rodzhers.com blogs

Šis raksts ir ievads aprakstam, kā atvieglot izmaiņu veikšanu kodā, izmantojot Ruby rīku Capistrano ne-Ruby mājaslapām, šajā gadījumā WordPress (kas, ja kāds to nezina, ir rakstīts PHP). Capistrano ir neaizvietojams Ruby web projektu veidošanas procesā, izmantojot Ruby on Rails, Sinatra, Camping vai kādus citus freimvorkus, bet šī raksta iemesls bija tāds, ka PHP izmaiņu veikšana (pēc darba ar Ruby on Rails) man likās sāpīgs process, ko vajadzēja atvieglot, tāpēc es dalos ar informāciju šajā sakarā. (vairāk…)

Šī gada sākumā, laika posmā no 14. līdz 16. janvārim, ar vēl vairākiem latviešiem pavadīju laiku start-up(iem) veltītā pasākumā, kas saucas Garage48 un norisinājās Aalto Venture Garage Espo, 10km no Helsinkiem, Somijā. (vairāk…)

Vienā teikumā: Jaunais albums ir sapņains, niansēts, taču tas nav inovatīvs vai tverams “parastam klausītājam”.

Retais gaidīja jauno Radiohead albumu iznākam jau februāra vidū. Vispār, ja godīgi, es negaidīju Radiohead albumu un biju aizmirsis par to, ka viņi kaut ko drīzumā varētu izdot. Bet arī šis albums, līdzīgi kā iepriekšējais, vienkārši “nokrita no debesīm” pavisam pēkšņi. Arī pirms nedaudz vairāk kā trim gadiem Radiohead darīja pieejamu savu “maksā, cik gribi” albumu interneta vidē ar paziņojumu pāris dienas iepriekš, un tas zibens ātrumā izplatījās pa vadiem uz cilvēku galvām un asinīm. Šoreiz šis pārsteigums notika Valentīna dienā, nezinu, vai tam ir kāda nozīme, vai nav, bet albums ir ļoti sapņains un varētu būt piemērots vakaram divatā (ja gribas gulēt). (vairāk…)

Tagad, 2010. gadā MTV ir sapuvis un par to neviens nešaubās. Zemas kvalitātes mūzika, stulbi raidījumi, debīli vadītāji un nesmieklīgi joki ir viss, no kā sastāv šis reiz varenais mūzikas kanāls, kas “nogalināja radiozvaigzni” un vēlāk arī vārdu “alternatīvs”. Atliek paskatīties kaut vai šīgada MTV video balvas nomināciju un uzvarētāju sarakstu un noelsties. MTV augstākā kvalitāte bija 90-to gadu laikā, tas varbūt bija prestižākais mūzikas informācijas avots pasaulē. Protams, lielu daļu panākumu var piedēvēt arī it kā muļķīgajam, bet asprātīgajam un jau klasiskajam TV šovam Beavis and Butt-head (tulk. Bīviss un Pakaļgalvis), kas bija gaisā laika posmā 1992-1997. Šogad šovs tiks atdzīvināts un cerams, ka nepastāvēs nekāda cenzūra attiecībā uz Mike Judge izdomu un visi poperi, reperi un autotjūneri dabūs labu devu kritikas, bet kaut cik jēdzīgi mūziķi tiks slavināti (lai gan grūti iedomāties, kuri tie varētu būt). Šajā rakstā – pāris labi momenti iz šova. Šis saraksts varēja būt arī kādas simts reizes garāks, bet ir jautrs tāpat. (vairāk…)

Mums patīk klausīties savus elkus dažādās elektroniskās ierīcēs, vai tas būtu vinila plašu atskaņotājs, automagnetola, MP3 uz datora vai kāds Ķīnā ražots pārnēsājams mūzikas atskaņotājs, kurā vai nu var vai nevar iespraust austiņas. Līdzīgi kā šīs ierīces, arī mūsu varoņi kādreiz mirst. Un līdzīgi kā mēs, arī viņi kaut ko klausās ik dienas, bet tikai viena dziesma ir pēdējā. Šiem faktiem retais ir pievērsis uzmanību, bet ir interesanti papētīt, ko un kā rokmūzikas dievi ir klausījušies pirms savas atvadas no šīs pasaules. (vairāk…)

Pirms nedaudz vairāk kā gada rakstīju par Animal Collective veiksmīgo un (kā izrādījās) arī 2009. gada labāko daudzu kritiķu acīs albumu “Merriweather Post Pavillion”. Neuzrakstīju par mazo plati “Fall Be Kind”, kas iznāca rudenī un kurš sava noskaņas ziņā bija daudz drūmāks un rudeniskāks par MPP. (vairāk…)

Šis raksts ir pārpārēm tehnisks. Mākslinieki un literāti – prom! Bet joprojām uztvert ar vieglu ironiju.

