Šis raksts daļēji ir recenzija par Prāta Vētras albumu “Tur kaut kam ir jābūt”. Labāk vēlu nekā nekad.

***

Izdot albumu divās mēlēs nav joka lieta. Tāds negants liktenis piemeklējis vietējos zināmākos māksliniekus Prāta Vētra (PV), kas jau piekto reizi vienlaicīgi vēlas būt veiksmīgi gan šeit, gan izcirst taku uz plašākām ārēm. Šajā gadsimtā PV ir savākuši milzum daudz balvu, lai gan spilgtākais posms viņu karjerā ir albumi “Veronika” un “Viss ir tieši tā kā Tu vēlies”, kas iznāca attiecīgi 1996. un 1997. gadā, kad grupu vairākus gadus pirms tam skāra radošā mūza, nelaižot vaļā, un PV nekautrējās dziedāt pozitīvi par visu un dažādās formās (”Reigani”), eksperimentēt. PV kaut kā izmainīja savu skanējumu ar albumu “Starp divām saulēm” uz popsīgāku un radio draudzīgāku. Šis albums bija kā krustceles, kas sevī apvienoja gan agrīno PV, gan vēlāko. Iesākumā ģeniālie PV teksti šeit kļuva par vienkārši labiem, bet vēlāk mūziku sāka pielāgot divām, pat trijām valodām. Nākamie trīs albumi gāja izmisīgo popularitātes ceļu, un godīgi sakot, to dziesmas (hīti) mani nesaistīja un tagad daudzas no tām droši vien būtu aizmirstas, ja tās neskanētu reklāmās un radio.

Pirms albuma “Četri krasti” bija plaša ažiotāža par skaņas maiņu. Tad tika runāts par “atgriešanos pie saknēm”, kā parasti visas tādas grupas, kas pastāv ilgāk kā 15 gadu, mēdz teikt. Maz tur to sakņu bija. Tagad arī labu laiciņu pirms albuma iznākšanas sākās runas par Gustavo piedalīšanos albumā. Tas bija diezgan interesanti un radīja pastiprinātu interesi, jo hiphopa producenta piedalīšanās pop/rock albuma radīšanas procesā ir retums pat pasaules mērogā. Vienīgais man zināmais gadījums ir Timbaland piedalīšanās Bjorkas pēdējā albuma dažās dziesmās, taču tas nepavisam neatbilst šim gadījumam. Problēma tajā visā ir tāda, ka hiphopa producentiem, atšķirībā no saviem amata brāļiem rokenrola lauciņā, ir daudz vairāk ļauts apstrādāt pirmatnējo materiālu. Tie var pat “uztaisīt” ierakstu, padarīt to par savu, būt līdzautori. To var redzēt, apskatoties hiphopa ierakstu vāciņus, kur gandrīz katrai dziesmai tiek norādīts producents, jo tas būtiski maina skanējumu, kā nekā producents ir tas, kurš taisa skaņu. Ja ir ambicioza rokgrupa, kas zina, ko grib, daudz darba producentam vairs nav. Taču šajā albumā, kā izklausās, Gustavo ir visu ņēmis savās rokās un pēc ilga darba albuma dziesmās ielicis tādu skaņu čupu, ka prieks.

Albums ir ļoti interesants instrumentāli. Ikvienā dziesmā, izņemot orientālisko “Siāmu”, ir pilns ar dažādām nez no kurienes dabūtām skaņām. Bet pats galvenais, albums ar skaņām nav pārsālīts, viss ir ieturēts eleganti, minimāli. Spēcīgu ģitāru ir maz, tās nedaudz var dzirdēt “Atliek nosargāt” pāris epizodēs un “Bronza” subbasīgajā skrējienā. PV firmas zīme ir brīnišķīgā Kaupera balss, bez tās nebūtu nekas. Albumā, šķiet, izmantots viss tās potenciāls. Vissmeldzīgāk tā skan albuma ievaddziesmā, tituldziesmā, etniski romantiskajā “Es jau nāku” un nedaudz savādajā “Laikam”. Pats vaininieks Gustavo piedalās “Bronza” ar ļoti izcilu frāzi, uz sekundi “Ai nu lai” un tituldziesmā, kur viņš tomēr, manuprāt, skan ne pārāk labi. Radiosingli “Ja tikai uz mani tu paskatītos” un “Ai nu lai” ir radio visdraudzīgākie, popsīgākie un noslīpētākie gabali ar visvairāk “skaniņām”. Liriski albums ir vājš (un droši vien tāds būs arī angliski, kā parasti), izņemot rīmēm pārpilno un dzīvē pamācošo “Par podu”, cerībām pilno “Es jau nāku”, sapņaino “Laikam” un sadzīvisko “Bronza”. Nevar ne salīdzināt, piemēram, ar Māra Žigata (Pienvedēja piedzīvojumi) vārdiskajiem piedzīvojumiem un atklāsmēm. Pēdējā albuma dziesma “Pamodini mani” ir elegantās retro noskaņās ieturēts lustīgs noslēgums.

Šis ieraksts jau ir paspējis Latvijā saņemt platīna diska statusu. Lai to izdarītu, grupai bija jāpārdod 9000 CD kopiju. Tas nu ir izdarīts, kārtējais panākums Latvijas megagrupai, tas tai ir tīrais nieks. Tagad pie lietas. Man joprojām ir neizprotami Prāta Vētras nemitīgie centieni iekarot Eiropas tirgu, izdodot to divās valodās. Vai tas ir tik svarīgi? Laba mūzika šķērso robežas un valodas zināšanas neprasa (Sigur Ros, Manu Chao, AIR, Kraftwerk, Ali Farka Toure, El Guincho, utt.). Mūzikas ielikšana rāmjos nekad nenoved pie laba rezultāta, tai ir jāplūst brīvi, bez kādām robežām. Šāds ieraksts var būt labs, bet nekad ne klasisks, vēsturisks, paliekošs. Ja arī tas nonāks kur Eiropas apskatnieku apvāršņos, tas ne ar ko neatšķirsies no tūkstoš tādiem pašiem, jo mūsdienu tehnoloģiju laikmetā visi māk māsterēt, samplēt un miksēt un tur to dara daudz labāk par mums (it sevišķi UK). Līdzīgas dziesmas kāda igauņa, krieva vai turka izpildījumā mēs varbūt pat nemaz neklausītos, PV popularitāte ir ne tik daudz kā mūzikas, bet patriotisma jautājums. Šāds viedoklis varbūt man radies tāpēc, ka esmu atklausījies čupu čupām eksperimentālo mūziķu ar dīvainām, bet interesantām dziesmiņām no visas pasaules.

