Web 2.0 skan ļoti skaisti. Man jau ļoti patīk visas šitās smukās un ērtās interneta lietiņas, lietotāju radītais interneta saturs, milzīgās veiksmīga biznesa iespējas un pieejamība jebkurā vietā un laikā. Bet viena lieta gan man ir pieriebusies līdz nelabumam – un tās šoreiz ir sociālo tīklu nebūšanas. Vienkārši neredzu jēgu tajos atrasties, izņemot gadījumus, kad sociālais tīkls tiek radīts kāda cita mērķa ietvaros, piemēram, dažādos servisos (last.fm, flickr, youtube, utt.), kur cilvēkus savieno kopīgās intereses vai gaume un kur kontaktēšanās nav paredzēta kā primārais uzdevums.

Raksta turpinājumā uzskaitīšu 13 galvenos iemeslos, kas mani tracināt tracina šajos portālos.

1. Komunikācijas raksturs.  Sociālajos tīklos saziņa starp cilvēkiem bieži vien notiek nevietā un negribot. Pirms mēs zvanām vai sūtam kādam e-pasta vai parasto vēstuli, mēs papriekšu nedaudz padomājam, vai šāda komunikācija ar otru cilvēku ir nepieciešama, bet sociālajos tīklos nav šādas aiztures, tādējādi ap 99% komunikācijas šādos portālos ir bezpersonisks, emotikonām pārbāzts “bleķis”. Tas ir slikti tāpēc, ka cilvēku dzīvēs tiek nozagts laiks šādām bezjēdzīgām nodarbēm un arī tāpēc, tiek samazināta nozīme tām 1% vēstulēm, kurām tomēr varbūt arī ir kāda vērtība.

2. Virtuālais tēls. Diezgan smieklīgi ir pavērot personības izmaiņas, pārejot no reālas dzīves lomas uz virtuālo. Reti kad ir tā, ka šie abi tēli 100% sakrīt. Cilvēki internetā ir smukāki, gudrāki un populārāki. Visi var redzēt manu lielo paziņu loku, vietas, kur esmu bijis, manas smukās fotošopētās bildes un gudrās domas. Tas ir slikti tāpēc, ka lielākā daļa (ja ne visa) šīs informācijas ir subjektīva un neparāda patieso ainu, kas tikai mazina šādu portālu vērtību.

3. Attiecību statuss. Sociālajos tīklos attiecības ir vienkāršas – esi draugs vai neesi draugs. Reālajā dzīvē tas nav tik vienkārši. Tas tavā publiskajā virtuālajā paziņu lokā liek vienlaicīgi atrasties gan emocionāli tuviem cilvēkiem, gan tādiem, ar kuru tikai pazīstams esi darbā vai skolā vai varbūt pat tādiem, kurus esi saticis (ne)vienu reizi. Turklāt, neesi draugs = svešs cilvēks.

4. Publiskais profils. Ikviena lietotāja publiskais profils un paziņu loks tiek uzlikts kā uz delnas. Vienā momentā apskatot cilvēku, ir redzams, kas tu esi par tipu un ar kādiem cilvēkiem tev ir pazīšanās. Šādā veidā zūd burvība, satiekot jaunu cilvēku un ieraugot viņa profilu publiskajā portālā. Mana mobilā telefona numuru sarakstu taču es nevienam nedodu un arī ne manu e-pasta adrešu sarakstu. Tad kāpēc man būtu šādi jāatklājas, turklāt vēl daudziem svešiem cilvēkiem??

5. Sociālās normas. Jo vairāk tevi interesē sabiedriskais statuss un tiekšanās pēc normālā un materiālā, tad tev neapšaubāmi ir jāatrodas kādā sociālajā tīklā, jo tieši tur tu atradīsi sev līdzīgos draugus, jo tev nozīmīgie cilvēki vienkārši nesapratīs, ja tur neatradīsies. Sabiedrības normas no mums to prasa.

6. Produkts. Jebkurš sociālais tīkls ir tikai produkts ar savu dzīves ciklu. Ikviens no šiem monstriem agri vai vēlu izzudīs vai vismaz zaudēs savu sākotnējo šarmu. Gan myspace, gan facebook nav tādi kādi bija agrāk. Vietā nāks citi un to vietā atkal citi. Jaunu draugu meklēšanas process turpinās..atkal un atkal. Un kā jau katram produktam, arī par šo ir jāmaksā sava cena, maksāt šajos portālos var par daudziem mēsliem. Ja kaut kādu iemeslu dēļ projekta autoriem naudas plūsma sāks izsīkt, tad produkts kopā ar visām “vērtīgajām vēstulēm” un paziņām mirs .

7. Minimālisma iznīdēšana. Daudzi gudri dzīvot pamācošie interneta resursi mums māca, ka laimīgāks cilvēks ir tad, ja tam apkārt ir mazāk lieku mēslu un blakus ir pēc iespējas mazāk lietu, kas tiešām ir noderīgas dzīvē. Tieši arī es tā esmu sācis darīt – atbrīvojies no daudz kā lieka, lai sajustu lielāku vērtību tam, kas man ir vajadzīgs. Kāpēc man jāatrodas kādā sociālajā tīklā, ja man jau ir mobilais telefons un e-pasts? Vai man kas pietrūkst? Nedomāju gan.

