blogs

Depeche Mode – Sounds of the Universe

Beidzot tas ir pienācis. Angļu (tagad jau vairāk amerikāņu) vēsturiskā postmodernā grupa Depeche Mode atkal pēc 4 gadu pauzes izdod jaunu albumu. Daļai pasaules tas ir zīmīgs notikums, jo DM ir desmitiem miljonu sekotāju visā pasaulē.

Personīgs ievads. Nav nekāds baigais noslēpums, ka esmu bijis Depeche Mode aktīvs daiļrades cienītājs jau no agrīna pusaudžu vecuma. Tiku dzirdējis Violator un SOFAD jau pavisam mazs būdams, bet regulāri klausos DM no Ultra iznākšanas brīža, tas ir no 11 gadu vecuma. Izklausās diezgan savādi, bet tā kā tagad man ir 22 gadi, sanāk, ka pusi mūža jau klausos šo visādi interesanto kolektīvu. Lieki piebilst, ka zinu gandrīz visām 230+ dziesmām vārdus no galvas. Tas jau no tiem laikiem, kad Depeche Mode klausījos ikdienā, un ne mirkli to nenožēloju, jo DM daiļrade/kultūra man ir devusi daudz. Pēdējo gadu laikā, kad esmu vairāk pievērsies indie kultūrai, Depeche Mode esmu licis nedaudz maliņā un iepazinis veselu jaunas mūzikas okeānu (ar/bez indie mūzikas šo to no klasiskās, džeza mūzikas, hiphopa, IDM, dubstep, ambient, freak folk, utt. ), tagad jau uz DM skatos ar citām acīm. Pavisam manu skatu izmainīja nesen publicētā intervija ar Fletchu un Deivu iekš pitchfork, acīmredzot, jaunā albuma promocijas ietvaros. Vēlos tikai nezinātājiem piebilst to, ka Depeche Mode daiļrade tālu pārsniedz tās robežas, ko rāda pa TV vai atskaņo radio. Liela daļa labāko DM dziesmu atrodamas singlu b-pusēs. Un, lai spriestu par Depeche Mode daiļradi, noteikti jānoklausās visi DM albumi, tas ir mazākais, ko vajadzētu darīt. Depeche Mode ir kults, šis apzīmējums to it kā nostāda ārpus meinstrīma rāmjiem, taču vienlaicīgi grupa ir centusies būt pēc iespējas atpazīstama. Tas ir sarežģīts fenomens, kas DM gadījumā ir mainījies arī gadu laikā.

Iepriekšējie albumi. Grūti pateikt, kas man nepatika Playing the Angel, bet, ja godīgi, arī Exciter dažviet nebija īsti labs. Man vienmēr ir licies, ka labākais Depeche Mode albums ir Construction Time Again, ar savu neatkārtojamo industriālo piesitienu, kas ir pirmais stilistiskais pagrieziena punkts DM; tam seko Ultra, ko spēcīgu padara Deiva atlabšana no krīzes, un tikai tad es liktu Violator un SOFAD, varbūt tāpēc, ka šos abus esmu vienkārši “atklausījies”.

Depeche Mode = komercija? Nenoliedzami, ka Depeche  Mode jau no pašiem pirmsākumiem ir centušies iekarot topu virsotnes un sasniegt pēc iespējas plašāku auditoriju. Nezinu, vai pie vainas tur ir Daniels Millers vai 70-tie Basildonas drūmajā gaisotnē, bet Depeche Mode (visticamāk, ka to dara DM aizbildņi jeb leibls) tiecas pēc naudas jebkādiem līdzekļiem, un paši to pat nepamana vai vienkārši nepievērš uzmanību. Depeche Mode būtu atpazīstami arī tad, ja viņi būtu underground grupa ar pāris savādnieku atbalstītāju bāzi, jo dažas Depeche Mode dziesmas ir bijušas tik spēcīgas, ka agri vai vēlu liktu grupai izlauzties ārā. Diezgan savādi, ka jau iepriekšminētajā intervijā pitchfork, šis fakts par komerciju no DM tiek censts no žurnālista puses izvilkts ārā, bet lieta tāda, ka Depeche Mode NEAPZINĀS sevi kā mainstream grupu, par spīti tās panākumiem un plašajām mārketinga akcijām, kas daudziem, tajā skaitā man, ne sevišķi iet pie sirds. Tomēr Depeche Mode bez tā rada arī mūziku, un šajā sakarībā tā būtu arī jāvērtē. Tāpēc, runājot par Depeche Mode, šī grupa ir unikāls gadījums, kam nav citu līdzinieku mūzikas industrijā, jo vienlīdz labi apvieno atpazīstamību un kvalitāti, gūstot atpazīstamību šķietami nesavienojamās mērķauditorijās.