Eksperimenti un popmūzikas mērķi kopā neiet. Termins “eksperimentālā mūzika”, ko ieviesa Džons Keidžs pirms 50 gadiem, nepieļauj nekādu konformismu ar esošajām tradīcijām. PV “eksperiments” šī albuma sakarā ir tikai “mēģinājums eksperimentēt”, nekas vairāk, jo tiek saglabāti visi popmūzikai raksturīgi elementi, kas ir raudzīšanās drošajā pagātnē, nevis nezināmajā nākotnē. Īsts eksperiments bija Radiohead “Kid A”, Pink Floyd piedzīvojumi un atrodami tūkstošos citās “mēģinājums/kļūda/mēģinājums” tipa grupās un projektos. Latvijas sakarā to var teikt par daudzām grupām - Pasaules gaisma, TESA, SoundArcade, Dzeltenie Pastnieki, NSRD, YaSoSy un daudzām citām, kuras es nemaz nezinu un kurām pat nekad nav bijuši nosaukumi un nebūs.

Nekas nestāv uz vietas. Attiecībā uz Prāta Vētru Latvijā valda plaša mēroga subjektivitāte. Tie ir viennozīmīgi labākie. Neviens nevar viņus apsteigt. Protams, no popmūzikas “māksliniekiem” šeit reti kurš vispār var nostāties viņiem blakus, jo fonā ir simtiem patiešām sliktu un draņķīgu pop “mūziķu”, kurus vēl tomēr rāda un spēlē. Taču maz ir to, kas zina, ka pēdējo 10 gadu laikā ir latviešu mākslinieki, kas ārzemēs ir/bija kļuvuši vēl atzītāki par PV, protams, attiecīgajām audiencēm - Skyforger, STandART, In.Stora, u.c., taču mūsu tā jau niecīgā mūzikas industrija ir nedaudz vairāk orientēta uz izpatikšanu citiem, peļņas gūšanu, Eirovīziju, debīliem šoviem un masu notrulināšanu. Tā nekas labs nebūs. Un Latvijā ir ļoti spēcīga, radoša underground kultūra, par ko zina retais, bet tie, kas zina, tam piekritīs. Šeit mums vajadzētu pamācīties no vienas vientuļas salas okeānā Eiropas ziemeļrietumos, kur valda pavisam citas vērtības, gandrīz kā tāda NEKAC saliņa. Un pavisam nožēlojami ir tas, ka ar tādu pašu nosaukumu Brainstorm muzicē power-metāla grupa Vācijā, kas globālās popularitātes ziņā apsteidz mūsējo, gada sākumā izdodot albumu “Downburst”, ko apskatīja vadošie metāla mūzikas kritiķi.

Kāpēc es pieminēju eksperimentus un visus šos masām nezināmos Latvijas māksliniekus? Tāpēc, ka Prāta Vētra paši kādreiz bija tādi un nokļuva tur, kur ir tagad, pateicoties savai oriģinalitātei, jauneklībai un radošajai neatlaidībai. Tādi, kādi bija Prāta Vētra savos -padsmit gados, vairs šeit nav bijuši. Jaunais Prāta Vētras klips Helmutam atgādina U2, un nav nekāds brīnums, jo Prāta Vētra tur izskatās tik stīvi, stilizēti un neoriģināli, pārāk nopietni un pieauguši, gandrīz kā lelles. Par Prāta Vētras albumu raksta visur, rāda visas televīzijas un pat mazi bērni zin, kas tas tāds ir, ielās izliktas tūres reklāmas. Tas ir šovbizness, kas nemanot pazib gar mūsu acīm, iespaido mūsu prātus. Tas ir negodīgi pret pārējām grupām, kas ir/būtu krietni labākas par šībrīža PV. Cik daudz no cilvēkiem vispār dzirdējuši 2007. gada labāko ierakstu Dun Dun EP?

***

“Tur kaut kam ir jābūt” ir viegls popa ieraksts, kurš ir ar Latvijā vēl nebijušas kvalitātes aranžējumu. Viennozīmīgi labākais PV ieraksts šajā gadsimtā. Gustavo ir ļoti pacenties, izpalīdzējis puikām, un albums izdevies ļoti labs. Taču arī šis PV albums nav nekas vairāk kā parasts popsis, kas tiks drillēts vietējās (un varbūt arī kaut kur ārzemju) radiostacijās. Bet albumam ir ļoti smuks vāciņš, daudzviet burvīgs instrumentālais pavadījums un Kaupera balss, ko iesaku izbaudīt.

***

KO SAKA CITI

Uldis Rudaks ‘DIENA’ •  ‘DELFI’ •  Andrejs Veitners •  Jeremy •  Vikipēdija

Nesen uzdūros vienam dikti labam albumam, par kuru jau gribēju uzrakstīt dažas dienas iepriekš, bet iekarsu, sapinos pats savos aizspriedumos un nesanāca pabeigt domu. Rakstīšu es par leģendārā hiphopa producenta Steinski izlases albumu “What Does It All Mean? 1983-2006 Retrospective”, kurā apkopoti labākie viņa ieraksti, kuri plašāku publicitāti nav guvuši autortiesību likumu dēļ, taču to ieguldījums hiphopa attīstībā ir neatsverams.

