Šodienas diggā uzurķējos video no 1992. gada ANO konferences Riodežaneiro, kur uzstājās 12 gadus veca meitene no Kanādas ar vēsturisku runu. Zemāk video no šīs runas un tās tulkojums latviski.

“Sveiki, es esmu Severna Suzuki un runāju Vides bērnu organizācijas vārdā.

Mūsu grupa nāk no Kanādas un sastāv no divpadsmit un trīspadsmit gadīgiem, lai veicinātu pārmaiņas. Mēs paši savācām naudas līdzekļus, lai atbrauktu šeit sešu tūkstošu jūdžu attālumā, lai jums pieaugušajiem pavēstītu to, ka jums jāmaina savi paradumi. Man nav slēptu nodomu. Esmu šeit, lai cīnītos par savu nākotni.

Pazaudēt nākotni nav tas pats, kas zaudēt vēlēšanās vai akciju tirgū. Esmu šeit, lai runātu visu nākotnes paaudžu vārdā.

Esmu šeit, lai runātu to izsalkušo bērnu vārdā, kuru sāpes netiek saklausītas.

Esmu šeit, lai runātu par neskaitāmajiem dzīvniekiem uz šīs planētas, kas mirst, jo tiem nav kur iet. Mēs nevaram atļauties netikt saklausīti.

Man ir bail iziet ārā saulē, tāpēc, ka ir ozona caurumi. Man ir bail elpot gaisu, jo es nezinu, kādas ķimikālijas ir tajā.

Mums ar tēvu bija paradums makšķerēt Vankūverā, taču vairs nē, jo pāris gadu atpakaļ mēs atradām zivi, kam bija vēzis. Un tagad mēs ik dienas dzirdam par izmirstošajām dzīvnieku un augu sugām - lai tās izzustu pavisam.

Savā dzīvē es sapņoju par to, ka ieraudzīšu milzīgus dzīvnieku barus, džungļus un mūžamežus, ko apdzīvotu putni un taureņi, taču tagad es vēlos zināt, vai tos vispār redzēs mani bērni.

Vai jūs mocīja šādas domas, kad jūs bijāt manā vecumā?

Tas viss notiek mūsu acu priekšā, un tomēr mēs uzvedamies tā, it kā mums būtu problēmu risinājumi un daudz laika. Esmu tikai bērns, un man nav risinājumu, bet es gribu, lai jūs saprastu to, ka jums arī tādu nav!

• Jūs nemākat salāpīt ozona caurumu.
• Jūs nemākat atgriezt lašus atpakaļ upēs, kuru nav.
• Jūs nemākat atgriezt atpakaļ dzīvniekus, kas ir izmiruši.
• Un jūs nemākat atgriezt atpakaļ mežus, kuru vietā tagad ir tuksnesis.

Ja jūs nemākat salabot, lūdzu pārstājiet lauzt visu!

Šeit jūs esat valdību, kompāniju, mediju un politiķu pilnvarotie - taču īstenībā jūs esat mātes un tēvi, brāļi un māsas, tantes un onkuļi - un visi jūs esat kāda bērni.

Esmu tikai bērns, taču zinu, ka mēs visi esam daļa no 5 miljardu ģimenes, patiesībā daļa no 30 miljonu sugu ģimenes un mēs visi savā starpā dalām to pašu gaisu, ūdeni un augsni - robežas un valdības nekad to nespēs mainīt.

Esmu tikai bērns, taču zinu, ka mēs visi esam saistīti, un mums jārīkojas kā vienai pasaulei, kas tuvojas vienam mērķim.

Savās dusmās es neesmu akla, un savās bailēs es nebaidos vēstīt visai pasaulei, kā jūtos.

Manā valstī mēs radām tik daudz atkritumu, mēs pērkam un metam prom, pērkam un metam prom, un tāpat ziemeļu valstis nedalās ar trūcīgajiem. Pat tad, kad mums visa kā ir vairāk kā vajag, mēs baidamies pazaudēt daļu no savas bagātības, baidāmies dalīties.