Sounds of the Universe. Tad par albumu. Nevaru teikt, ka sākotnēji šī albuma dziesmas, kuras pēdējo mēnešu laikā pa vienam tika dabūtas no viskautkurienes, man liktu sajūsmā kliegt, bet tagad noklausoties albumu FLAC (sry, man vinils vēl nav), varu teikt, ka esmu ļoti patīkami pārsteigts. No iepriekšējā albuma tas daudz neatšķiras skaņas aranžējuma ziņā (tas pats producents Ben Hillier), taču, manuprāt, šoreiz tas ir daudz saturīgāks un ietur vienveidīgāku raksturu – PTA savā starpā spēcīgi kontrastēja Suffer Well un Sinner in Me, kā arī I Want It All un Lilian bija samērā nejēdzīgi un prasti gabali, lai gan radio draudzīgi. Turklāt, A Pain that I’m Used To bija vienkārši drausmīgs gabals ar vēl drausmīgāku klipu. Tad DM izklausījās patiešām “lēti” un tūres koncerts man īsti nepatika. Nezinu, varbūt tad Martins un Deivs tikko bija noņēmušies ar saviem soloprojektiem, bet kaut kas nebija riktīgi. Protams, bija jāmēģina ielikt un atbalstīt Deiva dziesmas, kas lika upurēt albuma kvalitāti nedaudz, taču augļus var redzēt jaunajā albumā.

Sounds of the Universe gaidīšanu interesantu padarīja galvenokārt trīs fakti:

1. Analogie sintezatori no 80-iem - Albuma rakstīšanas procesā Martinam parādījās aizraušanās ar vecajiem sintezatoriem no DM jaunības dienām. Vai ik dienas tika saņemti jauni sintezatori no eBay, kuri galvenokārt tika izmantoti iedvesmas raisīšanai.
2. Nē alkoholam! – Martins atmeta dzeršanu, līdz ar to vairāk enerģijas un dzīvotprieks, kas, protams, liek gaidīt patīkamāku galarezultātu.
3. Korbins atpakaļ – Slavenais fotogrāfs un vispār sirdī mākslinieks Antons Korbins atkal piekritis veidot DM tēlu albuma noformējumā un tūrē. Tā ir laba ziņa, jo DM vizuālais tēls bez Korbina piesitiena ir nepārliecinošs un DM klipi no Korbina laikiem ir ar augstu māksliniecisko vērtību, par pārējiem es to neteiktu, tie ir ĻOTI lēti. Tiesa gan, Korbins režisēja “Suffer Well” video un tas bija jūtams uzreiz.

Albuma noformējums. Jau otrajā albumā pēc kārtas uz vāka dominē pelēkā krāsa, pirmo reizi albuma vāciņu ieraudzīju marta sākumā vikipēdijā, kad oficiāli albuma vāciņš vēl nebija paziņots. Domāju, ka kāds jokojās, tik nenostrādāts man tas liekas, taču daudz svaigāka liekas DM SOTU albuma vāka melnā versija. Ļoti spēcīgi izskatās DM logo, iespējams, labākais ever. Iedvesma vāciņam esot nākusi no spēles.

Kopējais iespaids. Wrong kā albuma pirmā izlaistā dziesma man liekas ļoti “depešiska” un pārliecinoši ir labāka par citām šī gadsimta pirmajiem singliem – “Dream On”, “Precious” un “Martyr”. Jāsaka, ka DM raksturīgais “drūmums” caurvij visu albumu, pārliecina daudz vairāk kā PTA. Tas ir ļoti svarīgi, jo DM dziesmas nevar pastāvēt bez melanholiski sadomazohistiska, introverta, emocionāli smaga pārdzīvojuma. Dažas dziesmas šajā albumā pārliecina ļoti, bet galvenais, kā jau minēju, ir albuma koncepts, kas padara albumu viengabalainu un tas man ir svarīgi. Ja liek atzīmes, albumu novērtētu kā 7.5/10.