Vēlreiz īsumā par hiphopa mūzikas vēsturi. No vikipēdijas. Hiphops radās ap 70-tajiem gadiem Ņujorkā, kad vienkopus tika apvienoti fanka un disko ritmi, regejam un šur tur blūzam raksturīgi elementi (runāšana mūzikas pavadībā, muzikālie dueļi), kā arī tad plašāk pieejamo un lētāku sintezatoru/bungmašīnu bagātās iespējas. Drīz vien to papildināja sampleri, “skrečmašīnas” un citas hiphopam raksturīgas sastāvdaļas - graffiti un breakdance. Pirmās desmitgades vēsturi var iedalīt šādos posmos - old school (Grandmaster Flash, Afrika Bambaataa), new school (Run D.M.C., Beastie Boys un LL Cool J) un golden age (Public Enemy, De La Soul un A Tribe Called Quest). Tad 90. gadu sākumā ļoti milzīgu popularitāti guva gangsta rap (te pieder vairums to, kurus rāda pa TV), kas vēl arī tagad ir slavas zenītā. Pēdējos gados slavas gaismu ieraudzījis arī alternatīvais hiphops (Kanye West, The Roots, Gorillaz), kas idejiski krietni atšķiras no pirmā. Steinski, kam veltīts šis raksts, pieder tam laikam, kad old school norietēja, bet parādījās new school, t.i. 80-to gadu vidū. Protams, viņš kā producents darbojās arī vēlāk, taču Steinski hiphopā atpazīst un vienprātīgi atzīst par milzīgu ietekmi arī mūsdienu hiphopā.

Samplošana. Steinski ir slavens ar to, ka savu dziesmu (ja tās var tā saukt) radīšanā izmantoja samplus. Samplu izmantošana nebija nekas radikāli jauns, taču Steinski savā laikā tos izmantoja daudz vairāk nekā citi. Vienkārši runājot, sampls ir citas dziesmas vai parastas skaņas fragments, kuru var izmantot savā ierakstā, mainīt tā skaņas augstumu un citas brīnumlietas. Pirmie šī producenta skaņdarbi bija Lessons (”mūzikas stundas” - kopā 3), kuros tiek demonstrēts tas, ko var izdarīt šādi darbojoties. Izcils piemērs samplošanai ir Roberta Gobziņa gabals “Aka Aka”, ko var uzskatīt par Latvijas hiphopa sākumu.

Tagad laiks gabalam no Steinski plates - “Lesson 1 (The Payoff Mix)” :

Kur noklausīties albumu? Visu albumu, kurā ir ap 40 garām dziesmām, var noklausīties šeit. Brīdinu, ka albumu nevar dabūt nekur tomēr var dabūt sliktajās lapās, jo tas vienkārši nav populārs(!). Tiesa gan, to var nopirkt. Taču ievērojams fakts ir tāds, ka Steinski šobrīd ir gada labākais albums metacritic skatījumā, kas apkopo visus mūzikas kritiķus un pēc to nozīmības velk svērto vidējo. Par šo albumu negatīvu atsauksmju NAV NEKUR. Protams, ir cilvēki, kas mūzikas kritiķiem netic, taču arī tiem es iesaku paklausīties šo meistardarbu. Esmu jau paspējis albumu ierakstīt Audacity un sadalīt pa druskām, lai varētu paklausīties arī pa ceļam. Albuma muzikālā daudzveidība priecē ausis ne pa jokam.

Mūsdienas, “mashup” un Girl Talk. Samplošanas mānija nav beigusies arī mūsdienās. Pirms pāris gadiem parādījās tāds mūzikas žanrs kā “mashup”, kas no vienas puses tiek uzskatīts par postmoderno mākslu, bet no otras - par debilisma kalngalu un mūzikas zaimošanu. Pirms gada par mashup rakstīja arī 0nkulis. Manu uzmanību saistīja tāds leibls kā Illegal Art (atbilstošs nosaukums!), kura paspārnē atrodas mūziķis Girl Talk, kas nupat nupat izdevis vēl vienu “mashup” albumu pēc Radiohead metodes. To, kādas dziesmas izmantotas katrā albuma “dziesmā”, var uzzināt vikipēdijā.

Jauno Girl Talk albumu var nopirkt (arī par $0.00) šeit

Nevaru joprojām samierināties ar to, ka tagad tikai ASV pilsoņiem ir pieejams Pandoras Radio. Lai arī tas viss ir skumjš stāsts ar nelaimīgām beigām, man tomēr ir samērā priecīga, bet pilnīgi noteikti ne svaiga vēsts.

Pandoras cilvēki, par spīti aizliegumam mums klausīties labu mūziku un baudīt viņu darba augļus, tomēr ir gatavi visai pasaulei aizraujoši pastāsīt viskautko par mūziku savā podkāstā, kas atrodas šeit.

Muzikoloģijas šovs. Šādos vārdos paši pandoras bloga radītāji sauc savu podkāstu. Manuprāt, šis ir pats interesentākais veids kā apgūt ko jaunu mūzikā un saprast dažādas tās sastāvdaļas un pamatidejas. Piemēram, man vajadzēja tikai nedaudz vairāk kā 10 minūtes, lai saprastu, kas ir taktsmērs - samērā vienkārša, pat elementāra ideja, ko es nekad tā īsti nebiju sapratis līdz galam. Interesanti piemēri iz rokmūzikas palīdz informāciju sagremot daudz ātrāk un padara to visu par aizraujošu procesu.

Iesaku ikvienam, kas ir kaut nedaudz saistīts ar mūziku. Pandoras podkāsts.

