Pirms aptuveni mēneša, kad vēl nebiju iestājies bibliotēkā, beidzu lasīt Ļeva Tolstoja grāmatu “Augšāmcelšanās“, kas ir pēdējā viņa novele, izdota 1899. gadā. Dīvainākais bija tas, ka es pirms tam vispār nezināju, par ko viņš raksta - biju dzirdējis tikai par tādu slavenu krievu rakstnieku un to, ka viņa darbi (”Anna Kareņina” un “Karš un miers”) ir klasika.

Lasītprieks. Kad biju ticis jau aptuveni trešdaļā ar grāmatu, sāku apjaust, ka Tolstoja uzskati ir kaut kur dzirdēti. Tas man šķita negaidīti, jo uzskatīju, ka tādas (anarhisma) idejas paust XIX gadsimtā it kā būtu diezgan neparasti. Kā vēlāk izrādījās, Tolstojs tieši ir slavens ar saviem uzskatiem par kristietību, politisko/ekonomisko iekārtu un ētikas (nevardarbības) principiem. Šajā novelē galvenais varonis, pats būdams piederīgs augstākajam iedzīvotāju slānim, pēkšņi saprot, ka paša līdz šim pavadītā dzīve tādā vidē ir pilnīgi tukša. Visi cilvēki izliekas nemanam neko sliktu savās darbībās, pat lepojas ar sasniegumiem, turklāt turpina darīt lietas, kas patīk apkārtējiem un izraisa sajūsmu tajos (mūsdienās to sauktu par “normālu dzīvi”, “atkal uzmeta”, “karjera”, “zvaigžņu lietus” utt.). Tad vēlāk vēl viņš saprot, ka cilvēki, kas sēž cietumā ir pilnīgi tādi paši grēkāži, kas tur nesēž, tikai pirmējie nokļuvuši tādā sliktā vietā nelabvēlīgu apstākļu sakritības dēļ (lai gan par to es nekad neesmu šaubījies). Pāris vietas grāmatā ir tiešām vērts palasīt atkārtoti un no tām iegūt kaut ko varētu ikviens.

Īsumā par anarhismu. Vēl varbūt pirms kādiem trīs gadiem man vārds “anarhists” saistījās ar kaut kādiem mežoņiem, kas demolē visu to, kas nekustās, turklāt dara to ar nežēlīgu prieku. Es domāju, ka  šāds uzskats joprojām ir ļoti daudziem cilvēkiem mūsdienās, it sevišķi tādiem, kas nav studējuši/apguvuši vēsturi, politiku vai sociālās zinātnes. Īstenībā anarhisms kā politiska filozofija uzskata, ka sabiedrību ir iespējams un vajadzētu vadīt bez piespiedu varas no augšas. Protams, gandrīz visi cilvēki uzskata, ka mūsdienu sabiedrībā jebšu parlamentārajā republikā bez varas iztikt nav iespējams, jo bargie noziedznieki un zagļi taču ir jāpārmāca. Sava daļa taisnības jau tur ir. Taču anarhisms šo problēmu pagriež otrādi -> piespiedu vara un mūsdienu sabiedrība tieši rada noziedzniekus un “anti-sociālus” elementus. Sabiedrība rada izstumtos, kādā brīdī prasot no tiem pārāk daudz, kas pēcāk atriebjas visai sabiedrībai, kas atkal atriebjas tai, utt. utj. Protams, anarhisma novirzieni ir ļoti daudz, turklāt tas bieži vien robežojas ar liberālismu. Protams, es neesmu nekāds pārgudrais politikas zinātnieks, taču šo to par anarhismu varēju/varu/varētu pastāstīt. Katrā ziņā mani šīs idejas interesē, un daudzām no tām (varbūt ne visām un ne uzreiz) bez šaubām rastos tūlītējs pielietojums mūsdienās. Varbūt kādreiz uzrakstīšu ko vairāk par to.