Dziesmas. Albumā ir 13 dziesmas, taču pastāv vēl bonusu diski, kuros ir papildus 5 dziesmas , 6 dziesmu remiksi un 14 dziesmu demo versijas no dažādiem laikiem. Ar zvaigznīti(*) atzīmētas tās, kuras pēc mana ieteikuma vajadzētu dzirdēt. Tad nu tā, uz priekšu:

In Chains* - Albums sākas lēni (un ar pīkstienu – tādu kā sine wave), tas nozīmē to, ka DM ir gatavi beidzot taisīt albumu saturīgāku, tādu, kas izaug klausītāja prātā. Dzirdamas arī pāris skaņas no 80-ajiem, kas pēkšņi pāraug mierā un Deiva ļoti skanīgajā balsī, to papildina ideāli novietots Martina ģitāras sampls. Dziesma aug lēnām, līdzīgi kā “Higher Love” no SOFAD. Ļoti labi skan Martins kopā ar Deivu, ne tikai šajā dziesmā, tas ir vairākās, atgādina Violator laikus. Ļoti daudz sīkas skaņu nianses, tieši tā kā Depeche Mode pierasts dzirdēt, nevis Exciter glitchi vai PTA megatrakā kompresija.

Hole to Feed – Ļoti iespaidīgs sākums, kuru diezgan pamatīgi norok nelaikā ieliktā Deiva balss. Dziesmas teksts tāds vienkāršs, paskatamies vāciņu, jā skaidrs – Deiva dziesma. Piedziedājums vēl ir OK un muzikālais pavadījums vienkārši iespārda, kurš, starp citu, iepriekš noklīdušajā albuma versijā bija nedaudz savādāks.

Wrong* – Te viss skaidrs. Albuma pirmais singls, visi dzirdējuši. Dziesma, kurai piedziedājumā tikai viens vārds. Dziesmas struktūra ļoti savāda, interesanta un noskaņa kā jau DM. Pilnīgi neticās, ka Depeche Mode spējuši ko tādu sarakstīt tieši tagad. Lai gan muzikāli te nekā nav, lielāko lomu spēlē teksts un radītā noskaņa, jo Deivs te pat īsti nedzied. Grūti atrast šai dziesmai kādu līdzīgu iepriekš, taču tā jau no pirmajiem mirkļiem liekas ļoti raksturīga Depeche Mode skanējumam.

Fragile Tension – “depešiskāka” Lilian versija. Ko tur lai saka, Lilian man īsti nepatika, šai ir iekšā tāda drūma noskaņa un ģitāras sampli arī ir labi. Liekas, ka varētu būt rakstījis Deivs, bet nē – tomēr Martins. Dziesmas tēma par kreativitāti un nepiepildīto potenciālu.

Little Soul* – ļoti spēcīga dziesma, kurai ir minimāls pavadījums ar nelielām pavisām DM-klasiskām analogo sintezatoru niansēm. Deivs cenšas dziedāt kā Martins un abu balsis saplūst kopā, nedaudz atgādina “Waiting for the Night” un “I Am You”. Dziesmas “odziņa” ir brīdī, kad apstājas ritms un skan sintis ar Constuction Time Again cienīgu skaņu. Vispār liekas, ka šī varētu būt paredzēta dziedāt Martinam, jo tomēr ļoti atgādina arī “Macro” un “Comatose”, jo vismaz liriski ar šīm dziesmām “Little Soul” ir daudz līdzības (tēma – cilvēks, visums, zemapziņa, utt.).

In Sympathy – tāds viegls deju gabals. Varētu būt vājākā albuma dziesma, jo liriski nekādu brīnumu te nav, un muzikāli man nešķiet īpaši saistoša vai interesanta, taču par spīti tam, no albuma kopējā satura ārā nekrīt. Tādām dziesmām arī jābūt. Vismaz prieks, ka dziesma nav pārāk jestra vai kaut kādā citā ziņā ļoti “dejiska” ar 4-to-the-floor-rodzhers-hates-it bītu, kā, piemēram, bija “I Feel Loved” vai “Suffer Well”.

Peace* – šeit sākas albuma otrā, interesantākā daļa. Iesākums ar pavisam vienkāršu (un dažiem noteikti atbaidošu) analogā sinta basu. Man liekas, tas ir ļoti atbilstošs DM, arī tam sekojošs Martina “Peace will come to me”, kas reizē ir arī piedziedājums, patiešām ir nomierinošs, dziesmas teksts ir ļoti spēcīgs un atgādina cilvēka, kas vēlas iegūt dvēseles mieru, izjūtas. Samērā spirituāla dziesma,  mani šī dziesma uzrunā un rada dīvainas sajūtas. Nezinu, kaut kā nāk prātā “People are People”, kas nodarbojās ar līdzīgu tēmu risināšanu un pasaules izpratni.

Come Back – dziesmas pavadījums smagnējs gandrīz kā “To Have and To Hold”, Deiva dziesma – fakts, kas nav jūtams nemaz tik izteikti, lai gan teksts ar īpašām liriskajām pērlēm neizceļas. Dziesma smagnēja un internetā skatāma/klausāma vismaz trīs versijās, šķiet, ka šī arī ir atbilstošākā un labākā. Ir OK.