Pēdējā gada laikā neesmu uzrakstījis nevienu rakstu. Tā kā joprojām esmu trūblogeris, man tādi sīkumi kā regulāra blogošana nerausta. Kāpēc es neko nerakstīju? Atbildi uz šo jautājumu var iegūt, ieskatoties tajās daudzajās literāri/sintaktiski bezjēdzīgajās koda rindiņās, ko esmu uzrakstījis pēdējā pusotra gada laikā, bet kuras nav lemts redzēt masām. Kas to būtu iedomājies, ka es dzīšos pēc šitā ziņkārīgā velna un rakstīšu burtus, kas dzen visas šitās lapas un interneta padarīšanas uz priekšu?? Un pat pametīšu progresīvi postmodernās “zaļās” visaugstākā līmeņa studijas tehnoloģiju vārdā taisni pusceļā?? Dzīve ir pilnīgi neparedzama un tas ir jauki. (vairāk…)

Kad man pirms 9 gadiem parādījās dators ar Windows 98, tad viennozīmīgi labākais audio-pleijeris starp čomiem bija Winamp. Kā izrādās, tas vēl pastāv arī šodien, un gan jau kāds to joprojām dievina. Tiesa, kad pirms trim-četriem gadiem sāku lietot Ubuntu, mani ļoti pārsteidza tāds mūzikas rīks kā Amarok (versija 1.4). Tas bija visiespaidīgākais mūzikas organizators, ko vispār nācies jelkad redzēt, jo tam bija ļoti dažādas iespējas, par ko rakstīju arī šeit pirms trim gadiem. Cik no tā raksta var noprast, tajā laikā GNOME playeri vienkārši netika līdzi Amarok iespējām un nespēja pildīt visas tā funkcijas. Tagad viss ir nedaudz mainījies līdz ar Ubuntu straujo pēdējo gadu attīstību un KDE4 parādīšanos. (vairāk…)

Šīs būs manas otrās vēlēšanas mūžā. Par spīti manai “zaļoksnībai”, skolā un dzīvē esmu mācīts izvēlēties no pāris cilvēka loka dažus, kas spētu reprezentēt tautu vai kādu daudz lielāku vai mazāku cilvēku kopumu, un ka tas esot pareizi. Tā kā man patīk par visu pārliecināties pašam un daudzām mācītām/stāstītām lietām es neuzticos, tāpat es neuzticos tādai lietai kā valdībai, kur nu vēl idejai, ka maza cilvēku kopiena spētu reprezentēt lielākas sabiedrības masas īpašības, pilnīgi noteikti ne kopienā, kuras populācija būtu lielāka kaut vai par 50000 iedzīvotājiem. Rezultātā tas noved pie vispārējas viduvējības, “masu viedokļa” uzvaras, individualitātes trūkuma, varaskāru cilvēku ar “supermena” sindromu nonākšanu pie varas un elastīgas rīcībspējas impotences sarežģītās dzīves situācijās. Tāpēc man ne sevišķi tuvas ir sociālās vai politikas zinātnes (lai gan vienu tādu jau bakalauros “nolauzu”), jo liela daļa šo zinātņu teorijas nav fundamentālas, tās ir pareizas tikai pie noteiktiem apstākļiem, bet cilvēkiem raksturīgais subjektīvisms ātri vien šīs teorijas apgāž, un kārtējais mēģinājums izskaidrot cilvēku kā racionālu būtni cieš neveiksmi. (vairāk…)

Sākšu ar bēdīgu ziņu. 2009. gada labākais mūzikas albums iznāca jau janvāra pirmajā nedēļā, kad Animal Collective izdeva plati “Merriweather Post Pavillion”, nekas labāks šogad, visticamāk, nav gaidāms. (vairāk…)