Īsumā par nevardarbību. Non-violence jeb nevardarbība ir filozofija, kas noliedz fiziska spēka izmantošanu starp cilvēkiem. Vēstures piemēri nav tālu jāmeklē - Mahatma Gandijs, Martins Luters Kings un galu galā mēs paši (latvieši), kas atguvām tautas neatkarību samērā mierīgā ceļā (barikādes). Iespējams, ka Tibeta būs nākamā. Anarhisma un nevardarbības idejas sakņojas hinduisma, budisma un džainisma reliģijās, taču tās var atrast arī XX gadsimta filozofu darbos un citu mūsdienās populāru reliģiju fundamentālajos uzskatos, kuri diemžēl līdz mūsdienām ir atkļuvuši krietni izkropļoti un pielāgoti dažādu varu vajadzībām. Un par to rakstīja arī Tolstojs.

7 vērtīgas atziņas no Tolstoja grāmatas:

1. Augstākās sabiedrības uzdzīve ir garlaicīga. Liela daļu cilvēku upurē visu savu dzīvi un dārgo laiku, lai tikai tur nokļūtu, taču pa ceļam sevi samaitā tik tālu, ka sāk ticēt tam, ka šāda dzīve starp baltajiem palagiem patiešām ir skaista un brīnišķīga. No ārpuses varbūt, taču iekšienē valda indivīdus traumējoša savstarpēja nesapratne un negatīva konkurence. Sarunas tur lielākoties ir trulas un bezjēdzīgas. Un nedomāju, ka kas ir mainījies pēdējo 4-5 paaudžu laikā.

2. Tiesu sistēma ir negodīga. Var izdot gudrus likumus, un teikt gudras aizstāvju/apvainošanas runas, taču lēmumu pieņemšanas process, kas ir pats svarīgākais tiesu procesā, bieži vien notiek spontāni un ar lietu nesaistītu apstākļu ietekmē. Nav pat runa par korupciju.

3. Sodot citu, iznāk sodīt pašam sevi. Negribu tagad iedziļināties kaut kādās reliģiskās/filozofiskās fiškās, taču ir skaidrs tas, ka naidu ar naidu neizdzīsi. Tikko atcerējos stāstu par puiku kādā ASV lielpilsētā, kas nozaga somu kādam biznesmenim, par ko tas, mazo zaglēnu pieķēris, nevis viņu aizveda uz kādu pāraudzināšanas iestādi, bet uz ēdnīcu un pabaroja, abi labi pavadīja laiku un vēl iemācīja sīkaļam šo to iz dzīves. Puika, kā izrādās, bija audzis sliktā (?!-sabiedrība) ģimenē, kur nebija redzējis neko citu kā vardarbību un sliktas lietas, viņš bija ļoti pārsteigts par pieaugušā rīcību, jo nemaz nezināja, ka tā var(!). Rasisms, kari un terors ir lielas lietas, bet mazās lietas mums ir ik uz soļa. Visos cilvēkos ir kas labs, tikai to vajag mācēt atrast.

4. Akli sekot ideoloģijai ir neprāts. Pāriet no vienas politiskās ideoloģijas uz otru ir viegli. Cilvēki, kas izmanīgi vienā, tikpat izmanīgi būs arī otrā. Šādi cilvēki kaut kā spēj iespaidot citus cilvēkus par kādas iekārtas pareizību un liek cilvēkiem noticēt, ka tā ir vienīgā pareizā, vadīt masas. Cilvēki seko harizmātisko personāžu teiktajam un uztver to kā patiesību. Taču pats svarīgākais ir katram cilvēkam domāt un redzēt visu no sava vienīgā skatpunkta, nevis paļauties uz kādu citu cilvēku viedokļiem. Tolstojs rakstīja par revolucionāriem, kurus veda uz Sibīriju. Daudzi no tiem vispār neko nesaprata par propagandētajām idejām, akli sekodami saviem elkiem.