Kanādā mēs dzīvojam labklājīgi, mums ir milzums pārtikas, ūdens un pajumtes - mums ir pulksteņi, riteņi, datori un televizori.

Pirms divām dienām, mēs bijām satriekti par to, kā bērni dzīvo šeit, Brazīlijā, uz ielām. Un ko mums teica kāds bērns: “Es vēlos kaut būtu bagāts, un ja es būtu, es atdotu visiem ielas bērniem pārtiku, apģērbu, zāles, pajumti un mīlestību”

Ja bērns, kuram nav nekā, ir gatavs atdot visu, tad kāpēc mēs, kam ir viss, nevaram atdot neko?

Nevaru pārtraukt domāt par to, ka šie bērni ir manā vecumā. Ārkārtīga nozīme ir tam, kur tu esi dzimis - tikpat labi es varētu būt viens no šiem bērniem, kas dzīvo Riodežaneiro; es varēju būt badā merdēts bērns Somālijā, kara upuris Tuvajos Austrumos vai ubagbērns Indijā.

Esmu tikai bērns, taču zinu, ka ja visa nauda, kas tiek tērēta karam, tiktu tērēta nabadzības novēršanai un vides jautājumu risināšanai, cik gan Zeme būtu lieliska vieta!

Skolā un bērnudārzos jūs mācāt mums, kā uzvesties pasaulē. Jūs mācāt mūs:

• nekauties ar citiem;
• risināt lietas;
• cienīt citus;
• satīrīt aiz sevis;
• neievainot citas radības;
• dalīties - nebūt skopulim.

Tad kāpēc jūs to visu aizmirstat un darāt lietas, ko jūs mācāt mums nedarīt?

Neaizmirstiet to, kāpēc jūs apmeklējat šādas konferences, kā labā jūs to darāt - mēs esam jūsu pašu bērni. Jūs izlemjat, kādā pasaulē mēs izaugsim. Vecākiem ir jābūt spējīgiem saviem bērniem  pateikt “viss būs kārtībā”, “mēs darām visu iespējamo” un “tas nav pasaules gals”.

Taču es nedomāju, ka jūs to tagad varat teikt. Vai mēs vispār esam jūsu prioritāšu sarakstā? Mans tēvs vienmēr teicis: “Tu esi tas, ko dari, nevis tas, ko saki.”

Tas, ko jūs darāt, liek man naktīs raudāt. Jūs pieaugušie sakāt, ka mīlat mūs. Es no jums prasu to, lai jūsu darbības atbilstu vārdiem. Paldies, ka klausījāties.”

Kopš šīs runas ir pagājuši 16 gadi, taču situācija pasaulē nav uzlabojusies, tikai turpinājusi iet uz slikto pusi. Protams, sabiedrība vairāk ir sākusi domāt par vides saudzēšanu, valstis regulē piesārņojumu, darbojas dzīvnieku tiesību aizstāvji, taču tas viss pagaidām ir ļoti vāja pretestība vispasaules sabiedrības pašnāvnieciskajām tendencēm.

Taču ko gan citu var gaidīt, ja 50% no pasaules IKP rada 300 lielākie uzņēmumi?? Mūsdienu pasaulē nopirkt var visus, visu valstu valdības līdz noteiktam līmenim lielākoties ir pērkamas un darbojas lielo kompāniju interesēs. Sen ir skaidrs, ka vara pasaulē nepieder ne valstīm, ne organizācijām, bet milzīgajiem uzņēmumiem, kas bez šķēršļiem valda brīvā tirgus ekonomikā. Un valda tāpēc, ka šībrīža apstākļos lielākas privilēģijas ir tiem, kam jau ir vairāk materiālo līdzekļu. Taču tiem, kam nav nekā, jātiek galā pašu spēkiem, bieži vien pārdodoties/pakalpojot lielajām kompānijām. Kas no tā visa galu galā sanāks?? Nekas labs no tā nav, un šīs nebūšanas sekas var redzēt ik uz soļa.

