Sāpe par degvielu
Sākšu ar to, ka man baismīgi nepatīk automašīnas, uzskatu to par lieku greznību, tāpēc mans viedoklis šajā rakstā būs drusciņ subjektīvs. Papildus nepatikai pret individuālajiem transportlīdzekļiem es pēdējā gada laikā esmu kļuvis par vides aizstāvi, taču tas ir jautājums par ko vajadzētu aizdomāties ikvienam, bet kā rāda mans individuālais novērojums, vides problēmas nerūp 90% tautas, un ne tikai Latvijā. Īstenībā jau līdz šim vides jautājumi manī arī izraisīja dziļu vienaldzību, bet planētas resursu ekspluatācija notiek pārāk strauji un nekontrolēti, lai to tā vienkārši ignorētu. Tā kā arī mans bakalaura darbs bija par degvielu, uzrakstīšu savas domas ap šo tēmu, kamēr vēl viss stāv galvā.
Kā tas viss sākās? Automobiļu ēra sākās ar iekšdedzes dzinēja izgudrošanu un plašāku pielietošanu pirms nedaudz vairāk kā gadsimta. Neviens tad neparedzēja, ka nafta būs galvenais enerģijas avots šim dzinējam (tika izmantota gan elektrība, gan biomasa), taču, kad vēlāk tika atrastas vairākas naftas atradnes ASV, visa autoindustrija vairāku gadu laikā pilnīgi pārslēdzās uz fosilajiem resursiem. Tad naftas likās nenormāli daudz, jo automobiļu skaits bija niecīgs. Nafta tā arī ir palicis galvenais enerģijas avots transporta nozares uzturēšanai visu šo laiku, pa vidam ir bijušas vairākas krīzes – piemēram 1970. gadā bija līdzīgs naftas cenu kāpums kā tagad, jo tad OPEC pilnībā nogrieza eksportu uz Izraēlas atbalstītājvalstīm. Taču šobrīd naftas cenu krīze ir vislielākā 150 gadu vēsturē, kad pavisam nesen reālā naftas cena pārsniedza 120$ par barelu. Protams, tagad viss ir pakaļā, jo visa pasaule balstās uz naftas izmantošanu, un valstis, kas to nevarētu atļauties, krietni atpaliktu attīstībā.
Kā mušas uz sūdu. Latvija, atrodoties PSRS sastāvā, īpaši daudz nekreņķējās par degvielas resursiem un pasaules naftas krīzēm, jo bagātīgas naftas atradnes atradās tagadējā Krievijas teritorijā. Turklāt, padomju laikā jau iegādāties personīgo transportlīdzekli nebija tik vienkārši kā tagad, jo bija jāgaida rindā pēc braucamā, un gluži par brīvu tas arī nebija – daudzi to nemaz nevarēja atļauties. Par degvielas cenām gan tad domāja vismazāk, tā nāca gandrīz par velti. Latvijai atgūstot neatkarību, strauji pieauga pieprasījums pēc lētajiem importa vāģiem. Dzelzs priekškars bija vaļā, un masveidā no Vācijas un citām Eiropas valstīm strauji ieplūda dzelžu straumes. PSRS laika sapnis tika piepildīts daudzās ģimenēs, daudzi pat paspējuši nomainīt savu braucamo vairākas reizes. Tagad sabiedrība teju vai uzliek indivīdam vajadzību iegādāties braucamrīku, arī tad, kad tas nav īsti nepieciešams. Vairums sapņo par to kā dāvanu, ko saņemt līdz ar pilngadības sasniegšanu. Pēdējo desmit gadu laikā individuālo transportlīdzekļu apjoms Latvijā ir pieaudzis vairāk kā divas reizes un tuvojas miljonam. Vistizlākais ir tas, ka bieži vien auto iegādei tiek ņemts kredīts, un tad jau ir pilnīgā pakaļā, jo pašreizējā ekonomiskā situācija (lasi-procenti) cilvēku vienkārši apēd dzīvu. Manās acīs vēlme pēc auto ir muļķīga, izņemot gadījumus, kad auto ir ļoti nepieciešams, bet tādi gadījumi galvenokārt ir laukos, nevis pilsētā. Es vienkārši neizprotu tos cilvēkus, kas spēj sēdēt ik darbdienas vakaru sastrēgumos vairākas stundas, turklāt cepties ārā šitādā karstumā, tas ir vienkārši vājprāts!