5. Kapitālsabiedrības būtu jāpārvalda aroda pratējiem. Kāpēc vadītāji saņem vairāk nekā strādnieki, un kāpēc tas tā vēsturiski izveidojies? Šis jautājums arī mani moka sen. Lielāka atbildība - muļķības! Kļūdīsies vadītājs, atvilks no uzņēmuma ienākumiem un citu algām, kļūdīsies strādnieks - viņu atlaidīs bez kavēšanās. Turklāt strādnieks taču ir tas, kas rada preci/pakalpojumu!! Praktiski visās lielajās globālajās kompānijās darbojas hierarhiskā struktūra, kurā par vadītāju var kļūt pilnīgs nejēga-zaļknābis, piemēram, tāds, kas neko nesaprot par, piemēram, mikroshēmu vai alus ražošanu. Aptuveni tāds kā es. Šī nevienlīdzības problēma (daudzi uzskata, ka tādas nav un ka tas ir normāli) starp vadību/padotajiem ir arī aktuāla Latvijas tautsaimniecībā, taču vēl lielāka, pieaugoša problēma  ir tāda, ka mūsdienās neviens mazs uzņēmējs nav spējīgs konkurēt ar lielajiem ilgtermiņā lielāku ražošanas izmaksu dēļ. Agri vai vēlu notiek “apvienošanās” un pasaulē globalizācijas rezultātā aug milzīgi korporatīvi monstri visās nozarēs (diemžēl arī pārtikas, drīzumā varbūt arī pat ūdens), kas ražo lētus sūdus valstīs, kur ir lēts darbaspēks (lasi - Ķīnā). To jau paredzēja Tolstojs.

6. Vienlīdzības nav un nebūs ilgi. Pēdējā reize, kad cilvēce vēl redzēja vienlīdzību, bija tad, kad mērkaķi sāka staigāt pa zemi un tiem nokrita astes. Pēc tam gadu tūkstošiem ir pastāvējusi vara, un, kā jau mēs zinām, pilnīgi visi, kam pieder vara(=nauda), ir nedaudz vienlīdzīgāki par citiem. (skat. Orvelu). Mūsdienu stāsti par vienādām tiesībām, liberālo pilsoni un tautas varu ir visai apšaubāmi. Nevienlīdzības sāpīgā puse parādās brīdī, kad cilvēks pamet ģimeni un ierodas skolā. Tad sākas “dzīve”, kurā cilvēku sāk maitāt vairākums.

7. Sabiedrībai patīk tas, ka tu dari sliktas lietas. Tolstoja varonis nevarēja saprast to, kāpēc sabiedrībai un ļoti lielai daļai apkārtējo cilvēku patīk/tos sajūsmina tas, ka viņš dara lietas, kas ir pretrunā ar paša sirdsapziņu. Bieži vien arī mēs masu iespaidā atbalstām lietas, kam nemaz nevajadzētu tikt atbalstītām. Karavīrs lepojas ar to, ka slepkavo, bagātnieki ar to, ka zog un valdības ar savu varmācību/disciplīnu. Varonība = slepkavošana. Zagšana = krāpšana. Lai arī ar likumu atļauta un ar likumu aizliegta slepkavošana ir viens un tas pats, sabiedrība uz abām raugās atšķirīgi. Un arī par to rakstīja Tolstojs.

Āāā, un starp citu, Tolstojs arī bija veģetārietis. Tāpat kā Einšteins. Tas tomēr par kaut ko liecina. Bet tagad jau lasu Dostojevski un turpinu meklēt dzīves jēgu.

Pēc nesen Brazīlijas mūžamežos pirmatnējās, neskartās civilizācijas atklāšanas biju izbrīnīts, ka tādas vēl notiek. Biju pārliecināts, ka atrast neskartas pirmatnējās ciltis satelītu un GPS laikmetā nav iespējams, jo viss taču ir izpētīts, kā arī šādas ciltis iznīcinātas vai asimilētas. Rokoties dziļāk, izrādās, ka tādas neskartās ciltis pasaulē ir vairāk kā 100. Šīm visām ir piemērots neaizskaramības statuss, jo, pirmkārt, tās ir aizsargājamas civilizācijas, otrkārt, pirmatnējo cilvēku nonākšana saskarsmē ar mūsdienu civilizāciju var būt tiem nāvīga, jo šo cilvēku organismiem ir vāja imunitāte pret mūsdienu slimībām.

Pirmatnējo cilvēku domas. Dīvaini būtu zināt, ko gan domā šie pirmatnējie cilvēki par pasauli sev apkārt, kādus sapņus sapņo un kāda ir to ikdiena. Domājams, ka tā krietni atšķiras no mūsdienu cilvēka dienas plāna. Un vispār, mēs esam kā citplanētieši šiem pirmatnējiem cilvēkiem..

