animal Collective daudzās aprindās tiek uzskatīta par nozīmīgāko grupu pēdējā desmitgadē.

“In the Flowers”, albuma ievadgabals, ir, hmm, ļoti savāds. Pie joda, savāds ir viss albums. Tas ir daudz dejiskāks un statistiska vidēja klausītāja ausij tīkamāks kā iepriekšējie, bet es neriskētu to dot klausītes cilvēkiem ar aprobežotiem uzskatiem mūzikā.  “My Girls” ir tā dziesma, kas ir albuma, tā teikt, “vārti un atslēga”, jo tikai pēc tam, kad šī dziesma noklausīta reizes piecdesmit, var ieraudzīt pārējās albuma dziesmas un sajust tā atmosfēru vispār. Šī dziesma ir tik patiesa, reizē naiva un mīļa, mūsdienu sabiedrības vērtības noliedzoša bez kādiem aizvainojumiem, turklāt tradicionālās vērtības cienoša -- es runāju tikai par vārdiem -- mūzika ir pat ļoti dejiska un ikviens sajustu tās savādi aicinošo un apreibinošo ritmu, jo kā nekā tā ir radio draudzīgākā dziesma albumā, kam ir pat uzņemts videoklips (skatīt zemāk). “Daily Routine” stāsta par mūsdienu cilvēka ikdienu, kamēr “Taste” ir interesants skatījums uz cilvēka identitāti un gaumi. Brīnišķīgās vargāna skaņas var baudīt “Lion in a Coma”. Pilnīgs miers ir “No More Runnin”, taču jestrība valda “Summertime Clothes” un “Brothersport”. Sapnis, kā jau ikviena cilvēka svarīgs dzīves elements, pavīd dziesmās “Bluish” un “Also Frightened”. Apbrīnojami tas, ka albuma elementi jeb dziesmas ir reizē tik dažādi, bet kaut kā nepazūd un saglabājas tā vienotais koncepts.

Man šķiet, ka Animal Collective mūzikā interesanta ir radītā atmosfēra, dziesmu vārdi, savādais dziedājums, šajā albumā arī ritms, un neskaitāmās skaņas ikvienā dziesmā, ja apnīk viens, var mēģināt uztvert ko citu. Turklāt, šis albums ir riktīgs “augonis” (grower -- angl.).

Un pretēji valdošajam viedoklim neuzskatu, ka šīs mūzikas baudīšanai vajadzīgas kādas zālītes, mūzika un albuma vāciņš per se ir apreibinoši. Izbaudiet, kas vēl nav dzirdējuši šo!

Kiss You There!

Pirms nepilna gada rakstīju rakstu par vegānismu, un to, ka esmu kļuvis par šādas uztura filosofijas piekritēju. Diemžēl, sākoties rudenim un ziemai, ik pa laikam gadījās novērsties no šī ceļa, jo nācās sastapties ar vairākām problēmām. Idejiski joprojām uzskatu sevi par vegānu, tikai ik pa laikam man tiek “iebarota” gaļa. Lai cik smieklīgi neizklausītos iepriekšējais teikums, vēlos teikt, ka ir vairākas grūtības, ar ko nākas sastapties mūsdienās, esot vegānam un šis raksts būs šo grūtību uzskaitījums un, cerams, veicinās diskusiju.

Ēdiens bez gaļas.

