Šodienas diggā uzurķējos video no 1992. gada ANO konferences Riodežaneiro, kur uzstājās 12 gadus veca meitene no Kanādas ar vēsturisku runu. Zemāk video no šīs runas un tās tulkojums latviski.

“Sveiki, es esmu Severna Suzuki un runāju Vides bērnu organizācijas vārdā.

Mūsu grupa nāk no Kanādas un sastāv no divpadsmit un trīspadsmit gadīgiem, lai veicinātu pārmaiņas. Mēs paši savācām naudas līdzekļus, lai atbrauktu šeit sešu tūkstošu jūdžu attālumā, lai jums pieaugušajiem pavēstītu to, ka jums jāmaina savi paradumi. Man nav slēptu nodomu. Esmu šeit, lai cīnītos par savu nākotni.

Pazaudēt nākotni nav tas pats, kas zaudēt vēlēšanās vai akciju tirgū. Esmu šeit, lai runātu visu nākotnes paaudžu vārdā.

Esmu šeit, lai runātu to izsalkušo bērnu vārdā, kuru sāpes netiek saklausītas.

Esmu šeit, lai runātu par neskaitāmajiem dzīvniekiem uz šīs planētas, kas mirst, jo tiem nav kur iet. Mēs nevaram atļauties netikt saklausīti.

Man ir bail iziet ārā saulē, tāpēc, ka ir ozona caurumi. Man ir bail elpot gaisu, jo es nezinu, kādas ķimikālijas ir tajā.

Mums ar tēvu bija paradums makšķerēt Vankūverā, taču vairs nē, jo pāris gadu atpakaļ mēs atradām zivi, kam bija vēzis. Un tagad mēs ik dienas dzirdam par izmirstošajām dzīvnieku un augu sugām - lai tās izzustu pavisam.

Savā dzīvē es sapņoju par to, ka ieraudzīšu milzīgus dzīvnieku barus, džungļus un mūžamežus, ko apdzīvotu putni un taureņi, taču tagad es vēlos zināt, vai tos vispār redzēs mani bērni.

Vai jūs mocīja šādas domas, kad jūs bijāt manā vecumā?

Tas viss notiek mūsu acu priekšā, un tomēr mēs uzvedamies tā, it kā mums būtu problēmu risinājumi un daudz laika. Esmu tikai bērns, un man nav risinājumu, bet es gribu, lai jūs saprastu to, ka jums arī tādu nav!

• Jūs nemākat salāpīt ozona caurumu.
• Jūs nemākat atgriezt lašus atpakaļ upēs, kuru nav.
• Jūs nemākat atgriezt atpakaļ dzīvniekus, kas ir izmiruši.
• Un jūs nemākat atgriezt atpakaļ mežus, kuru vietā tagad ir tuksnesis.

Ja jūs nemākat salabot, lūdzu pārstājiet lauzt visu!

Šeit jūs esat valdību, kompāniju, mediju un politiķu pilnvarotie - taču īstenībā jūs esat mātes un tēvi, brāļi un māsas, tantes un onkuļi - un visi jūs esat kāda bērni.

Esmu tikai bērns, taču zinu, ka mēs visi esam daļa no 5 miljardu ģimenes, patiesībā daļa no 30 miljonu sugu ģimenes un mēs visi savā starpā dalām to pašu gaisu, ūdeni un augsni - robežas un valdības nekad to nespēs mainīt.

Esmu tikai bērns, taču zinu, ka mēs visi esam saistīti, un mums jārīkojas kā vienai pasaulei, kas tuvojas vienam mērķim.

Savās dusmās es neesmu akla, un savās bailēs es nebaidos vēstīt visai pasaulei, kā jūtos.

Manā valstī mēs radām tik daudz atkritumu, mēs pērkam un metam prom, pērkam un metam prom, un tāpat ziemeļu valstis nedalās ar trūcīgajiem. Pat tad, kad mums visa kā ir vairāk kā vajag, mēs baidamies pazaudēt daļu no savas bagātības, baidāmies dalīties.

Kanādā mēs dzīvojam labklājīgi, mums ir milzums pārtikas, ūdens un pajumtes - mums ir pulksteņi, riteņi, datori un televizori.