Laimīgāka dzīve. Būdami homo sapiens, pirmatnējie cilvēki ir mūsu sugas brāļi, un savu prāta spēju vai fizisko dotumu ziņā ne ar ko neatpaliek. Taču uz viņiem neattiecas ne likumdošana, ne tautsaimniecības rādītāji, gadžeti un  ne arī politiskās kaujas un citas mūsdienīgas padarīšanas. Man liekas, ka pirmatnējās civilizācijas dzīve ir daudz patīkamāka, laimīgāka un mierīgāka, jo vajadzības un sabiedrības prasības pret indivīdu ir krietni vien zemākas.

Maslova piramīda. Pirmatnējā cilvēka un mūsdienu cilvēka Maslova vajadzību piramīdas krietni vien atšķiras, taču, lai mūsdienu cilvēks realizētu sevi, tam ir jāiziet cauri milzīgai mašinērijai, kaut vai lai tikai sasniegtu pilngadību, cilvēka smadzenes bieži vien tiek aizlietas ar muļķībām tā, ka tas jau vairs nespēj radoši domāt, bet dzīvot tikai iedomātā, ierāmētā pasaulē. Turpretī, pirmatnējiem cilvēkiem, kas nav pazaudējuši saikni ar dabu, visas ikdienas darbības ir ar jēgu:

• medīt, apstrādāt zemi - lai paēstu;
• uzbūvēt māju, izgatavot ieročus - lai būtu drošība;
• būt cilts loceklim - piederība ciltij;
• panākumi medībās vai savā amatā, cienīt citus - slava, pašpārliecinātība;
• dievu, garu pielūgsme, zīmējumi, dejas, dziesmas, rituāli - pašrealizācija.

Tā lūk - seno cilvēku dzīvei nebija ne vainas! Tikai nez kurā brīdī radās vajadzība pēc lielākas civilizācijas?? Vai tehnoloģiskais progress??

Tu esi tas, ko tu domā. Sens teiciens iz budisma filosofijas. Cilvēka iekšējo pasauli nosaka viņa domas. Ja tās būs negatīvas, slikts būs iznākums un kaitēsi tikai pats sev. Ja tās būs pozitīvas, iznākums būs labāks un pats no tā tikai iegūsi. Ja gribi labāku dzīvi, maini savus domāšanas paradumus. Nav viegli samierināties ar nepatīkamām lietām, bet var iemācīties aizmirst tās, jo ikvienai negatīvai rīcībai no mūsu puses sekas visspēcīgāk izjutīsim paši uz savas ādas. Atriebībai nav lielas jēgas, pasaule labāka no tā nekļūs. Mazas problēmas un nenozīmīgi dzīves sīkumi mūsu prātos izaug par lieliem problēmu kalniem, domājot par tiem tiek izniekots vērtīgs laiks - to parasti saucam par stresu, kas itin viegli pāraug depresijā, XXI gadsimta slimībā. Visu problēmu sakne ir sevī un citos to meklēt ir bezjēdzīgi.

Tu esi tas, ko tu ēd. Medicīnas tēva Hipokrata ieteikumi par cilvēka veselību slēpās labu uztura paradumu ievērošanā. Tas ir priekšnoteikums labam un ilgam mūžam, bet mūsdienās mēs kaut kā aizmirstam un nenovērtējam uztura nozīmi. Ātrās ēstuves jau ik uz stūra, pārtikas veikali pilni ar lētiem, neēdamiem sūdiem un ar vārdu “ēdiens” saprotam jelkādu masu, ar ko piebāzt kuņģi līdz malām. Līdz šim nekad nebiju tā īpaši piedomājis par pārtiku, bet pēc trīsarpus studentu kopmītnēs pavadītiem gadiem domas ir pamatīgi mainījušās un pienācis laiks apsvērt pāris ēšanas paradumus.

Marts bija mans produktīvākais mēnesis kopš blogošanas uzsākšanas nepilnus divus gadus atpakaļ. Tā kā jūtos atkal nedaudz vairāk piederīgs Latvijas blogosfērai, tad izteikšu pāris domas par visu to. Gribu vērst uzmanību uz to, ka daudzi blogeri neizprot jēgu šai padarīšanai un tikai maitā gaisu.