8. Intrablogi. Gandrīz visi sociālie tīkli piedāvā rakstīt savus blogus portāla iekšienē. Daudzi to izmanto, liekot muļķīgus linkus uz tizliem video, daži citē mistisku dziesmu tekstus, bet citi nopietni cenšas rakstīt dziļus un nopietnus savārstījumus ar filosofisku pieskaņu. Ja jau ir tik liela vēlme izpausties, tad kāpēc neizveidot savu blogu ārpus šīs vides? Protams, skaidrs ir tas, ka šādi sūda-blogi-portāla-iekšienē nekad neizkonkurēs parastos. Ļoti nepatīk ziņu portāla TVNET lietotais vārds “blogs” orb.lv pseidointelektuālo ziņu pabiru sakarā. Punktu krāšana laikam cilvēkus motivē rakstīt – ha!

9. Atkarība. Visi sociālie tīkli piedāvā sūtīt/saņemt vēstules. Bieži vien zīmju skaits ir ierobežots(!) un saņemtās/izsūtītās vēstules nav iespējams ne dabūt laukā, ne kaut kā citādi saglabāt. Protams, tas sociālo tīklu  portālu autoriem ir izdevīgi, jo tādā veidā ir garantija, ka (potenciālais) “draugu atkarīgais” atgriezīsies tieši šeit un tikai šeit. Jo vairāk laika/naudas ieguldīts no personas portālā, jo grūtāk no tā tikt vaļā. Galvenais ir ievilināt. Un vēl labāk ir tad, ja cilvēkam viss draugu loks ir tikai sociālajā tīklā, nevis mobilajā vai kur citur. Tad tas ir pavisam īsts cash cow..

10. Popularitāte/vērtēšana. Kāpēc cilvēkiem ir jāvērtē citu bildes? Tas taču ir muļķīgi. Cilvēku prāts ir tā notrulināts, ka ieraugot kaut kādu bildi, tā momentāni tiek izlaista cauri savai stereotipiem pārbāztajai vērtību prizmai, un novērtēta ar atzīmi. Un tā dara daudzi. Caurām dienām. Vai tiešām cilvēki jūtas tik nenovērtēti, ka alkst labas atzīmes par savu bildi? Labs vārds vai uzslava reālajā dzīvē, manuprāt, ir daudz patīkamāks un ticamāks.

11. Tenku krātuve. Cilvēkiem jau no senseniem laikiem patīk aprunāt citus. Un arī apvainot bez jebkāda pamata. Tāds ir vienkārši mūsu dabas dots trūkums.  Ja ar kaut ko neesam mierā, nespēdami to pateikt tieši acīs, negatīvās emocijas pret citiem cilvēkiem paužam paslepus. Un kur to var izdarīt vēl labāk par sociālo portālu? Šādā veidā tiek radīti ideāli apstākļi nevēlamu cilvēku nomelnošanai un apmelošanai. Šādos gadījumos zaudētāji ir abi – gan upuris, gan tenkotāji. Labs piemērs ir nesenais gadījums Ziemeļvalstu ģimnāzijā, taču rietumvalstīs šādi gadījumi notiek teju vai katru dienu.

12. Kriminālās lietas. Pirms kāda laika arī Latvijā parādījās pirmie pedofīli, kas savus noziedzīgā plāna objektus bija noskatījuši sociālajā tīklā. Informācija, ko pasniedzam publiski, kļūst pieejama dažādām kriminālās aprindās iesaistītām personām. Tas var šķist diezgan nenozīmīgi, bet ikviens šāds gadījums var būt ļoti nepatīkams. Savukārt, skatoties no otras puses, šī informācija ir pieejama arī varas institūcijām, kas nekautrējas to izmantot dažādu noziegumu pavedienu atšķetināšanā. Tiek aizskarts pilsoņa privātums, sociālie tīkli par to atbildību nenes, bet naivie pilsoņi akli uzticās cilvēku godaprātam, nedomājot par sekām.

13. Ilūzija. Daudziem Latvijā liekas, ka oranžais portāls ir valsts lepnums un jebkurš tajā ieguldītais santīms vai minūte ir tā vērti. Ne sūda tā nav. Man liekas, ka šis portāls drīz būs tā aizdirsts, ka veselajam saprātam vairs nebūs vietas. Nemitīgas akcijas, kapeiku izvilināšanas un reklāmas. Daudz reklāmas. Protams, tas ir grūti apvienot četras paaudzes vienā portālā, bet diez vai šis veids (komerciāli bērnišķīgais) ir tas pareizākais. Vai tad portāla veidotājiem jau tik drīz jāmirst, ka mežonīgā ātrumā vajag saraust naudu? Stulbākais ir tas, ka viņi paši to apzinās un turpina ekspluatēt jaunatni. Kas gan tur slikts, jūs vaicāsiet? Nekā, tikai nožēlojami, ka gandrīz visa Latvija atrodama iekš viena portāla. It kā laikam Igaunija mūsu tēvzemei ir platu soli priekšā visās IT lietās, bet kāpēc viņiem tā nav? Kāpēc nevienai citai valstij pasaulē tā nav?

Vēsture. Sociālie tīkli sāka parādīties ļoti neizteiksmīgā formā XX gadsimta pašās beigās. Trakums sākās ar Friendster 2002. gadā, 2004. gadā tas jau bija kļuvis par monstru, gadu vēlāk to apsteidza myspace, bet 2006. gadā parādījās vēl viens – facebook. Pašmāju draugiem.lv ļoti veiksmīgi izmantoja šo pašu ideju laikā, kad visa pasaule tikko sākusi iepazīt sabiedrisko tīklu īpatnības. Pasaules karti ar populārākajiem sociālajiem tīkliem var apskatīt šeit.

08Mar08 - sociālie tīkli, viedoklis, web 2.0

Līdzīgie raksti

• Brīvs cilvēks
• Pārdomas par hip-hopu