Šī mazā grāmatiņa - Ērihs Fromms “Psihoanalīze un dzenbudisms” - tapa izlasīta pāris stundās, par spīti tās samērā sarežģītajai valodai. Mani ļoti aizrāva Fromma domu gājiens, pie tam liels prieks bija par to, ka es jau tagad savos agrajos divdesmit spēju saprast to, ko kāds varens domātājs rakstījis 60 gadu vecumā, veltījis tam visu savu dzīvi un pabeidzis tieši šo darbu pēc vairāk kā trīs gadu kopīgas tērzēšanas un diskusijām ar līdzīgiem domātājiem no Āzijas. Laikam tāpēc izdomātas grāmatas, lai aiztaupītu laiku un mācītos no citu pieredzes.

Iesākumam gribu pateikt to, ka psihoanalīze sen vairs nav tikai metode, ar ko ārstēt garīgi slimos. Tāpat arī budisms sen vairs nav reliģija, kas domāta tikai askētiskiem mūkiem kaut kur Āzijas tempļos.

Psihoanalīze - Zigmunda Freida pirms vairāk kā 100 gadiem radīta mācība par cilvēka psiholoģiskajiem procesiem un uzvedību. Zinātnei ir ļoti daudz novirzienu, skolās to māca gan filozofijā, gan psiholoģijā.

Dzenbudisms - Viens no vairākiem budisma paveidiem, aktuāls Japānā, bet ir viszināmākais Rietumu pasaulē.

Fromms salīdzina psihoanalīzes zinātnisko pieeju ar Austrumu reliģiozo skatījumu uz pasauli. Protams, abos tiek atrasts milzum daudz līdzību, kā nekā, to mērķis ir viens - atklāt cilvēka iekšējo dabu un saprast, kas viņam pa īstam vajadzīgs. Es atsevišķi esmu lasījis gan budisma, gan psihoanalīzes tekstus, taču ar šo abu sistēmu salīdzinājumu vēl nebiju saskāries, godīgi sakot, pat nebiju par to aizdomājies.

Īsumā. Cilvēks var iemācīties dziedāt, dejot, lasīt, rakstīt, zīmēt un apgūt viskautkādas zinātniskas lietas un teorijas, taču papildus tam cilvēks dzīves laikā arī pamanās pazust citās lietās un apkārtējos. Tiek dzīvots dažādās ilūzijās, reālā dzīve ir gandrīz kā pusmiega stāvoklis, jo netiek dzīvota īsta dzīve, tikai tās paša radīts un izkropļots modelis. Šis “modelis” sastāv no tā, ko ļaujam laist cauri savam “sociālajam filtram”, kas ir veidojies katrā indivīdā kopš nākšanas pasaulē. To pierāda cilvēku izmisums un mokas brīžos, kad pazūd lielākā daļa no tā, ko cilvēks līdz šim ir uzskatījis par savu un vērtīgu. Šī krīze parasti beidzas ļoti bēdīgi un priekšlaicīgi - zārkā, pudelē vai trakomājā. Problēma slēpjas tanī, ka mūsdienu cilvēka dzīves mērķis ir nevis pilnveidot sevi un savas emocijas, bet gan savākt pēc iespējas vairāk lietu sev apkārt, tādējādi padarot pašam sevi par lietu. Tiesa gan, daudzi tomēr pamanās  nesajukt prātā, jo atrod īslaicīgus kompensācijas mehānismus, kas spēj mākslīgi uzturēt indivīdu pie sajēgas to pastāvēšanas laikā. Sasniedzamais cilvēka (bez)apziņas stāvoklis, ko psihoanalīzē sauc par derepresiju un budismā par nirvānu jeb satori, ir “bērnišķīgā” atkārtota atrašana sevī, kas ļauj skatīt pasauli tādu, kāda tā ir, un patiesi izjust to, izjust ikvienu brīdi tā patiesajā būtībā, nevis tikai domāt par to (domāt sajūtas) savas valodas, loģikas un satura robežās.

Labi, es saprotu, ka mans augšuprakstītais dažam noteikti izklausās kā nereāls murgs, taču es tur neko nevaru darīt, ka mūsdienās par šādām lietām pasmīn un pavīpsnā. Var jau pielūgt TV reklāmas, atlaides, dažādus elkus un izdabāt citiem un uztraukties par citu domām. Taču es ļoti labi apzinos arī to, ka cilvēks mūsdienās ir vientuļāks nekā jebkad agrāk, it sevišķi strauji augošajās urbānajās vidēs, kur cilvēciņš pilnībā atrauts no dabas, patiesām vērtībām un dzīvnieciskās eksistences. Tieši šī vientulība spēj radīt visiem ļoti kaitīgas konsekvences, jo no apziņas tiek izslēgti “negatīvie” instinkti, kas nepatiktu citiem jebšu apkārtējiem, kuriem indivīds vēlas izpatikt, tiek samazināts redzesloks, tam pamazām kļūstot šaurākam un šaurākam. Slēpjot šos instinktus, iemācāmies melot gan sev, gan citiem un neizprotamā veidā rodam dzīves jēgu iedomātā, nepareizā dzīves “modelī”. Rezultāts sanāk diezgan ērmots, ja pats cilvēks to nepamana, noliedz to, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, vainu meklējot apkārtējos un to viedokļos.

Eksistenciālisma filozofija, psihoanalīze un budisms pagaidām ir manas mīļākās lasāmtēmas. Kā lai saka, šī grāmata bija viens smags “gabals”, bet tas bija tā vērts. Un iesaku to izlasīt ikvienam, kam interesē kas tāds.