Visi lasa/klausās/skatās ziņas. Ja ir noticis kāds notikums un par to jau ir ziņojis kāds lielais Latvijas medijs, lieki ir šo ziņu pārpublicēt un pasniegt kā baigo jaunumu. VISI TO JAU ZINA!! Vienlīdzīgas ziņas gadījumā blogs vienmēr zaudē lielajam medijam. Piemēri šim ir ļoti daudzi un nemitīgi atkārtojas ik dienas. Ja arī raksti par ko, kas jau ir bijis pieminēts, centies radīt kādu pievienoto vērtību, kas būtu pēc iespējas bagātāka.

Pirms raksti, pameklē. Latvijas blogosfēra aug un ar katru brīdi kļūst aizvien lielāka. Tu vairs neesi tas vienīgais, kam interesē Tibeta, indīroks, Amarok vai Radiotehnikas tumbas.  Pirms raksti, pārliecinies, vai kāds par to jau nav rakstījis iepriekš. Izsekot visām ziņām dienas garumā nav iespējams, bet sameklēt blogu rakstus var arī ar meklētāju. Vēl labāk ir tad, ja atsaucies uz citu - tas ir labs žests.

Statistika nav galvenais. Manam blogam unikālie apmeklētāji ir maz - aptuveni 40 ik dienas, un nedaudz zem 100 lielajās rakstu dienās. Bet man vairāk nevajag. Uzdzīt lielu statistiku nav grūti, jāraksta par populārām lietām, jākomentē citi un jāgaida, kad tevi komentēs citi. Bet uzdzīt augstu reitingu mākslīgi, spēlējoties vienam ar otru, nav milzīgs panākums. Daudz nopietnāk ir tad, ja ar tevi rēķinās lielie mediji vai saprātīgi cilvēki un nevis radiovadāmā masa, kas ieklīdusi tavā lapā nejaušības pēc.

Raksti, lai lasītu pats. Kad raksti kaut ko, padomā vai pats lasītu ko tādu un komentētu. Nemēslo upē, no kuras pats dzer. Tu esi daļa no blogosfēras, par visu nekad neuzrakstīsi, tāpēc centies aizvietot caurumus, atrast ko jaunu, par ko neviens nav rakstījis. Tieši šādi raksti padara blogus par spēcīgu mediju. Esi kā žurnālists, kas izsalcis pēc labām ziņām, nevis kā bomzis, kas vāc pabiras un dod citiem tās sliktākās.

IT tēmas ir visbīstamākās. Un visdebīlākās. Katru rītu lasu ārzemju digg, reddit un googlenews. Tie ir mani galvenie informācijas avoti, daudzas ziņas jau ik pa laikam atkārtojas tur, bet tas tomēr ir diezgan pietuvināts ziņu pirmavotam. Latvijā gandrīz visi izliekas par baigiem IT speciālistiem un tik “štancē” to pašu. Piemēri tie paši nesenie - Skype 2.0 Linux, Flickr video, Wordpress 2.5, Mozilla Firefox katra(!) beta, Twitter, iPhone padarīšanas, kurtuesi.lv, ubuntu jaunā versija, utt. - katra šāda ziņa lavīnveidīgi piesārņo ziņu vāktuves un piesmirdina pasauli. Un tas, ka tavs blogs ir sens vai populārs nedod tev vienīgajam tiesības uz IT kakām. Tāpat par katru neuzrakstīsi, tam domāti IT portāli, kas priekšlaicīgi testē kādu produktu vai atrodas soli priekšā masu patēriņam. Nedomāju, ka daudzi IT “spečuki” šeit zina ko vairāk par parastu lasītāju tur - štatos. Un jautājums - vai visa mūsu dzīve ir tikai plastmasas nieciņi?

Tās nav sacensības. Dažbrīd liekas, ka daudzi ir tā apmāti ar statistiku un citu nomelnošanu vai slavēšanu, ka pilnīgi riebjas. Raksti par statistiku, topiem, raksti par rss agregatoru barotnēm, labie/sliktie blogi, mans/tavs, nemitīga nomelnošana komentāros (labi, ka ne šeit), agresivitāte un ignorēšana - tas tikai rada konfliktu, jo uzliek mērķi būt labākam/populārākam par citu, kas ne pie kā laba nenoved. Es nesāku blogot, lai apsteigtu citus vai lai būtu labāks par citiem. Tam nav nozīmes.