Sākšu ar to, ka man baismīgi nepatīk automašīnas, uzskatu to par lieku greznību, tāpēc mans viedoklis šajā rakstā būs drusciņ subjektīvs. Papildus nepatikai pret individuālajiem transportlīdzekļiem es pēdējā gada laikā esmu kļuvis par vides aizstāvi, taču tas ir jautājums par ko vajadzētu aizdomāties ikvienam, bet kā rāda mans individuālais novērojums, vides problēmas nerūp 90% tautas, un ne tikai Latvijā. Īstenībā jau līdz šim vides jautājumi manī arī izraisīja dziļu vienaldzību, bet planētas resursu ekspluatācija notiek pārāk strauji un nekontrolēti, lai to tā vienkārši ignorētu. Tā kā arī mans bakalaura darbs bija par degvielu, uzrakstīšu savas domas ap šo tēmu, kamēr vēl viss stāv galvā.

Kā tas viss sākās? Automobiļu ēra sākās ar iekšdedzes dzinēja izgudrošanu un plašāku pielietošanu pirms nedaudz vairāk kā gadsimta. Neviens tad neparedzēja, ka nafta būs galvenais enerģijas avots šim dzinējam (tika izmantota gan elektrība, gan biomasa), taču, kad vēlāk tika atrastas vairākas naftas atradnes ASV, visa autoindustrija vairāku gadu laikā pilnīgi pārslēdzās uz fosilajiem resursiem. Tad naftas likās nenormāli daudz, jo automobiļu skaits bija niecīgs. Nafta tā arī ir palicis galvenais enerģijas avots transporta nozares uzturēšanai visu šo laiku, pa vidam ir bijušas vairākas krīzes - piemēram 1970. gadā bija līdzīgs naftas cenu kāpums kā tagad, jo tad OPEC pilnībā nogrieza eksportu uz Izraēlas atbalstītājvalstīm. Taču šobrīd naftas cenu krīze ir vislielākā 150 gadu vēsturē, kad pavisam nesen reālā naftas cena pārsniedza 120$ par barelu. Protams, tagad viss ir pakaļā, jo visa pasaule balstās uz naftas izmantošanu, un valstis, kas to nevarētu atļauties, krietni atpaliktu attīstībā.

Kā mušas uz sūdu. Latvija, atrodoties PSRS sastāvā, īpaši daudz nekreņķējās par degvielas resursiem un pasaules naftas krīzēm, jo bagātīgas naftas atradnes atradās tagadējā Krievijas teritorijā. Turklāt, padomju laikā jau iegādāties personīgo transportlīdzekli nebija tik vienkārši kā tagad, jo bija jāgaida rindā pēc braucamā, un gluži par brīvu tas arī nebija - daudzi to nemaz nevarēja atļauties. Par degvielas cenām gan tad domāja vismazāk, tā nāca gandrīz par velti. Latvijai atgūstot neatkarību, strauji pieauga pieprasījums pēc lētajiem importa vāģiem. Dzelzs priekškars bija vaļā, un masveidā no Vācijas un citām Eiropas valstīm strauji ieplūda dzelžu straumes. PSRS laika sapnis tika piepildīts daudzās ģimenēs, daudzi pat paspējuši nomainīt savu braucamo vairākas reizes. Tagad sabiedrība teju vai uzliek indivīdam vajadzību iegādāties braucamrīku, arī tad, kad tas nav īsti nepieciešams. Vairums sapņo par to kā dāvanu, ko saņemt līdz ar pilngadības sasniegšanu. Pēdējo desmit gadu laikā individuālo transportlīdzekļu apjoms Latvijā ir pieaudzis vairāk kā divas reizes un tuvojas miljonam. Vistizlākais ir tas, ka bieži vien auto iegādei tiek ņemts kredīts, un tad jau ir pilnīgā pakaļā, jo pašreizējā ekonomiskā situācija (lasi-procenti) cilvēku vienkārši apēd dzīvu. Manās acīs vēlme pēc auto ir muļķīga, izņemot gadījumus, kad auto ir ļoti nepieciešams, bet tādi gadījumi galvenokārt ir laukos, nevis pilsētā. Es vienkārši neizprotu tos cilvēkus, kas spēj sēdēt ik darbdienas vakaru sastrēgumos vairākas stundas, turklāt cepties ārā šitādā karstumā, tas ir vienkārši vājprāts!