Pirms divām dienām, mēs bijām satriekti par to, kā bērni dzīvo šeit, Brazīlijā, uz ielām. Un ko mums teica kāds bērns: “Es vēlos kaut būtu bagāts, un ja es būtu, es atdotu visiem ielas bērniem pārtiku, apģērbu, zāles, pajumti un mīlestību”

Ja bērns, kuram nav nekā, ir gatavs atdot visu, tad kāpēc mēs, kam ir viss, nevaram atdot neko?

Nevaru pārtraukt domāt par to, ka šie bērni ir manā vecumā. Ārkārtīga nozīme ir tam, kur tu esi dzimis - tikpat labi es varētu būt viens no šiem bērniem, kas dzīvo Riodežaneiro; es varēju būt badā merdēts bērns Somālijā, kara upuris Tuvajos Austrumos vai ubagbērns Indijā.

Esmu tikai bērns, taču zinu, ka ja visa nauda, kas tiek tērēta karam, tiktu tērēta nabadzības novēršanai un vides jautājumu risināšanai, cik gan Zeme būtu lieliska vieta!

Skolā un bērnudārzos jūs mācāt mums, kā uzvesties pasaulē. Jūs mācāt mūs:

• nekauties ar citiem;
• risināt lietas;
• cienīt citus;
• satīrīt aiz sevis;
• neievainot citas radības;
• dalīties - nebūt skopulim.

Tad kāpēc jūs to visu aizmirstat un darāt lietas, ko jūs mācāt mums nedarīt?

Neaizmirstiet to, kāpēc jūs apmeklējat šādas konferences, kā labā jūs to darāt - mēs esam jūsu pašu bērni. Jūs izlemjat, kādā pasaulē mēs izaugsim. Vecākiem ir jābūt spējīgiem saviem bērniem  pateikt “viss būs kārtībā”, “mēs darām visu iespējamo” un “tas nav pasaules gals”.

Taču es nedomāju, ka jūs to tagad varat teikt. Vai mēs vispār esam jūsu prioritāšu sarakstā? Mans tēvs vienmēr teicis: “Tu esi tas, ko dari, nevis tas, ko saki.”

Tas, ko jūs darāt, liek man naktīs raudāt. Jūs pieaugušie sakāt, ka mīlat mūs. Es no jums prasu to, lai jūsu darbības atbilstu vārdiem. Paldies, ka klausījāties.”

Kopš šīs runas ir pagājuši 16 gadi, taču situācija pasaulē nav uzlabojusies, tikai turpinājusi iet uz slikto pusi. Protams, sabiedrība vairāk ir sākusi domāt par vides saudzēšanu, valstis regulē piesārņojumu, darbojas dzīvnieku tiesību aizstāvji, taču tas viss pagaidām ir ļoti vāja pretestība vispasaules sabiedrības pašnāvnieciskajām tendencēm.

Taču ko gan citu var gaidīt, ja 50% no pasaules IKP rada 300 lielākie uzņēmumi?? Mūsdienu pasaulē nopirkt var visus, visu valstu valdības līdz noteiktam līmenim lielākoties ir pērkamas un darbojas lielo kompāniju interesēs. Sen ir skaidrs, ka vara pasaulē nepieder ne valstīm, ne organizācijām, bet milzīgajiem uzņēmumiem, kas bez šķēršļiem valda brīvā tirgus ekonomikā. Un valda tāpēc, ka šībrīža apstākļos lielākas privilēģijas ir tiem, kam jau ir vairāk materiālo līdzekļu. Taču tiem, kam nav nekā, jātiek galā pašu spēkiem, bieži vien pārdodoties/pakalpojot lielajām kompānijām. Kas no tā visa galu galā sanāks?? Nekas labs no tā nav, un šīs nebūšanas sekas var redzēt ik uz soļa.

06Jūn08 - daba, ekoloģija

Līdzīgie raksti

• Pirmatnējās ciltis
• 10 ekoloģiskās reliģijas baušļi
• Sāpe par degvielu
• Pasaule bez cilvēkiem