Šis raksts ir atvainošanās par manu iepriekšējo rakstu “Pārdomas par hip-hopu”. Lai nu kā, iznācis ir tā, ka savā iepriekšējā rakstā par daudz pārspīlēju ar saviem uzskatiem. Tā kā jau tas mēdz būt ar subjektīviem viedokļiem mūsu stereotipiem pārpildītajā pasaulē, cilvēki mēdz kļūdīties un rakstīt kaut ko par lietām, par kurām pašiem nav objektīvs viedoklis un nemaz nevar būt. Tāpēc esmu priecīgs, ka vakarvakarā saņēmu šādu vēstuli:

Old-school hiphops ir labu labais. Gandrīz vienīgais, ko es atzīstu par mūziku (abstraktais hiphops, grime/dubstep un šis tas no alternatīvā hiphopa sāk ieviest manī cerības) no šīs invazīvās kultūras puses. Afroamerikāņi ir ļoti daudz devuši mūsdienu kultūrai (visa popmūzika var pateikties tiem, gan rokeri un metālisti, gan “saldie” un  tresītāji, utt.), sākumā tas bija džezs, vēlāk blūzs, tad lēto sintezatoru izmantošana savu rīmju pieritmošanā.

BRĪDINĀJUMS! Šis raksts ir subjektīvs.

Tiešām apnicis jau. Nezinu precīzi, kurā brīdī sāka karot rietumi ar austrumiem, bet tas visus ieveda pakaļā - varbūt tolaik tas bija interesants dzīvesveids, kultūra, taču 90/00 mūzika bija/ir vienkārši sūds, jo tā bija tikai līdzeklis cīņā pret kaut ko. Tagad jau tas ir samaisījies ar kaut kādu tizlu popsīgu R&B (kas agrāk bija labs) paveidu. Komercija, bling-bling, muļķīgie žesti un poser niggaz vispār nav pieminēšanas vērti. Pirms gadiem 7-8 uz to visu raudzījos ar smīnu. Diemžēl tā jau IR mūsdienu kultūra, gandrīz vienīgā. Par spīti hiphoperu centieniem radīt tādu kā nevienam ārpusē nesaprotamu, mistisku intelektuālu auru ap sevi, hiphops arī šeit un nekur citur nav ticis tālāk par podjezdu un sēmušku tusiņu līmeni, izpletnim līdzīgu sintētisku apģērbu un nemitīgu citu apdiršanu, kaušanos savā starpā un pilnīgi bezatbildīgu dzīvesveidu. Vien tāds pagrīdes meinstrīms. Hiphopa “muzons” (kā viņi paši mēdz teikt) šeitpat un citur pasaulē ir tikai uz no citiem nokopētas, muzikāli primitīvas bāzes uzlikts muļķīgs pastāsts bērnišķīgā un vien sev saprotamā slengā par šībrīža problēmam no viena (citreiz vairākiem) hipijhopera šaurā (parasti aizdomīgā, pazemotā un niknā, bet ne vienmēr) skatpunkta. Diemžēl vecais O. un A., kā arī pašmāju medijos saslavētie R. un G. pat pēc epopejas ar P.V. man nešķiet sevišķi inteliģenti. Slavē sevi par to, ka ir ĪSTIE, tie, kas uz šejieni atveduši TO kultūru, par ko visi tur štatos runā. Baigie lingvisti un dzejnieki atradušies, ha! Vienkārši nevaru paklausīties to plati un viss! - vārdu, rupjību jūra, pārspīlēta sevis un savējo slavēšana; nekas vairāk. Kam tas vajadzīgs? Man kā klausītājam - nē! Un nav jau tā, ka es nebūtu klausījies hiphopu un sapratis, par ko cilvēki dzied runā. Taču varbūt latviski nemaz nevajag, ko??

Cīnīties “par”, nevis “pret”. Latviešu hiphopu klausījos kādu laiciņu, kad man bija ap 15. Tad man tas viss likās nesamērīgi interesanti un aizraujoši, ikdienas sarunvalodā citēju tekstus no galvas, bet vēl nedaudz vēlāk sapratu, ka ar tādām muļķībām nodarboties nav vērts. Interesanta tāda mūzika varētu būt tiem, kas paši tajā sulā vārās un netiek laukā, jo aklums spiež. Hiphops ir savdabīgs piemērs tam, ko apkārtējā ideoloģija var izdarīt ar cilvēku. Turklāt, mūsdienu hiphops iet roku rokā ar globalizāciju un patērētāju kultūru, kas man jo sevišķi kretinē. To nesaku tikai es, to saka paši hiphoperi visā pasaulē. Globālais hiperkapitālisms pie vainas, jo cilvēki nedomā ar galvu, bet naudu. Hiphopa mode un dārgu brendu drēbes sader kā roka ar cimdu. Tas vien jau daudz ko vēsta.

Raksta iemesls. Šo rakstu gribēju uzrakstīt tāpēc, ka nekur nav viedokļa, ka pašmāju hiphops joprojām ir mēsls. Mēs jau maza valsts un tā. Bet jel nevajag tāpēc pielūgt kaut kādu sūdu tikai tāpēc, ka tas ir vienīgais. Šad tad es mēģinu apmānīt pats sevi, ka tai mūzikai tomēr ir jābūt labu labai, jo vairums to klausās, pat daži cilvēki, kuru viedokli es cienu, taču ikreiz mani sagaida vilšanās jau pēc pāris dziesmām.. Bet īstenībā es domāju, ka mūsdienu hiphops ar ļoti retiem izņēmumiem arī visur citur ir mēsls un tam vajadzēja jau beigties tad, kad tas no NY sāka izplatīties pa pasauli kā sērga, deevolucionējot līdzi masām, taču gan jau to, kas ir tagad, atcerēsimies pēc pāris gadiem ar atmiņām par muļķīgo jaunību un bērnību. cerams.

P.S. vispār iesākumā vēlējos pastāstīt kaut ko par oldskool, Steinski un “mashup”, taču visa doma aizgāja lejup pa reni un tam būs veltīts kāds no nākamajiem rakstiem.

Tad nu, kā jau solīju, turpinājums rakstam par Ubuntu Studiju. Šoreiz rakstīšu par JACK, kas ir neaizstājams darbā ar Linux audio programmām.