Kāpēc? Šo rakstīju vairāk kā lasītājs un nevis rakstītājs, lai norādītu uz savām un citu kļūdām. Pēdējā laikā pāris blogi mani vienkārši tracina ar pilnīgu trulumu un bezgaumību ziņu saturā. Gan jau paši zinās, kuri tie ir. Nesaprotu, kāds kaifs ir rakstīt mēslus un priecāties par tādu pašu auditoriju. Protams, es varu nelasīt, bet tad jau nepaliek nemaz ko lasīt, tik pāris prātnieki. Par gaišāku nākotni!

Lieldienas svin visā pasaulē. Taču veidi, kā to var darīt, ir vairāki. Atkarībā no sociālekonomiskā stāvokļa varam izvēlēties sev atbilstošāko. Tad nu lūk.

Reliģiskās Lieldienas. Neizteikšos. Katra paša darīšana. Mani neinteresē.

Tautiskās Lieldienas. Sestdien nopērc tuvējā lielveikalā daudz olas. Visu sestdienas vakaru vai svētdienas rītu pavadi krāsojot tās. Pēc tam piecu minūšu laikā tās saplēs kopā ar ģimenes locekļiem vai draugiem un apēd. Olas var arī ripināt pa dēli, bet ja tuvumā pieejamas šūpoles, vari izšūpoties uz nebēdu un mēģināt iestāstīt savai zemapziņai, ka tāpēc vasarā odi nekodīs tavu miesu.

Komerciālās Lieldienas. Svētki - tas nozīmē pirkt. Daudz pirkt. Nav svarīgi, cik kas maksā, bet šodien tev atkal jāiepriecina savi pēc mantām izsalkušie tuvinieki. Visiem taču pietrūkst tik daudz lietu. Jāpērk, kamēr svētku atlaides nav beigušās. Skrien!

Manas Lieldienas. Nesvinēšu. Priecāšos par pavasara iestāšanos un izbaudīšu brīvdienas. Man ir apnikuši pārāk biežie ikgadējie “svētki”, no kuriem nav nekādas jēgas. Pavasaris ir pavasaris. Un viss. Kāds te būtu sakars ar olām, krustiem, zaķiem, pūpoliem un šupolēm? Man liekas, ka nekāds. Daudzas šīs tradīcijas man svešas un neizprotamas. XXI gadsimtā rituāli neiederas. Pasaule ir kļuvusi pārāk dinamiska un svētki mūsdienās ir individuāla padarīšana. Kā gan savādāk lai izskaidro to, ka daļai cilvēku šajā dienā jāstrādā? Visu tradicionālo svētku sakne slēpjas dabas parādību izskaidrošanā un atzīmēšanā, tad nu es pie tā arī savās domās pieturēšos.

Anyway, priecīgas Lieldienas tiem, kas svin!

Diena, kad viena dzimuma pārstāvji dāvina visvisādu krāsu toņu puķes un dažādus niekus pretējam dzimumam. Vīriešu dienas tomēr nav. Kāpēc gan?

Šī diena kā komunisma palieka joprojām tiek atzīmēta postpadomju valstīs, kurās sievietēm bija/ir maz teikšanas. Atzīmējot šo dienu, vīriešu kārtas pārstāvji varēja, uzsitot uz pleca teikt “nu, mēs taču esam vienlīdzīgi, bet vara tomēr piederēs man!”. Tāpēc man drusku savādas šķiet tās sievietes, kuras par šo dienu priecājas, tādā veidā parādot savu vājumu. Nu labi, es jau neesmu sieviete, tāpēc man neviens dāvanas nedāvinās un laikam grūti saprast šos svētkus.

Turpretī, Rietumu pasaulē pieņemts abus dzimumus tik krasi nenodalīt, un apsveikt kādu tikai tāpēc, ka ir vīrietis vai sieviete, dzimuma dēļ, ir smieklīgi. Nav taču tādas Meksikāņu, Melnādaino vai Latino dienas. Blondīņu vai brunešu dienas. Protams, apsveikšana un dāvināšana ir pozitīva lieta, bet šajā gadījumā tai zūd jēga. Neuzskatu, ka sieviešu tiesības Eiropā vai ASV būtu ignorētas. Citas problēmas ir daudz aktuālākas.