Vērtīgs resurss izpumpēts. Papildus tam, ka rodas sastrēgumi lielajās pasaules pilsētās, pēdējo 100 gadu laikā ir izpumpēta liela daļa no vērtīga resursa – naftas. Sadegšana transportlīdzekļos nav vienīgais noderīgais izmantošanas veids naftai, turklāt tā izmantošana iekšdedzes dzinējos ir gaužām neefektīva, jo rodas lieli enerģijas zudumi (siltums, atgāzes). Kas zina, varbūt nākotnē nafta noderēs cilvēcei daudz vairāk nekā tagad, taču naftas veidošanās laiks ir ļoti liels. Protams, sen skaidrs ir tas, ka nafta nekad nebeigsies, jo tā vienkārši kļūs tik dārga, ka to varēs atļauties tikai sabiedrības elite. Fosilā resursa sadegšanas rezultātā atmosfērā arī ir nonācis milzīgs papildus CO2 apjoms, kas ir ārpus dabiskās oglekļa plūsmas dabā. Esmu pārliecināts, ka daudz efektīvāk būtu bijis naftu izmantot elektroenerģijas ražošanā, un elektrību izmantot transportā, bet laikam kāds vēlējās no tā nopelnīt nedaudz vairāk..Tādas valstis kā Norvēģija, ASV, Krievija, Meksika un Venecuēla, kuru ekonomikas lielā mērā vēstures gaitā balstījušās uz naftu, savu ieguves maksimumu jau sasniegušas un šo valstu ieguves apjomi nākotnē samazināsies.
Nav ko bimbāt un protestēt. Tagad visi rādās kā tikko pamodušies un skaļi bļauj par to, ka degvielas cenas kāpj. Šodienas paziņojums, ka naftas cena pārsniegs viena lata atzīmi, mani nepārsteidz. Tas taču sen ir skaidrs, ka tādā gadījumā, kad viena nozare visā pasaulē balstās tikai uz vienu dabas resursu, kas neatjaunojas, tas agri vai vēlu izsīks. ES valstīs degvielas cena jau kādu laiciņu pārsniedz viena lata atzīmi, taču tur ir krietni augstāks akcīzes nodoklis degvielai. Latvijā nav ko protestēt pret degvielas cenām, jo mums akcīzes nodoklis ir vēl zem ES noteiktās minimālās likmes, un tas tiek pamazām paaugstināts līdz sasniegs to 2013. gadā. Ja naftas valstīs degvielas cena ir līdz 10 santīmiem par litru, tad ASV un Krievijā tās cena ir ap 50 santīmiem. Latvija ir ļoti atkarīga no ārvalstu energoresursiem, tāpēc paļaušanās uz naftu, gāzi vai tamlīdzīgiem resursiem ir ļoti muļķīga. Agri vai vēlu būs jāsāk domāt pa atjaunojamiem energoresursiem. Kaut gan Latvija ir līdere ES pēc atjaunojamās elektroenerģijas īpatsvara (ap 40% no HES), Latvijā var attīstīt alternatīvas fosilajai degvielai, tas tāpat būs kaut kad jādara. Degvielas patēriņš Latvijā ir miljons tonnu gadā, kas nav maz un šādu daudzumu aizvietot vai atteikties no tā vienā brīdī ir nereāli. Tāpēc vajag rīkoties jau laikus!
Ko darīt tālāk? Degvielu var aizvietot ar biodegvielu, taču man liekas, ka tas nav labākais problēmas risinājums. Pašreizējās biodegvielas iegūšanas tehnoloģijas ir pārlieku neefektīvas. Cita lieta būtu tad, ja biodegvielu iemācītos iegūt no aļģēm, kas ir ļoti daudzsološa ideja un eksperimenti rāda, ka tas ir dzīvotspējīgs risinājums. Pašreizējā biodegviela ir labs mēģinājums ko risināt, bet ar to var aizvietot tikai nelielu daļu no visas degvielas, taču tās atbalsts ir svarīgs, lai neapstātos biodegvielu attīstība. Pēc dokumentālās filmas “Who Killed the Electric Car?” noskatīšanās esmu visnotaļ pārliecināts, ka elektroenerģija ir vislabākais enerģijas avots transportam. Protams, šādu automobiļu attīstība tika mākslīgi bremzēta, lai nopelnītu uz naftas pumpēšanas rēķina. Iespējams, ka pēc gadiem 10-15 visi braukāsim elektromobiļos. Viss it kā būtu skaisti un rožaini. Taču rodas cita problēma – elektroenerģijas cenas tad kāptu straujāk un tiktu sasaistīti tirgi, kas agrāk attīstījās nomaļus viens no otra. Bet tad jau varbūt būs cita ekonomika, jo pašreizējās idejas ir diezgan pastulbas un energoresursu problēmas ir pārāk lielas. Iespējams arī, ka nākotnē varētu notikt vairāki kari resursu dēļ (tagad jau notiek viens), ne jau tikai naftas – karot var sākt arī dzeramā ūdens dēļ, kas DA-Āzijā drīz vien būs zelta vērtē.