Kas tas tāds ir un kāpēc tas ir vajadzīgs? Jāsāk ar to, ka JACK paredzēts un darbojas tikai uz Linux, FreeBSD un MAC OS X operētājsistēmām. JACK veic dažādas funkcijas, būdams kā audiomezgls starp visām audioprogrammām. JACK galvenā būtība ir tāda, ka jebkuras programmas (kas izmanto JACK) audio izeju var izmanto kā ieeju jebkurā citā programmā, turklāt darīt to dažnedažādās kombinācijās. Tas ir ļoti noderīgi, ja tiek izmantotas vairākas programmas (gan efektu, gan sekvenceru, gan arī skaņu sintēzes) vienlaicīgi. JACK ir divas galvenās funkcijas : 1)nodrošināt sinhronitāti starp JACK programmām un 2)nodrošināt mazu latentumu (gaidīšanas laiku) starp dažādām darbībām. Ja ar pirmo funkciju galā tikt nav grūti, tad ar otro ir problēmas, jo tā ir atkarīga no operētājsistēmas uzbūves. Un tā kā mūzikā laiks ir pats svarīgākais, ikviena milisekunde ir dārga.

Atšķirība no Windows. MS Windows uzbūve ir tāda, ka šīs OS kernelis (jeb kodols - tas pats, kas savieno dzelžus ar programmām) ir parastajam mirstīgajam nezināms un nepārveidojams, turklāt tas neatbalsta reālā laika audio funkcijas (ko vajag JACK) OS un programmās. Izņēmums ir profesionālās skaņas kartes, kas atbalsta Steinberg ASIO un spēj it kā nodrošināt pielīdzinātu funkciju kā MAC OS X un Linux. Taču tā kā ne mums visiem ir profesionālās skaņas kartes, tad Windows’ā mocīties ar ASIO4ALL universālo draiveri ir neprāts, jo tas krietni atpaliek no JACK. Tad tāpēc talkā nāk Linux, kas, protams, ir par brīvu un ir daudz piemērotāks audio entuziastiem nekā Windows, par spīti tam, ka otrajā ir pieejamas it kā “profesionālākas” programmas.

Reālā laika kernelis. Lai izmantotu JACK kā nākas, nepieciešams uzlikt “reālā laika kerneli”. Nosaukums jau dikti smieklīgs, bet nezinu kā to nosaukt latviski. Tas ir jāliek OBLIGĀTI, jo savādāk latentums būs pārāk liels, to varēs just ar ausi un nekāda mūzikas taisīšana vairs neiznāks. Tad nu varam atvērt termināli (tā būs visātrāk) un, lai uzstādītu reālā laika kerneli un JACK, iekopējam šito:

sudo apt-get install linux-rt qjackctl

tik atliek nedaudz pagaidīt, kamēr sistēma novilks visu 40MB kluci un uzstādīs to.

Saregulēšana. Ja mēs tagad atvērtu JACKu, mēs redzētu, ka tas neiet vispār vai arī tur ir milzīgi daudz XRUNu. Kas ir XRUNi? Tie ir tie sliktie klikšķi, pārtraukumi, kas rodas datora dzelžu darbības traucējumu rezultātā. Mūsu mērķis ir tos novērst pavisam. Mēs jau uzlikām reālā laika kerneli, taču vēl nesaregulējām to. Lai to izdarītu, mēs atveram vaļā  termināli un iekopējam šito:

sudo gedit /etc/security/limits.conf

atvērsies teksta fails, kuram pa vidu kaut kur pievienojam šādas trīs rindas (LIETOTĀJVĀRDS jāaizstāj ar lietotājvārdu sistēmā):

LIETOTĀJVĀRDS - rtprio 99
LIETOTĀJVĀRDS - memlock 500000
LIETOTĀJVĀRDS - nice -10

Saglabājam un aizveram. Tas viss bija vajadzīgs tāpēc, lai iespējotu visas reālā laika kerneļa dotās iespējas, tagad tam it kā būtu jāiet. Pārstartējam kompi, un startēšanas izvēlnē ņemam pašu pirmo kerneli, kam galā ir “-rt”. Atveram JACK un tam būtu jāstrādā. Tas viss pagaidām.

Sīkāka informācija par JACK konfigurāciju angliski šeitan (ubustu.com) un JACK mājaslapā.

Nākamajā rakstā uzrakstīšu ko nedaudz vairāk par to, kā savienot dažas programmas, izmantojot JACK. Atzīšos, ka neko daudz par šīm lietām iepriekš nezināju. Pats pamazām mācos un rakstu!!

LABOTS: Svarīgi ir uzstādīt augstu Priority, zem Setup… -> kkur internetā atradu, ka ap 70 ir OK. Tagad XRUNu nav vispār!!

Pirms aptuveni mēneša, kad vēl nebiju iestājies bibliotēkā, beidzu lasīt Ļeva Tolstoja grāmatu “Augšāmcelšanās“, kas ir pēdējā viņa novele, izdota 1899. gadā. Dīvainākais bija tas, ka es pirms tam vispār nezināju, par ko viņš raksta - biju dzirdējis tikai par tādu slavenu krievu rakstnieku un to, ka viņa darbi (”Anna Kareņina” un “Karš un miers”) ir klasika.

Lasītprieks. Kad biju ticis jau aptuveni trešdaļā ar grāmatu, sāku apjaust, ka Tolstoja uzskati ir kaut kur dzirdēti. Tas man šķita negaidīti, jo uzskatīju, ka tādas (anarhisma) idejas paust XIX gadsimtā it kā būtu diezgan neparasti. Kā vēlāk izrādījās, Tolstojs tieši ir slavens ar saviem uzskatiem par kristietību, politisko/ekonomisko iekārtu un ētikas (nevardarbības) principiem. Šajā novelē galvenais varonis, pats būdams piederīgs augstākajam iedzīvotāju slānim, pēkšņi saprot, ka paša līdz šim pavadītā dzīve tādā vidē ir pilnīgi tukša. Visi cilvēki izliekas nemanam neko sliktu savās darbībās, pat lepojas ar sasniegumiem, turklāt turpina darīt lietas, kas patīk apkārtējiem un izraisa sajūsmu tajos (mūsdienās to sauktu par “normālu dzīvi”, “atkal uzmeta”, “karjera”, “zvaigžņu lietus” utt.). Tad vēlāk vēl viņš saprot, ka cilvēki, kas sēž cietumā ir pilnīgi tādi paši grēkāži, kas tur nesēž, tikai pirmējie nokļuvuši tādā sliktā vietā nelabvēlīgu apstākļu sakritības dēļ (lai gan par to es nekad neesmu šaubījies). Pāris vietas grāmatā ir tiešām vērts palasīt atkārtoti un no tām iegūt kaut ko varētu ikviens.