1. Pieejamais produktu klāsts veikalos. Pavisam vienkārši – lai cilvēks kļūtu par vegānu, tam ir jāatsakās no dzīvnieku valsts produktiem un jālieto tikai augu valsts produkti. Cenai ir jābūt adekvātai un nedrīkst vairākkārtīgi pārsniegt vidējās mūsdienu sabiedrības locekļa pārtikas izmaksas, jo es tomēr esmu tikai students.
   • dzīvnieku valsts produktu pieejamība – nav normāli, ja ieejot veikalā, 80% no ēdamajiem pārtikas produktiem ir dzīvnieku izcelsmes, un ja 50% no veikala teritorijas aizņem govs piena produkti. “Sarkanā gaļa” pieejama dažādās formās un krāsās, tās cena ir atkarīga no “kvalitātes”, šiem produktiem eju garām, jo tie man neinteresē. Žēl gan, ka liela sabiedrības daļa tieši pie šiem plauktiem pavada visu iepirkšanās laiku un savu ēdienkarti balsta uz šo produktu bāzes. Pieprasījums rada piedāvājumu, un arī otrādi. Iztēlojies – olbaltumvielas un tauki šķiežas cauri ādas porām! Jauki.
   • augu valsts produktu nepieejamība – 100% vegāns es biju aptuveni 6 mēnešus no marta līdz oktobrim, sezonā, kad svaigi augļi pieejami visur. Rudenī un ziemā nācās saskarties ar laika trūkumu un veikalos sanāca nokļūt laikos, kad svaigi augļi vienkārši nav pieejami. Ja tie ir atrodami, tad praktiski visi ir sapuvuši un tādus pirkt nav jēga, jo nauda vējā. Nākas novērot, ka lielā daļā veikalu augļu un dārzeņu stends neaizņem vairāk par 10-15%, pie tam lielākā daļa sapuvuši, bieži nauda tiek izšķiesta par sabojājušamies produktiem. Vai tiešām sākt taisīt tiesas prāvas pret pārtikas veikaliem??
   • cena – veikalos, kur ir pieejama svaigi un kvalitatīvas izcelsmes augļi un dārzeņi, cena ir pārāk augsta, jo šādām precēm acīmredzot trūkst pieprasījuma. Ļoti žēl, jo šie studenta makam ir par dārgu un manam vēderam iet secen.
   

   Gaļa.

2. Veikalu pieejamība – katrs no mums dzīvo kādā atsevišķā vietā un apgrozāmies rajonā, kas ir pāris kvartālu attālumā no mājām. Tā kā es dzīvoju Rēznas koju “studentu ciemā” tuvākais pārtikas veikals man ir “Gotiņa 6″ – mazs ūķis – kurā atrodamie pārtikas produkti nav lielā izvēlē. Tur es neiepērkos. Citi apkaimē esošie veikali:
   • “supergeto” pie SZF (1 pieturas brauciena attālumā) – lai gan veikals nesen pārdzīvojis interjera pārmaiņu laikus, augļu stends ir saglabājies vecum vecais, parasti atrodami pāris sapuvuši banāni, āboli un kivi. No dārzeņiem var atrast sapuvušus burkānus, pilnīgi brūnus tomātus un nograuztus gurķus. Pērkami ir tikai iefasēti augļi vai dārzeņi, vai arī jebkurš no minētajiem uzreiz pēc pieveduma (kas negadās bieži), kamēr produktus nav skārušas vietējās apkaimes iedzīvotāju (lasi – bomžu, urldzērāju un Romas tautas pārstāvju) ķetnas.
   • “mahima” (starp kojām un “galeriju Azur”, 1 pieturas brauciens, tikai uz otru pusi) – krāmu pilns veikals, lai gan neesmu tur sen bijis. Augļi un dārzeņi atrodas pie pašas ieejas, reti kad kāds no tiem ir pērkams. Vegāniem pilnīgi nedraudzīgs, ļoti daudz gaļas un piena produktu, pilnīgs disbalanss.
   • RIMI iekš “galerijas Azur” (2 pieturu attālumā) – visbiežākā izvēle, kur braukt. Augļu un dārzeņu izvēle ir samērā OK, tikai pirkt var “ejošos” augļus un dārzeņus, kas atrodas centrālajos stendos, jo tautās nepopulāros (rutkus, cukini, baklažānus, utt.) labāk nepirkt. Tie bieži vien ir sapuvuši, jo reti kurš tos pērk. Veikals vispār ir ļoti maz apmeklēts, garas rindas ir reti.
   • RIMI iekš “MOLS” (jāiet ar kājām 15 min, ziemā par tālu) – labākais veikals apkaimē, jo tur ir atrodami vislabākās kvalitātes augļi un dārzeņi (pat salīdzinot ar “Azur”). Arī šad tad tur ir kaut kas sabojājies, bet nepatīkami tas, ka veikals atrodas tālu un, ejot ar kājām, ziemā izstaigāt neiespējami.
   • centra pārtikas veikali – tur jau var atrast ko vairāk (izņemot varbūt Centra un Origo RIMI, kur dažbrīd ir ļoti apšaubāma kvalitāte), bet brauciens uz turieni parasti aizņem 15-20 minūtes vienā virzienā, ne vienmēr tam ir laiks. Pilsētas centrā, kā jau centrā, ir atrodami vairāki vegāna puncim draudzīgi veikali.
3. Dižķibele/krīze – baismi nepatīk visas šīs pēdējā laika valdošais pesimistiskais nosakņojums tāda s**a kā ekonomiskā krīze dēļ. Cilvēki ir izdzīvojuši grūtākus laika periodus, bet te visi vaimanā, ka nu gals klāt. Neko darīt, jāēd ir visiem, tāpēc cilvēki izvēlas visādus it kā lētus un manās acīs pretīgus produktus, kas ļoti retos gadījumos ir augļi vai dārzeņi. Tādā veidā tiek maitāta veselība un nedomāju, ka kopsummā tas iznāk lētāk, jo arī desas un visi piena produkti ir dārgi. Cietēji pilnīgi noteikti ir arī vegāni/veģetārieši, jo augļiem un dārzeņiem ir maza aprite, tie bojājas un pūst, vājā pieprasījuma dēļ kāpj cena. Akcijas produkti nereti ir uz pūšanas robežas esoši dārzeņi un augļi. Krīzes dēļ jau mans maciņš arī tāds diezgan paplāns un izvēlos ne tos pašus veselīgākos produktus, bet jābūt ir ļoti uzmanīgam, jo arī pārtikas veikali “nespēlē pēc noteikumiem” un šajos apstākļos cenšas bezkaunīgi iesmērēt pēdējos draņķus.
   