Protams, ka Āfrikas un Āzijas islama valstīs sieviešu tiesības tiek krietni apspiestas, bet nedomāju, ka, dāvinot šeit pretējam dzimumam ziedus vai našķus, tas krietni palīdzētu situācijai tur.

Šo svētku laiks ir pagājis. Labāk apsveikt un iepriecināt sievietes katru dienu un no sirds, nevis dienā, kas tika izmantota spēcīgā politikas propagandā.

PS. Un tikko uzodu iekš republika.lv labu rakstu par šo pašu tēmu!!

Nekāds labais jau neesmu, ja salīdzina ar lielāko labāko daļu Latvijas interneta pierakstītāju. Laikam vienmēr esmu skatījies uz visu šito padarīšanu nedaudz citādāk. Man nepatīk rakstīt kaut kādas muļķības, nenozīmīgas lietas, kā arī aprakstīt savu ikdienas dzīvi vienkāršotā veidā. Protams, IT joma jau laikam ir tā, kur katrs kaut ko uzrakst(īj)a. Un es jau arī par ubuntu, tad vēl kaut ko par mūziku un vēl šo to. Saturs haotisks un bezmērķīgs.

Tāpēc, ka es visu sarežģīju. Un tā ir mana lielākā problēma. Prasu no sevis daudz, un tad, kad to nevaru izdarīt, nedaru neko. Ar mani tā notiek daudzās dzīves jomās. Kad uznāk mežonīgā iedvesma, uzrakstu čupu ar melnrakstiem, tad tos pa vienam izdzēšu, pat nepublicējot. Bet tas nekas, no kļūdām mācās.

Manu iepriekšējo iedvesmu vasaras vidū apslāpēja pārlieku lielās latviešu pierakstītāju alkas pēc kaut kāda labuma saņemšanas kapeiku formā par savu rakstu dzejošanu un vietnes uzturēšanu. It kā jau tas būtu normāli mūsu kapitālistiskajā vidē, bet tas man sāka likties pretīgi. Komercializācija jau pašā saknē. Labi, ir ārzemēs cilvēki, kas pelna naudu ar savu rakstītprasmi interneta vidē, bet tā ir niecīga daļa no visa blogeru apjoma, bet Latvijas valoda pasaules līmenī nepopulāra, interneta lietotāju skaits mazs, ekonomika dirsā, blogus nelasa, raksturs tautai riebīgs. Kamōn. Un vispār blogs tāda meinstrīma lieta palikusi , ka laba satura blogus atrast visā jūklī grūti, bet prieks par tiem dažiem, kas raksta kaut cik sakarīgi un oriģināli. Nu vismaz bez rupjām drukas kļūdām.. Un tad vēl visi tie topi un velnsazinkas. Bet tā laikam notiek ar visām labajām lietām uz pasaules.

Un tad ir vēl tas otrs - parmuziku.com. Šķiet tas pasākums jau kopš paša dzimšanas brīža ir idejiski pārāk plašs (pēc satura, ne pēc mērķa). Esmu daudz domājis par šo projektu, dažu mēnešu laikā noklausījies simtiem ierakstu, un nonācu pie secinājuma, ka šo lietu nevar pamest, tieši otrādi - tas ir jāturpina ar jaunu sparu.

Jā, un vispār nākamgad vajadzētu dabūt bakalaura diplomu. Nesen nokārtoju pēdējos parādus, daži studiju kursi vēl palikuši, tad vēl lielais papīrs, un rokā biščiņ mazāks un viss.

Ir pagājušas jau pāris dienas kopš Muse sniegtā koncerta Rīgā, un beidzot man ir laiks nedaudz kaut ko par šo notikumu uzrakstīt. Muse sniegums “Arēnā Rīga” noteikti atstās uz mani iespaidu nākotnē, jo šādu atdevi no mūziķu puses noteikti nebiju gaidījis…un mani priekšstati par mūziku un koncertiem ir nedaudz mainījušies. Iesaku izlasīt visiem, kas(ne)bija uz Muse 2. jūlijā, un cilvēkiem, kam vienkārši interesē mūzika.