Īsumā par anarhismu. Vēl varbūt pirms kādiem trīs gadiem man vārds “anarhists” saistījās ar kaut kādiem mežoņiem, kas demolē visu to, kas nekustās, turklāt dara to ar nežēlīgu prieku. Es domāju, ka  šāds uzskats joprojām ir ļoti daudziem cilvēkiem mūsdienās, it sevišķi tādiem, kas nav studējuši/apguvuši vēsturi, politiku vai sociālās zinātnes. Īstenībā anarhisms kā politiska filozofija uzskata, ka sabiedrību ir iespējams un vajadzētu vadīt bez piespiedu varas no augšas. Protams, gandrīz visi cilvēki uzskata, ka mūsdienu sabiedrībā jebšu parlamentārajā republikā bez varas iztikt nav iespējams, jo bargie noziedznieki un zagļi taču ir jāpārmāca. Sava daļa taisnības jau tur ir. Taču anarhisms šo problēmu pagriež otrādi -> piespiedu vara un mūsdienu sabiedrība tieši rada noziedzniekus un “anti-sociālus” elementus. Sabiedrība rada izstumtos, kādā brīdī prasot no tiem pārāk daudz, kas pēcāk atriebjas visai sabiedrībai, kas atkal atriebjas tai, utt. utj. Protams, anarhisma novirzieni ir ļoti daudz, turklāt tas bieži vien robežojas ar liberālismu. Protams, es neesmu nekāds pārgudrais politikas zinātnieks, taču šo to par anarhismu varēju/varu/varētu pastāstīt. Katrā ziņā mani šīs idejas interesē, un daudzām no tām (varbūt ne visām un ne uzreiz) bez šaubām rastos tūlītējs pielietojums mūsdienās. Varbūt kādreiz uzrakstīšu ko vairāk par to.

Īsumā par nevardarbību. Non-violence jeb nevardarbība ir filozofija, kas noliedz fiziska spēka izmantošanu starp cilvēkiem. Vēstures piemēri nav tālu jāmeklē - Mahatma Gandijs, Martins Luters Kings un galu galā mēs paši (latvieši), kas atguvām tautas neatkarību samērā mierīgā ceļā (barikādes). Iespējams, ka Tibeta būs nākamā. Anarhisma un nevardarbības idejas sakņojas hinduisma, budisma un džainisma reliģijās, taču tās var atrast arī XX gadsimta filozofu darbos un citu mūsdienās populāru reliģiju fundamentālajos uzskatos, kuri diemžēl līdz mūsdienām ir atkļuvuši krietni izkropļoti un pielāgoti dažādu varu vajadzībām. Un par to rakstīja arī Tolstojs.

7 vērtīgas atziņas no Tolstoja grāmatas:

1. Augstākās sabiedrības uzdzīve ir garlaicīga. Liela daļu cilvēku upurē visu savu dzīvi un dārgo laiku, lai tikai tur nokļūtu, taču pa ceļam sevi samaitā tik tālu, ka sāk ticēt tam, ka šāda dzīve starp baltajiem palagiem patiešām ir skaista un brīnišķīga. No ārpuses varbūt, taču iekšienē valda indivīdus traumējoša savstarpēja nesapratne un negatīva konkurence. Sarunas tur lielākoties ir trulas un bezjēdzīgas. Un nedomāju, ka kas ir mainījies pēdējo 4-5 paaudžu laikā.

2. Tiesu sistēma ir negodīga. Var izdot gudrus likumus, un teikt gudras aizstāvju/apvainošanas runas, taču lēmumu pieņemšanas process, kas ir pats svarīgākais tiesu procesā, bieži vien notiek spontāni un ar lietu nesaistītu apstākļu ietekmē. Nav pat runa par korupciju.

3. Sodot citu, iznāk sodīt pašam sevi. Negribu tagad iedziļināties kaut kādās reliģiskās/filozofiskās fiškās, taču ir skaidrs tas, ka naidu ar naidu neizdzīsi. Tikko atcerējos stāstu par puiku kādā ASV lielpilsētā, kas nozaga somu kādam biznesmenim, par ko tas, mazo zaglēnu pieķēris, nevis viņu aizveda uz kādu pāraudzināšanas iestādi, bet uz ēdnīcu un pabaroja, abi labi pavadīja laiku un vēl iemācīja sīkaļam šo to iz dzīves. Puika, kā izrādās, bija audzis sliktā (?!-sabiedrība) ģimenē, kur nebija redzējis neko citu kā vardarbību un sliktas lietas, viņš bija ļoti pārsteigts par pieaugušā rīcību, jo nemaz nezināja, ka tā var(!). Rasisms, kari un terors ir lielas lietas, bet mazās lietas mums ir ik uz soļa. Visos cilvēkos ir kas labs, tikai to vajag mācēt atrast.