   Neēdams produkts, bieži sastopams Latvijas lielveikalos.

4. Restorāni/kafejnīcas/ēdnīcas – tā kā vēl joprojām studēju LU un strādāju Rīgas centrā, man pa vidu darba un studiju procesam rodas liela vēlme kaut ko ielikt vēderā. Tā kā esmu nabaga students, neeju ēst uz pašām dārgākajām ēstuvēm, izvēlos salīdzinoši lētas un prastas ēstuves. Reti kurā no tām var atrast ko “negaļisku”, tāpēc dažbrīd man paslīd kāja un, izsalkuma nomocīts, es to gaļas kluci apēdu. Prieks, ka pēdējā laikā LU un Rīgas Domes ēdnīca AMICA ir iekļāvusi savā ēdienkartē veģetāros ēdienus un ļauj izvēlēties vienu no diviem ēdieniem. Tas priecē. Grūti arī tad, kad notiek sabiedriskas “izēšanās” kopā ar kolēģiem, izvēlēties vegānisku ēdienu no piedāvātā klāsta un izņemt gaļu no gaļēdājiem domāta ēdiena nav vegāniska pieeja. Vegānisks ēdiens nav “ēdiens bez gaļas”, tas ir ēdiens, kurā augļi, dārzeņi, ogļhidrāti un augu olbaltumvielas ir sabalansēti nepieciešamajās attiecībās.
5. Apkārtējo viedoklis un spiediens – dažbrīd tas ir ļoti kaitinoši. Cilvēki zobojas par vegāniem un veģetāriešiem un uzskata, ka bez dzīvnieku valsts produktiem nav iespējams iztikt. Atbildei jāsaka, ka izdzīvot tikai ar gaļu nav iespējams pat vienu dienu, gaļai garšu piedod tikai un vienīgi augu valsts garšvielas. Taču ļoti grūti ir tad, kad sanāk viesoties pie citiem un atteikties no ēdiena, kura pagatavošanai veltīts daudz laika. Te nu laikam jāliek lietā postmodernais cinisms – jāignorē šī cilvēka pūles un jāliek saprast, ka cilvēki ir dažādi. Citi vegānismu uzskata par modes trendu, to parasti saka cilvēki, kam pašiem mode ir dzīves vadmotīvs. Te jāatkārto Hakslija domugrauds – ikviens, kas vēlas darīt ko labu cilvēcei, saskaras ar naidu – man dažbrīd grūti izprast to cilvēku domas, kas pēkšņi kļūst aizstāvoši agresīvi pret mani, kad saku, ka gaļu neēdu. Tie laikam domā, ka es aizskaru viņus vai aizliegšu tiem to vienu no mūsdienu samaitāto dzīvju baudām – ēst gaļu. Turklāt pēc novērojumiem droši varu teikt, ka liela daļa cilvēku atviegloti nopūšas, kad es pasaku, ka “tomēr gaļu ēdu (un neesmu sagājis sviestā!)” – tas daudz ko liecina par mūsdienu sabiedrību.