(more…)

Nesen izdarīju pirmo pirkumu pasaulē lielākajā izsoļu paradīzē eBay. Pareizo preci saņēmu no ASV nedēļas laikā. Cena konkrētajai precei ar visu piegādi zemāka kā Latvijā. tas nozīmē, ka laikam daļa no maniem iekrājumiem aizies uz resno amerikāņu maciņiem. Ko lai dara, ka Latvijā viss tik dārgs?!

Pēdējo 2 nedēļu laikā eBay esmu pavadījis tik daudz laika, ka es jau savus ienākumus esmu sācis uzskaitīt dolāros… hmm, es laikam pamazām amerikanizējos ?!

Daudz plašāka informācija par eBay ir iegūstama onkuļa blogā.

Man te ir sakrājies šis tas sakāms par ikgadēju pasākumu, kas saucas “Latvijas mūzikas ierakstu gada balva”. Šķiet, ka pasākums ir nedaudz aizkavējies savā attīstībā, turklāt pat netaisās laboties. Tāpēc es gribu atzīmēt dažas dīvainības.

Pirmkārt. Šlāgermūzika Latvijā joprojām ir augstā vērtē. Šlāgerim Latvijā tiek atvēlētas divas nominācijas, tas ir tikpat daudz, cik rokmūzikai un hiphopam, r’n'b, dance kopā. Protams, var teikt, ka “Latvijas Radio 2″ ir populārākais radio, un šlāgeris ir tā neatņemama sastāvdaļa (diemžēl :( ), bet ko lai saka tad, ja pat Vācijā (šlāgera dzimtenē) šiem muzikantiem balvas pa labi un kreisi nedala? Un no country tur ir ļoti maz, ja nu vienīgi tas, ka šī mūzika ir ļoti iecienīta ģerevņā.. tāpat kā tālajā 1994. gadā, kad notika pirmā “gada balva”.

Otrkārt. Hiphops ir vienā kaudzē ar R’n'B un dance. Nenoliedzams ir fakts, ka hiphops Latvijā pēdējo gadu laikā ir audzis strauji, jo tomēr tāda ir pasaules tendence, turklāt izpildītāju ziņā tas krietni sit pušu abus pārējo žanru izpildītājus. Muzikālā līdzība šo žanru starpā ir krietni vien nosacīta - vienīgais, kas tos vieno, ir tas, ka lielākā daļa mākslinieku pasaulē savu iedvesmu smēlušies no agrīno afroamerikāņu džezmeņiem un blūzmeņiem..Hiphops noteikti ir pelnījis atsevišķu nišu..

Treškārt. Rokmūzikai nav iedalījumu. Izstāstiet man, kā Eiropas līmeņa metāla izpildītājs Latvijā var dabūt “Gada balvu” ? Nekā. Kā visus Latvijas indie, punk, alternative, un pop/rock māksliniekus var salikt vienā čupā? Un novērtēt? Ne velti daudzi ir sašutuši par to, ka “Astro’n'out” un “Tribes of the city” dabūja galvenās balvas, jo uzskata, ka tas nav roks(lai gan rūgti maldās). Balvu viņi noteikti bija pelnījuši, bet pelnījuši bija arī daudzi citi, kam diemžēl nav lemts sacensties, jo nav atbilstošas svara kategorijas…

Ceturtkārt. Elektroniskā mūzika vispār tiek ignorēta. Neticu, ka Latvijā nav elektroniskās mūzikas pārstāvji

KOPĀ. Viens ir apbalvot tos, kas jau kaut ko sasnieguši un pavisam kaut kas cits - SEKMĒT CITU IZAUGSMI, kas šobrīd laikam nav Latvijas mūzikas industrijas darboņu mērķis. Turklāt, ja šī balva skaitās nozīmīgākā valsts mērogā, tad šis fakts arī attiecīgi uzliek pienākumus, jo no rezultātiem veidojas sabiedrības viedoklis, kas nākotnē sekmē vai bremzē mūzikas industrijas attīstību..un daudzi vēl čīkst, ka Latvijā nav labu mūziķu.. un kā vēl ir - tikai vajag atvērt acis un uz mirkli (jo ilgāku, jo labāk) aizmirst par šlāgeriem, fabrikām, Eirovīziju un MTV Latvia.