Spacewalker – instrumentālais gabals kā jau katrā no vailders-ir-prom-pavisam albumiem. Noskaņas uzturēšanai atbilstoša dziesma. Noteikti labāks par “Lovetheme” vai “Introspectre”, bet “Jazz Thieves” vai “Uselink” nepārspēt, jo Ultra elektronika ir DIEVĪGA. To var novērtēt tagad, noklausoties pēc 12 gadiem. Albuma atmosfēra lieliski atspoguļojas instrumentālajā gabalā, tā ir pēdējo četru albumu īpašība.

Perfect – dziesma nepavisam nav perfekta, lai gan veco sintezatoru ievads sākumā ir pavisam OK. “I didn’t choose/I didn’t pull the trigger/It wasn’t me/I’m just a plain and simple singer” ir labākā vieta dziesmā, bet citur tā plūst lēnām un šķiet pat nedaudz garlaicīga, taču arī šeit ir saklausāmas dažādas sīkas detaļas, kas ir pietiekami interesantas. Vispār šī dziesma iet kopsolī ar “Peace”.

Miles Away/ The Truth Is* – Gahana šedevrs, manuprāt, viņa labākais gabals ever (gan solo, gan DM). Var dzirdēt, ka pats ir rakstījis un lieliski izjūt dziesmas plūsmu, kas ir  pavisam dinamiska un varētu būt laba LIVEā. Tāds spēcīgs elektroblūzs, kam vienīgais līdzinieks, kas nāk prātā ir “Personal Jesus” vai varbūt “Bottle Living”.

Jezebel* – Gors skan labi. Savā vienīgajā dziesmā Martins pamanās nodziedāt tā, ka sirds plīst pušu. Vienmēr viņš ir liecies kā labāks dziedātājs par Deivu, kā nekā viņa abi Counterfeiti ir manu mīļāko albumu sarakstā. Dziesma kā jau klasiska Gora dziedāta dziesma, bet man šķiet šajā gadsimtā labākā no Gora puses, tikai tāpēc, ka Goram un viņa pavadījumam jāskan skaidri un dzidri, bet tā nebija ne Exciterā, ne PTA, kur abos bija māsterēšanas/producēšanas īpatnības, kas minētas iepriekš un to izskaidrojums atrodams internetā.

Corrupt* – ļoti spēcīgs un dinamisks albuma noslēgums. Šai dziesmai piedziedājums ir sanācis labs un, tāpat kā teksts, ieturēts vislabākajās DM tradīcijās. Vienkārši jādzird. Vispār dziesmas noskaņa nedaudz atgādina Nine Inch Nails.

Interlude #5 – nekas īpašs, apspēlēta Wrong tēma. Pavisam labas bija tikai Interlude #2 (Violatorā) un Interlude #4 (SOFAD).

Papildus dziesmas

Light – tāda diezgan parasta dziesma, varbūt vienīgi sākums iepriecina un ģitārīte nedaudz.

The Sun and the Moon and the Star – sākums ilgs un kluss, beigās izrādās šī ir Gora dziesma. Pilnīgs minimālisms un miers, Gors hipnotizē.

Ghost – pārsteigums. Šī ir pavisam laba dziesma. Grūti saprotams, kāpēc tā nav iekļauta albumā, teksts un muzikālais pavadījums ir lielisks.

Esque - instrumentālais. Labs nosaukums un laba dziesma.

Oh Well – baigais “tuc-tuc”. Nez, šitas varbūt man arī ne visai. Neko līdzīgu neesmu dzirdējis no Depeche Mode, un īpaši negribētu arī, lai viņi iet šādā virzienā, lai gan pati dziesmas noskaņa ir diezgan dinamiski padrūma. Droši vien ietekmējušies no kaut kādiem vācu tehno.

Dziesmu remiksi manī īpašu interesi vēl neizraisīja, lai gan interesants likās dubstep mūziķa Caspa pārveidotais “Wrong”. Par demo versijām pat nezinu – pirms tam bija dzirdētas citas demo versijas citām dziesmām. Ko Depeche Mode ar to grib pateikt? To, ka dziesmas studijā tiek pārtaisītas. Tas nav nekāds brīnums, Nirvana “Sliver” bija interesantāks. Hmmm, lai gan “I Feel You” Gora dziedājums mani nedaudz pārsteidza.

Albums oficiāli iznāk rīt, bet to var paklausīties pie Kozlova.