Vērtīgs resurss izpumpēts. Papildus tam, ka rodas sastrēgumi lielajās pasaules pilsētās, pēdējo 100 gadu laikā ir izpumpēta liela daļa no vērtīga resursa - naftas. Sadegšana transportlīdzekļos nav vienīgais noderīgais izmantošanas veids naftai, turklāt tā izmantošana iekšdedzes dzinējos ir gaužām neefektīva, jo rodas lieli enerģijas zudumi (siltums, atgāzes). Kas zina, varbūt nākotnē nafta noderēs cilvēcei daudz vairāk nekā tagad, taču naftas veidošanās laiks ir ļoti liels. Protams, sen skaidrs ir tas, ka nafta nekad nebeigsies, jo tā vienkārši kļūs tik dārga, ka to varēs atļauties tikai sabiedrības elite. Fosilā resursa sadegšanas rezultātā atmosfērā arī ir nonācis milzīgs papildus CO2 apjoms, kas ir ārpus dabiskās oglekļa plūsmas dabā. Esmu pārliecināts, ka daudz efektīvāk būtu bijis naftu izmantot elektroenerģijas ražošanā, un elektrību izmantot transportā, bet laikam kāds vēlējās no tā nopelnīt nedaudz vairāk..Tādas valstis kā Norvēģija, ASV, Krievija, Meksika un Venecuēla, kuru ekonomikas lielā mērā vēstures gaitā balstījušās uz naftu, savu ieguves maksimumu jau sasniegušas un šo valstu ieguves apjomi nākotnē samazināsies.

Nav ko bimbāt un protestēt. Tagad visi rādās kā tikko pamodušies un skaļi bļauj par to, ka degvielas cenas kāpj. Šodienas paziņojums, ka naftas cena pārsniegs viena lata atzīmi, mani nepārsteidz. Tas taču sen ir skaidrs, ka tādā gadījumā, kad viena nozare visā pasaulē balstās tikai uz vienu dabas resursu, kas neatjaunojas, tas agri vai vēlu izsīks. ES valstīs degvielas cena jau kādu laiciņu pārsniedz viena lata atzīmi, taču tur ir krietni augstāks akcīzes nodoklis degvielai. Latvijā nav ko protestēt pret degvielas cenām, jo mums akcīzes nodoklis ir vēl zem ES noteiktās minimālās likmes, un tas tiek pamazām paaugstināts līdz sasniegs to 2013. gadā. Ja naftas valstīs degvielas cena ir līdz 10 santīmiem par litru, tad ASV un Krievijā tās cena ir ap 50 santīmiem. Latvija ir ļoti atkarīga no ārvalstu energoresursiem, tāpēc paļaušanās uz naftu, gāzi vai tamlīdzīgiem resursiem ir ļoti muļķīga. Agri vai vēlu būs jāsāk domāt pa atjaunojamiem energoresursiem. Kaut gan Latvija ir līdere ES pēc atjaunojamās elektroenerģijas īpatsvara (ap 40% no HES), Latvijā var attīstīt alternatīvas fosilajai degvielai, tas tāpat būs kaut kad jādara. Degvielas patēriņš Latvijā ir miljons tonnu gadā, kas nav maz un šādu daudzumu aizvietot vai atteikties no tā vienā brīdī ir nereāli. Tāpēc vajag rīkoties jau laikus!