4. Akli sekot ideoloģijai ir neprāts. Pāriet no vienas politiskās ideoloģijas uz otru ir viegli. Cilvēki, kas izmanīgi vienā, tikpat izmanīgi būs arī otrā. Šādi cilvēki kaut kā spēj iespaidot citus cilvēkus par kādas iekārtas pareizību un liek cilvēkiem noticēt, ka tā ir vienīgā pareizā, vadīt masas. Cilvēki seko harizmātisko personāžu teiktajam un uztver to kā patiesību. Taču pats svarīgākais ir katram cilvēkam domāt un redzēt visu no sava vienīgā skatpunkta, nevis paļauties uz kādu citu cilvēku viedokļiem. Tolstojs rakstīja par revolucionāriem, kurus veda uz Sibīriju. Daudzi no tiem vispār neko nesaprata par propagandētajām idejām, akli sekodami saviem elkiem.

5. Kapitālsabiedrības būtu jāpārvalda aroda pratējiem. Kāpēc vadītāji saņem vairāk nekā strādnieki, un kāpēc tas tā vēsturiski izveidojies? Šis jautājums arī mani moka sen. Lielāka atbildība - muļķības! Kļūdīsies vadītājs, atvilks no uzņēmuma ienākumiem un citu algām, kļūdīsies strādnieks - viņu atlaidīs bez kavēšanās. Turklāt strādnieks taču ir tas, kas rada preci/pakalpojumu!! Praktiski visās lielajās globālajās kompānijās darbojas hierarhiskā struktūra, kurā par vadītāju var kļūt pilnīgs nejēga-zaļknābis, piemēram, tāds, kas neko nesaprot par, piemēram, mikroshēmu vai alus ražošanu. Aptuveni tāds kā es. Šī nevienlīdzības problēma (daudzi uzskata, ka tādas nav un ka tas ir normāli) starp vadību/padotajiem ir arī aktuāla Latvijas tautsaimniecībā, taču vēl lielāka, pieaugoša problēma  ir tāda, ka mūsdienās neviens mazs uzņēmējs nav spējīgs konkurēt ar lielajiem ilgtermiņā lielāku ražošanas izmaksu dēļ. Agri vai vēlu notiek “apvienošanās” un pasaulē globalizācijas rezultātā aug milzīgi korporatīvi monstri visās nozarēs (diemžēl arī pārtikas, drīzumā varbūt arī pat ūdens), kas ražo lētus sūdus valstīs, kur ir lēts darbaspēks (lasi - Ķīnā). To jau paredzēja Tolstojs.

6. Vienlīdzības nav un nebūs ilgi. Pēdējā reize, kad cilvēce vēl redzēja vienlīdzību, bija tad, kad mērkaķi sāka staigāt pa zemi un tiem nokrita astes. Pēc tam gadu tūkstošiem ir pastāvējusi vara, un, kā jau mēs zinām, pilnīgi visi, kam pieder vara(=nauda), ir nedaudz vienlīdzīgāki par citiem. (skat. Orvelu). Mūsdienu stāsti par vienādām tiesībām, liberālo pilsoni un tautas varu ir visai apšaubāmi. Nevienlīdzības sāpīgā puse parādās brīdī, kad cilvēks pamet ģimeni un ierodas skolā. Tad sākas “dzīve”, kurā cilvēku sāk maitāt vairākums.

7. Sabiedrībai patīk tas, ka tu dari sliktas lietas. Tolstoja varonis nevarēja saprast to, kāpēc sabiedrībai un ļoti lielai daļai apkārtējo cilvēku patīk/tos sajūsmina tas, ka viņš dara lietas, kas ir pretrunā ar paša sirdsapziņu. Bieži vien arī mēs masu iespaidā atbalstām lietas, kam nemaz nevajadzētu tikt atbalstītām. Karavīrs lepojas ar to, ka slepkavo, bagātnieki ar to, ka zog un valdības ar savu varmācību/disciplīnu. Varonība = slepkavošana. Zagšana = krāpšana. Lai arī ar likumu atļauta un ar likumu aizliegta slepkavošana ir viens un tas pats, sabiedrība uz abām raugās atšķirīgi. Un arī par to rakstīja Tolstojs.

Āāā, un starp citu, Tolstojs arī bija veģetārietis. Tāpat kā Einšteins. Tas tomēr par kaut ko liecina. Bet tagad jau lasu Dostojevski un turpinu meklēt dzīves jēgu.

2008. gads jau pusē un atkal nāku ar savu lielo vēlmi parādīt citiem, ko es klausos. Varbūt kādam tomēr iepatiksies tas, ko man patīk dzirdēt ikdienā. Šis raksts sastāvēs no apraksta par 18 grupām un to šāgada veikumiem, kā arī no neliela video eksperimenta ar YouTube API. Lasīt pārējo »

Jaunais Sigur Ros albums, kā zināms, iznāks ap Jāņiem un sauksies  Með suð í eyrum við spilum endalaust jeb latviski tas varētu skanēt tā - “ar troksni ausīs mēs spēlēsim mūžīgi“. Izrādās, ka albumu jau no 8. jūnija var noklausīties viņu mājaslapā un last.fm. Tā kā es pa sev tuvāko mūziķu mājaslapām daudz nerakņājos, manu uzmanību piesaistīja last.fm baneris ar attiecīgu informāciju.

Iespējams, ka ar šo ziņu esmu nokavējis, taču šī, manuprāt, ir pirmā reize, kad kāds tik zināms mākslinieks virza savu albumu caur last.fm, tāpēc tas arī ir pieminēšanas vērts.

Kā zināms, Sigur Ros būs arī Rīgā 22. augustā, taču smieklīgi no rīkotāju puses, ka “Arēna Rīga” šoreiz ir nosaukta par “amfiteātri”, kas nepavisam neatbilst šim lielajam klucim un visticamāk jau, ka es arī nemaz neiešu turp. Sigur Ros ir jāklausās brīvdabā vai kādā ļoti mājīgā telpā, nevis “alus-čipšu-picas pilī”. Iespaids par grupu varētu arī tikt izjaukts, un tas nedaudz biedē.

Šobrīd esmu ticis gandrīz pusē ar jauno albumu un tas patīkami veldzē šajā dzestrajā vasaras rītā, līdzīgi kā Water Curses EP. Patīkamu klausīšanos!