Kaut kad pamatskolā starp tetriem, tamagoči, fiškām un flinstonu uzlīmju albumiem bija laiks, kad modē bija sēdēt pie TV un spēlēt visādas japāņu videospēles (vai to klonus), kas iebāztas iekš mikroshēmas elegantā dzeltenas (vai melnas) plastmasas ietvarā. Tad likās, ka tas ir tehnoloģiju attīstības kalngals un visas vizuālās un audio(!) iespējas likās tik neiedomājamas un brīnumainas, ka neviens negribēja atpalikt no apkārtējo vienaudžu sasniegumiem.  Visiem vajadzēja šo plastmasas “monstru”, bez kura dzīve vispār nebija iedomājama un bija balsts tās jēgai (11-gadīga puišeļa smadzenēs). Iegādāties šos aparātus un spēles varēja tirgū un, mainoties ar saviem paziņām, iegūt čupu čupām dažādu spēļu. Lieki piebilst, ka tad internets Latvijā bija ļoti maz. Šajā rakstā es aplūkošu 10 savas tā laika tīkamākās spēles, par kurām biju vispār aizmirsis, bet

nejauši uzduroties uz pāris video youtubē, dzima ideja atsvaidzināt šīs nostalģiskās atmiņas. Kaut kādā veidā jau jāpiemin tās pārsimts bezjēdzīgi pavadītās stundas, blenžot ekrānā, sēžot muļķīgā pozā ar plastmasas pulti rokās.

Platoon. Spēle, kurai esmu veltījis visvairāk laika. Iespējams, ka visu laiku debīlākā spēle. Pirmais līmenis, kas cenšas atdarināt Vjetnamas džungļu sarežgītās takas, ir visnotaļ bezcerīgi grūts, neviens no maniem vienaudžiem ar to netika galā. Tikai ar varenu pierakstu sistēmas izveidi, man izdevās šo līmeni salauzt, otrais bija viegls un saprotams, bet trešais bija bezcerīgs. Tikai tagad, pēc 10 gadiem, es sapratu, kas tur bija jādara!! Tizlākais bija tas, ka tā laika spēlēs saglabāt savus sasniegumus nebija iespējams, tāpēc katrreiz, kad notika kāda kļūme (elektrotīkla padeves pārtraukumi vai kārtējā spēles varoņa nāve), tu tiki atsviests atpakaļ pagātnē par 30 minūtēm un biji spiests visu sākt no sākuma, tas bija tiešām nelietderīgi un kaitinoši no patērētā laika viedokļa. Šajā video redzams garlaicīgais spēles ievads, pirmais līmenis un nedaudz otrais.

Super Mario. Šito spēlējis ir ikviens. Ja tu nebiji izgājis Super Mario, tu vispār nebiji nekas. Spēle sevī slēpa dažādus apslēptus knifiņus, un neviltots bija mans prieks, kad pēc pārdesmit stundu ilgiem centieniem pievārēju pēdējo līmeni un varēju atviegloti uzelpot. Spēle neiemacīja pilnīgi neko. Apakšā video kā iziet Super Mario 5 minūtēs.

Chessmaster. Tā kā tajā laikā ļoti aktīvi nodarbojos ar šaha spēlēšanu un man regulāri vajadzēja kādu pretinieku, tad šaha programma iekš šī aparāta lieti noderēja. Lai gan ļoti stiprs šis pretinieks nebija (piemēram, kā vairums šaha programmu tagad), bet stiprāks par mani un 80-to gadu beigās un 90-to gadu sākumā populārajiem šaha kompjūteriem gan, lai gan domāja tas dikti ilgi.

“Čerepaškas”. Šis bija baigais “hīts” tajā ziņā, ka varēja sacensties ar otru pretinieku. Atceros, kad man vēl nebija savējā aparāta, vietējās mazpilsētas bērnu bibliotēkas lasītavā par pāris kapeikām varēja nomāt to uz noteiktu laiku un tur melnbaltā ekrāna priekšā norisinājās mežonīgi turnīri. Tas likās tik nenormāli interesanti, ka reālā dzīve vispār aizmirsās. Smieklīgs skats kā toreiz 10-gadīgi puņķaini sīči viens uz otru diršās un apgūst lielās dzīves pamatus jau agrā bērnībā. Žēl gan, ka vairums no viņiem tā arī augstāku intelektuālu līmeni par toreizējo nav sasnieguši. Video redzams kā šī spēle izskatījās dzīvē.

Formula. Autosacīkstes vispār bija kaut kas neredzēts. Tā kā tajā laikā F-1 pa TV šķita interesantāks kā tagad, tad spēle par to aizrāva nenormāli. Braukāt pa trasi, censties uzvarēt. Nenostrādātos spēles trūkumus aizvietoja iztēle un sajūta bija tāda, it kā pats atrastos trasē un sacenstos ar visiem tiem lielajiem. Lieki piebilst, ka visas trases zināju no galvas un man bija pierakstīti visu trašu rekordi, protams, tagad tas šķiet smieklīgi, bet tad tas likās tik interesanti..no spēles iemācījos to, ka Mansels bija pārākais braucējs laikā, kad Šūmahers un Hakinens vēl nebija nekas, un varbūt vēl to, ka formulām dilst riepas. Dikti noderīgas zināšanas!!