Ko darīt tālāk? Degvielu var aizvietot ar biodegvielu, taču man liekas, ka tas nav labākais problēmas risinājums. Pašreizējās biodegvielas iegūšanas tehnoloģijas ir pārlieku neefektīvas. Cita lieta būtu tad, ja biodegvielu iemācītos iegūt no aļģēm, kas ir ļoti daudzsološa ideja un eksperimenti rāda, ka tas ir dzīvotspējīgs risinājums. Pašreizējā biodegviela ir labs mēģinājums ko risināt, bet ar to var aizvietot tikai nelielu daļu no visas degvielas, taču tās atbalsts ir svarīgs, lai neapstātos biodegvielu attīstība. Pēc dokumentālās filmas “Who Killed the Electric Car?” noskatīšanās esmu visnotaļ pārliecināts, ka elektroenerģija ir vislabākais enerģijas avots transportam. Protams, šādu automobiļu attīstība tika mākslīgi bremzēta, lai nopelnītu uz naftas pumpēšanas rēķina. Iespējams, ka pēc gadiem 10-15 visi braukāsim elektromobiļos. Viss it kā būtu skaisti un rožaini. Taču rodas cita problēma - elektroenerģijas cenas tad kāptu straujāk un tiktu sasaistīti tirgi, kas agrāk attīstījās nomaļus viens no otra. Bet tad jau varbūt būs cita ekonomika, jo pašreizējās idejas ir diezgan pastulbas un energoresursu problēmas ir pārāk lielas. Iespējams arī, ka nākotnē varētu notikt vairāki kari resursu dēļ (tagad jau notiek viens), ne jau tikai naftas - karot var sākt arī dzeramā ūdens dēļ, kas DA-Āzijā drīz vien būs zelta vērtē.

Sabiedriskais transports. Pastāv arī cits pavisam vienkāršs risinājums - cilvēkiem vairāk jāpārvietojas ar sabiedrisko transportu (velotransportu, kur/kad iespējams). Jo vairāk cilvēku pārvietosies ar to, jo tas būs lētāks un labāks, mazāk būs individuālo auto, kas stāvētu garās rindās un šķaudītu smirdīgās gāzes. Pirms simts gadiem cilvēki mierīgi iztika bez šādas greznības, taču cilvēki pie komforta ātri pierod, bet atteikties no kaut kā nākas ļoti grūti. Protams, mūsu sabiedrībā, cilvēkiem kas “daudz sasnieguši” savās dzīvēs (lasi - tēlo baigi svarīgos biznesmeņus) individuālā apziņa neļauj pārvietoties sabiedriskajā transportā kopā ar tiem tur - no zemākās kastas. Sabiedrībā trūkst iejūtības vienam pret otru, labāk ielīst savā izolētajā skārda bundžā ar ratiem, uzgriezt skaļu troksni un bezmērķīgi klejot pa pasauli, rādot pārākumu pār citiem, sēžot sastrēgumos un lamājot citus, kas īstenībā ne pie kā nav vainīgi. Mulķīgi jau tas viss ir, bet es daudz nebēdāju par citiem, jo mani pilnībā apmierina sabiedriskais transports, tā cenas un komforts. Un labi, ka man nav tik ļoti jāsatraucas par augošajām degvielas cenām vai kredītprocentiem. Jo mazāk, jo labāk.

Pēc nesen Brazīlijas mūžamežos pirmatnējās, neskartās civilizācijas atklāšanas biju izbrīnīts, ka tādas vēl notiek. Biju pārliecināts, ka atrast neskartas pirmatnējās ciltis satelītu un GPS laikmetā nav iespējams, jo viss taču ir izpētīts, kā arī šādas ciltis iznīcinātas vai asimilētas. Rokoties dziļāk, izrādās, ka tādas neskartās ciltis pasaulē ir vairāk kā 100. Šīm visām ir piemērots neaizskaramības statuss, jo, pirmkārt, tās ir aizsargājamas civilizācijas, otrkārt, pirmatnējo cilvēku nonākšana saskarsmē ar mūsdienu civilizāciju var būt tiem nāvīga, jo šo cilvēku organismiem ir vāja imunitāte pret mūsdienu slimībām.

