Pārdomas par hip-hopu
Old-school hiphops ir labu labais. Gandrīz vienīgais, ko es atzīstu par mūziku (abstraktais hiphops, grime/dubstep un šis tas no alternatīvā hiphopa sāk ieviest manī cerības) no šīs invazīvās kultūras puses. Afroamerikāņi ir ļoti daudz devuši mūsdienu kultūrai (visa popmūzika var pateikties tiem, gan rokeri un metālisti, gan “saldie” un tresītāji, utt.), sākumā tas bija džezs, vēlāk blūzs, tad lēto sintezatoru izmantošana savu rīmju pieritmošanā.
BRĪDINĀJUMS! Šis raksts ir subjektīvs.
Tiešām apnicis jau. Nezinu precīzi, kurā brīdī sāka karot rietumi ar austrumiem, bet tas visus ieveda pakaļā – varbūt tolaik tas bija interesants dzīvesveids, kultūra, taču 90/00 mūzika bija/ir vienkārši sūds, jo tā bija tikai līdzeklis cīņā pret kaut ko. Tagad jau tas ir samaisījies ar kaut kādu tizlu popsīgu R&B (kas agrāk bija labs) paveidu. Komercija, bling-bling, muļķīgie žesti un poser niggaz vispār nav pieminēšanas vērti. Pirms gadiem 7-8 uz to visu raudzījos ar smīnu. Diemžēl tā jau IR mūsdienu kultūra, gandrīz vienīgā. Par spīti hiphoperu centieniem radīt tādu kā nevienam ārpusē nesaprotamu, mistisku intelektuālu auru ap sevi, hiphops arī šeit un nekur citur nav ticis tālāk par podjezdu un sēmušku tusiņu līmeni, izpletnim līdzīgu sintētisku apģērbu un nemitīgu citu apdiršanu, kaušanos savā starpā un pilnīgi bezatbildīgu dzīvesveidu. Vien tāds pagrīdes meinstrīms. Hiphopa “muzons” (kā viņi paši mēdz teikt) šeitpat un citur pasaulē ir tikai uz no citiem nokopētas, muzikāli primitīvas bāzes uzlikts muļķīgs pastāsts bērnišķīgā un vien sev saprotamā slengā par šībrīža problēmam no viena (citreiz vairākiem) hipijhopera šaurā (parasti aizdomīgā, pazemotā un niknā, bet ne vienmēr) skatpunkta. Diemžēl vecais O. un A., kā arī pašmāju medijos saslavētie R. un G. pat pēc epopejas ar P.V. man nešķiet sevišķi inteliģenti. Slavē sevi par to, ka ir ĪSTIE, tie, kas uz šejieni atveduši TO kultūru, par ko visi tur štatos runā. Baigie lingvisti un dzejnieki atradušies, ha! Vienkārši nevaru paklausīties to plati un viss! – vārdu, rupjību jūra, pārspīlēta sevis un savējo slavēšana; nekas vairāk. Kam tas vajadzīgs? Man kā klausītājam – nē! Un nav jau tā, ka es nebūtu klausījies hiphopu un sapratis, par ko cilvēki dzied runā. Taču varbūt latviski nemaz nevajag, ko??
Cīnīties “par”, nevis “pret”. Latviešu hiphopu klausījos kādu laiciņu, kad man bija ap 15. Tad man tas viss likās nesamērīgi interesanti un aizraujoši, ikdienas sarunvalodā citēju tekstus no galvas, bet vēl nedaudz vēlāk sapratu, ka ar tādām muļķībām nodarboties nav vērts. Interesanta tāda mūzika varētu būt tiem, kas paši tajā sulā vārās un netiek laukā, jo aklums spiež. Hiphops ir savdabīgs piemērs tam, ko apkārtējā ideoloģija var izdarīt ar cilvēku. Turklāt, mūsdienu hiphops iet roku rokā ar globalizāciju un patērētāju kultūru, kas man jo sevišķi kretinē. To nesaku tikai es, to saka paši hiphoperi visā pasaulē. Globālais hiperkapitālisms pie vainas, jo cilvēki nedomā ar galvu, bet naudu. Hiphopa mode un dārgu brendu drēbes sader kā roka ar cimdu. Tas vien jau daudz ko vēsta.
Raksta iemesls. Šo rakstu gribēju uzrakstīt tāpēc, ka nekur nav viedokļa, ka pašmāju hiphops joprojām ir mēsls. Mēs jau maza valsts un tā. Bet jel nevajag tāpēc pielūgt kaut kādu sūdu tikai tāpēc, ka tas ir vienīgais. Šad tad es mēģinu apmānīt pats sevi, ka tai mūzikai tomēr ir jābūt labu labai, jo vairums to klausās, pat daži cilvēki, kuru viedokli es cienu, taču ikreiz mani sagaida vilšanās jau pēc pāris dziesmām.. Bet īstenībā es domāju, ka mūsdienu hiphops ar ļoti retiem izņēmumiem arī visur citur ir mēsls un tam vajadzēja jau beigties tad, kad tas no NY sāka izplatīties pa pasauli kā sērga, deevolucionējot līdzi masām, taču gan jau to, kas ir tagad, atcerēsimies pēc pāris gadiem ar atmiņām par muļķīgo jaunību un bērnību. cerams.
P.S. vispār iesākumā vēlējos pastāstīt kaut ko par oldskool, Steinski un “mashup”, taču visa doma aizgāja lejup pa reni un tam būs veltīts kāds no nākamajiem rakstiem.
Komentāri