Sabiedriskais transports. Pastāv arī cits pavisam vienkāršs risinājums – cilvēkiem vairāk jāpārvietojas ar sabiedrisko transportu (velotransportu, kur/kad iespējams). Jo vairāk cilvēku pārvietosies ar to, jo tas būs lētāks un labāks, mazāk būs individuālo auto, kas stāvētu garās rindās un šķaudītu smirdīgās gāzes. Pirms simts gadiem cilvēki mierīgi iztika bez šādas greznības, taču cilvēki pie komforta ātri pierod, bet atteikties no kaut kā nākas ļoti grūti. Protams, mūsu sabiedrībā, cilvēkiem kas “daudz sasnieguši” savās dzīvēs (lasi – tēlo baigi svarīgos biznesmeņus) individuālā apziņa neļauj pārvietoties sabiedriskajā transportā kopā ar tiem tur – no zemākās kastas. Sabiedrībā trūkst iejūtības vienam pret otru, labāk ielīst savā izolētajā skārda bundžā ar ratiem, uzgriezt skaļu troksni un bezmērķīgi klejot pa pasauli, rādot pārākumu pār citiem, sēžot sastrēgumos un lamājot citus, kas īstenībā ne pie kā nav vainīgi. Mulķīgi jau tas viss ir, bet es daudz nebēdāju par citiem, jo mani pilnībā apmierina sabiedriskais transports, tā cenas un komforts. Un labi, ka man nav tik ļoti jāsatraucas par augošajām degvielas cenām vai kredītprocentiem. Jo mazāk, jo labāk.
Komentāri
Ha, latvijā uz tādiem brīnumiem necerēt, ka jo vairāk pārvietosies ar sabiedrisko transportu, jo labāks tas kļūs. Tā jau sabiedriskajam (rīgā) ir uzpūstas cenas debesīs.
“…cilvēkiem vairāk jāpārvietojas ar sabiedrisko transportu… Jo vairāk cilvēku pārvietosies ar to, jo tas būs lētāks un labāks”
Par velosipēdu piekrītu, bet rīgā ar velosipēdu ir savā ziņā pašnāvība
Esmu pats pāris reizes notriekts no velosipēda, tāpēc varu piekrist iepriekšējā komentāra autoram. Daudz kam rakstā minētajam varu piekrist, bet es nekādi nevaru saprast tevis rakstīto (mani pilnībā apmierina sabiedriskais transports, tā cenas un komforts), jo tas vienkārši ir neiespējami, ka pārpildīts ar drūmām sejām, bieži smirdošs, tajos pašos sastrēgumos stāvošs trolejbuss ir labāks par personisko auto, motociklu, velosipēdu, jahtu vai kaut vai privāto lidmašīnu. Vismaz man laiks šķiet pārāk dārgs, lai to tērētu lēnajā sabiedriskajā transportā, piemēram, no Rīgas viena gala uz otru ceļojot ar 2-3 transporta līdzekļiem 3 stundas.Turklāt ja ir nepieciešamība pārvadāt kaut nelielu kravu (piemēram TV), auto ir daudz pārāks par sabiedrisko transportu.
Priecātos, ja rakstā būtu arī atsauces faktiem, piemēram, par atjaunojamās enerģijas īpatsvaru ES, par naftas cenu dinamiku 150 gadu laikā, par degvielas cenām u.c.
Ir jau arī cita izeja – vajag pilnībā pārtraukt izmantot naftu apkurei un citiem ne-auto resursiem. Jo apmēram puse naftas pasulē sadeg visādās katlumājās. Vienalga, vai elektrostaciju, rūpnīcu vai namu pārvalžu katlu mājās. Būtu man teikšana, tad uz katru iedzīvotāju visā pasaulē būtu pa vienam vēja ģeneratoram un tuksneši sen būtu vienlaidus pārklāti ar saules baterijām. Tikai tas daudziem nav izdevīgi. Izdevīgi ir degviela pa latu litrā, izdevīgi ir ārprātīgais akcīzes nodoklis, izdevīgi ir ASV naftu vest no Kuveitas, bet pašai savu nededzināt, utt.