Pirmatnējo cilvēku domas. Dīvaini būtu zināt, ko gan domā šie pirmatnējie cilvēki par pasauli sev apkārt, kādus sapņus sapņo un kāda ir to ikdiena. Domājams, ka tā krietni atšķiras no mūsdienu cilvēka dienas plāna. Un vispār, mēs esam kā citplanētieši šiem pirmatnējiem cilvēkiem..

Laimīgāka dzīve. Būdami homo sapiens, pirmatnējie cilvēki ir mūsu sugas brāļi, un savu prāta spēju vai fizisko dotumu ziņā ne ar ko neatpaliek. Taču uz viņiem neattiecas ne likumdošana, ne tautsaimniecības rādītāji, gadžeti un  ne arī politiskās kaujas un citas mūsdienīgas padarīšanas. Man liekas, ka pirmatnējās civilizācijas dzīve ir daudz patīkamāka, laimīgāka un mierīgāka, jo vajadzības un sabiedrības prasības pret indivīdu ir krietni vien zemākas.

Maslova piramīda. Pirmatnējā cilvēka un mūsdienu cilvēka Maslova vajadzību piramīdas krietni vien atšķiras, taču, lai mūsdienu cilvēks realizētu sevi, tam ir jāiziet cauri milzīgai mašinērijai, kaut vai lai tikai sasniegtu pilngadību, cilvēka smadzenes bieži vien tiek aizlietas ar muļķībām tā, ka tas jau vairs nespēj radoši domāt, bet dzīvot tikai iedomātā, ierāmētā pasaulē. Turpretī, pirmatnējiem cilvēkiem, kas nav pazaudējuši saikni ar dabu, visas ikdienas darbības ir ar jēgu:

• medīt, apstrādāt zemi - lai paēstu;
• uzbūvēt māju, izgatavot ieročus - lai būtu drošība;
• būt cilts loceklim - piederība ciltij;
• panākumi medībās vai savā amatā, cienīt citus - slava, pašpārliecinātība;
• dievu, garu pielūgsme, zīmējumi, dejas, dziesmas, rituāli - pašrealizācija.

Tā lūk - seno cilvēku dzīvei nebija ne vainas! Tikai nez kurā brīdī radās vajadzība pēc lielākas civilizācijas?? Vai tehnoloģiskais progress??

Klejojot pa interneta ārēm, gluži nejauši paklupu uz interesanta video par interesantu tēmu - kas notiktu ar mūsu planētu, ja cilvēka suga pēkšņi izzustu? Zinu, ka neesmu pirmais, kas uzmeklējis šo History Channel dokumentālo filmu, bet nevarēju atturēties no nepieminēšanas. Filma, protams, angliski.

Pēc noskatīšanās nonācu pie pāris atziņām par pasauli un mūsu dzīvi kopumā:

• dabas spēki ir visvareni un cilvēkiem tos apturēt ir neiespējami
• dzīvnieki un augi spēj pielāgoties ikvienam cilvēka solim un izdzīvot (arī bez tā palīdzības)
• nekas, ko cilvēks ir radījis, nav mūžīgs
• tehnoloģiju sasniegumi nav paliekošas vērtības
• cilvēki ir aizmirsuši, ka ir dabas sastāvdaļa

Cita līdzīga filma ir Aftermath:Population Zero, ko pirms divām dienām rādīja populārzinātniskais TV kanāls National Geographic (neesmu gan vēl redzējis), taču cita ļoti brīnišķīga filma par dabu, ko nesen sanāca noskatīties, ir Earth.

Ir pasaulē tāda (ne)lidojoša radība kā liras putns (angliski-lyrebird), kam patīk atdarināt dzirdētās skaņas. Šajā video liras putns atdarina citu putnu dziesmas, auto sirēnas, fotokameras klikšķi un motorzāģi.