Vieglatlētika. Sporta spēles jau arī patika. Nebija tās tādas kā tagad, kad cilvēku sejas ir darinātas pēc to reālo seju modeļiem, bet pilnīgi vienādas, ja seju vispār varēja redzēt. Šī spēle bija interesanta ar to, ka varēja stādīt jaunus rekordus pieejamās pāris disciplīnās (hmm, loka un stenda šaušana gan laikam nav īsti vieglatlētika) un pārliecināties par faktu, ka tumšādainie skrien ātrāk par baltādainajiem, kā arī 1993. gada pasaules rekordus tajās pāris vieglatlētikas discīplīnās.

Hokejs. Hokejs (kā līdzjutējam) mani interesēja jau kādu laiciņu pirms masu pievēršanās šim sporta veidam. Protams, tagad mana interese par sporta notikumiem ir visai noplakusi, jo jēgas no tiem maz un komercijas tur vairāk kā vajag, bet tolaik uzspēlēt hoķi uz TV likās labu labā nodarbe. Šī spēle bija vienīgā tāda, kas piedāvāja kaut ko daudz maz līdzīgu hokejam. Patriotiskām jūtām šajā spēlē nav vietas, jo Latvijas komandu neatradīsi, bet savai komandai vari likt spēlēt zem PSRS karoga.

Tanki. Reālas bailes. Karš ir sācies un jāiznīcina pretinieks. Kara simulācija liek justies nemitīgā saspringumā un nenovērst uzmanību ne mirkli. Spēle jau nelikās garlaicīga, bet, lai tiktu līdz astotajam līmenim, kas bija rekords, vajadzēja kādas 2-3 stundas un, kā jau minēju, saglabāt sasniegumus nebija iespējams. Nervu bende.

Dick Tracy. Asa sižeta detektīvs. Jāatklāj noziegums, braucot pa pilsēteles ielām un šaujot visus pēc kārtas, un jāaptaujā visi aizdomās turamie. Interesanta spēle bija, un no šitās laikam iemācījos pāris angļu valodas vārdiņus, bet citas jēgas, tāpat kā no visam pārējām spēlēm, nebija.

Par mūsdienu spēlēm un spēlēm vispār. Manās acīs visas mūsdienu videospēles ir tieši tādi paši mēsli kā šitie; jā, protams, izskatās tie glaunāk un tik ļoti nesmird, bet laika nosišana un aizbēgšana no realitātes šādā veidā, manuprāt, ir galīgi nepareiza. Esmu pārliecināts, ka filmas ir daudz labāks izklaides veids par spēlītēm, pavisam cita lieta ir izlasīt kādu grāmatu vai žurnālu, pat blogu rakstos ir daudz kas labs atrodams. Problēma tajā visā ir tāda, ka spēle un dažādas virtuālās realitātes (piem., SecondLife) ierobežo iztēli, pazūdot spēles radītajos rāmjos un noteikumos, pašam to nemanot un turklāt ļoti spēcīgi atrauj no vienīgās realitātes; ar ļoti retiem izņēmumiem. Lasot grāmatu, vienīgā maņa, kas strādā, ir prāts (acis redz tikai burtus, ne bildi), šī nodarbe rosina iztēli un ļauj doties brīvā domu lidojumā. Savukārt, filmas nostāda personu pasīvā vērotāja lomā, kas arī nav īsti labi, bet nepārforsējot ar to, saikne ar realitāti tomēr netiek pārrauta, tieši otrādi - liela daļa no filmām pat palīdz uztvert autora sāpi izteiktāk un krāsaināk (piem., Tvinpīka). Tāpēc, labāk klausīsimies džezu un lasīsim grāmatas, šad un tad noskatoties pa labai filmai!

Pat ļoti dīvaini likās, ka topošas populāras revolucionāras datorspēles augstā cena tiek pamatota ar ilgo spēles laiku jebšu - vairāk baudas. Tad jau varbūt taisīsim 30 stundu garas filmas un maksāsim 30 reizes vairāk. Dīvaina loģika. Izskaidrojums pavisam vienkāršs - jaunā spēles versija piedāvā tādas iespējas, ko nepiedāvā vecās, viss šķiet daudz krāšņāks un patīkamāks, patērētāji gatavi maksāt jebkādu cenu par “labāko, kas ir”, bet pēc 15-20 gadiem arī tās vienalga būs riktīgs mēsls, ko neviens pat negribēs aiztikt, ja nu vienīgi kādi pāris nostaļģijas vadīti ļaudis - kā es.

23Apr08 - spēle, tv

Līdzīgie raksti

• Tvinpīka
• Mana mīļākā multene - Salad Fingers
• PitchforkTV
• Samorost - sirreāls piedzīvojums
• Lattelecom iTV uz Ubuntu