Par šitanīm vegānisma problēmām aizdomājos tad, kad “netīša” gaļas ēšana man pa pēdējo mēnešu periodu apnikusi, pie tam esmu saaukstējies – esmu pārliecināts, ka tas ir nepareizā uztura dēļ. Turklāt, labsajūta un enerģijas apjoms vegāniem ir daudzkārt lielāks kā gaļēdājiem, to pēc pēdējā gada laikā veiktiem eksperimentiem varu teikt droši.

Beidzot tas ir pienācis. Angļu (tagad jau vairāk amerikāņu) vēsturiskā postmodernā grupa Depeche Mode atkal pēc 4 gadu pauzes izdod jaunu albumu. Daļai pasaules tas ir zīmīgs notikums, jo DM ir desmitiem miljonu sekotāju visā pasaulē.

Personīgs ievads. Nav nekāds baigais noslēpums, ka esmu bijis Depeche Mode aktīvs daiļrades cienītājs jau no agrīna pusaudžu vecuma. Tiku dzirdējis Violator un SOFAD jau pavisam mazs būdams, bet regulāri klausos DM no Ultra iznākšanas brīža, tas ir no 11 gadu vecuma. Izklausās diezgan savādi, bet tā kā tagad man ir 22 gadi, sanāk, ka pusi mūža jau klausos šo visādi interesanto kolektīvu. Lieki piebilst, ka zinu gandrīz visām 230+ dziesmām vārdus no galvas. Tas jau no tiem laikiem, kad Depeche Mode klausījos ikdienā, un ne mirkli to nenožēloju, jo DM daiļrade/kultūra man ir devusi daudz. Pēdējo gadu laikā, kad esmu vairāk pievērsies indie kultūrai, Depeche Mode esmu licis nedaudz maliņā un iepazinis veselu jaunas mūzikas okeānu (ar/bez indie mūzikas šo to no klasiskās, džeza mūzikas, hiphopa, IDM, dubstep, ambient, freak folk, utt. ), tagad jau uz DM skatos ar citām acīm. Pavisam manu skatu izmainīja nesen publicētā intervija ar Fletchu un Deivu iekš pitchfork, acīmredzot, jaunā albuma promocijas ietvaros. Vēlos tikai nezinātājiem piebilst to, ka Depeche Mode daiļrade tālu pārsniedz tās robežas, ko rāda pa TV vai atskaņo radio. Liela daļa labāko DM dziesmu atrodamas singlu b-pusēs. Un, lai spriestu par Depeche Mode daiļradi, noteikti jānoklausās visi DM albumi, tas ir mazākais, ko vajadzētu darīt. Depeche Mode ir kults, šis apzīmējums to it kā nostāda ārpus meinstrīma rāmjiem, taču vienlaicīgi grupa ir centusies būt pēc iespējas atpazīstama. Tas ir sarežģīts fenomens, kas DM gadījumā ir mainījies arī gadu laikā.

Lasīt pārējo »