Dzīve paiet ātri. Un vēl ātrāk tā paiet, ja galvā tiek ieņemts kāds baigākais mērķis, ko sasniegt vienkārši nav iespējams. Un pat ja arī ir sasniegts, tas nesniedz nekādu gandarījumu un uzreiz tiek izvirzīts nākamais, un galu galā mēs uz mūžu kļūstam par savu vēlmju upuriem. Cilvēka eksistencei būtu jābūt pavisam vienkāršai un interesantai, jo tāda tā vienkārši ir!

Divas filmiņas - “Tales of Mere Existence” un “Music and Life” lieliski apstiprina šo seno patiesību.

Tales of Mere Existence. Filmiņa “I have to get ready” (skatīt zemāk) labu laiciņu atpakaļ pievērsa manu uzmanību ar savu ārējo vienkāršību formās (tā tomēr ir tikai zīmēta un primitīva animācija) par sarežģītām un ikdienā jau aizmirstām tēmām. Taču, atrodoties pagājšpiektdien Futureshorts īsfilmu pasākumā Andrejsalā, varēja manīt, ka tieši šī autora filmiņas izpelnījās vislielākās auditorijas ovācijas. Un pelnīti.

Music and Life. No sākuma tā īsti neizpratu šito, bet vēlāk jau pieleca. Dzīve ir kā mūzika, un ne jau pēdējā nots vai takts ir galvenā. Svarīgs ir viss skaņdarbs, ikviena tā sekunde un nots - gan augstās, gan zemās.

Jau trešo mēnesi tīri eksperimentālos nolūkos esmu vegāns. Pirms diviem gadiem es nevarēju sevi iedomāties šādā lomā (pelmeņu laiks), jo gaļa manā uztverē bija pati svarīgākā uztura sastāvdaļa. Kā rāda novērojumi, tas tā gluži nav. Tas varbūt arī ir sava veida protests pret pārtikas industriju, bet vairāk tās tomēr ir rūpes par savu veselību.

Kāpēc tā? Mūsdienu patērētāju kultūrā visa pārtika tiek iegādāta tikai un vienīgi lielveikalos, kur mēs par produktu uzzinam tikai no tā iepakojuma un reklāmām medijos. Saturs pat bieži vien nav būtisks, taču tam būtu jābūt vienīgajam nozīmīgajam faktoram, jo pārtika taču nav dizaina elements, bet cilvēces dzīvības nodrošināšanas līdzeklis. Citreiz mēs pievēršam uzmanību garšai, taču arī garša ir ļoti mānīgs faktors. Rezultāts, ko mēs liekam savos kuņģos, bieži vien ir sintētisks produkts, kura radīšanas ķēdē iesaistīti ļoti daudz dažādu nozaru darboņi. Bieži vien pat šķiet, ka daudzi nedomā par to, ko ēd, svarīgi ir tikai apmierināt vajadzību pēc garšas un piebāzt kuņģi. Pavisam nesen man prātā nāca spoža ideja pārtraukt šo pasīvā patērētāja dzīvesveidu un ignorēt tās preces, kas, pēc manām domām, maitā manu veselību. Jāpiemin tas, ka vegānisms pilnīgi noteikti nav dogmatisks, neko sev neliedzu, kāda neliela gaļas gabala klātbūtne ēdienā paniku manī neizraisa. Svarīga ir pati ideja, nevis tās izpildījums.

Ko es neēdu? Neēdu gaļas, piena un olu izstrādājumus, jo uzskatu, ka dzīvnieku izmantošana pārtikas industrijā ir dumju cilvēku iegriba. Visu mūžu tiku mānīts, ka gaļa ir nepieciešama dzīvībai vai spēkam - muļķības. Nelietoju cukuru un rafinēto miltu izstrādājumus (baltmaizi, picu, utt.). Šo ievērot jau ir grūtāk, taču nedaudz ilgāk pastaigājot gar veikalu plauktiem var šo to atrast. Šajā pārtikā problēma ir tāda, ka baltmaizes, picas uzturvērtība ir ļoti maza, kā arī šādiem produktiem bieži vien mākslīgā veidā tiek pievienoti minerāli, kas pazuduši ražošanas gaitā, taču tas nepavisam neatsver dabīga produkta īstumu. Ēdu pēc iespējas mazāk sāli, aizstāju to ar garšaugiem. Pilnībā ignorēju pusfabrikātus un junk food - čipsus, ātrās zupas, biezeņus, frī kartupeļus, utt.

Ko es ēdu? Rupjmaizi, tā ir krietni barojošāka par balto tuftu, dod spēku un organisms ar to ātri tiek galā. Ļoti daudz ēdu augļus un dārzeņus, turklāt tagad nepārtraukti eksperimentēju ar tādiem, ko nebiju ēdis sen vai nekad - kāļi, cukini, melones, spināti, brokoļi, utt. Kad mazāk tiek ēsti sāļie un sintētiskie produkti, aptuveni mēneša laikā cilvēkam izmainās garšas izjūta, tas, kas agrāk likās negaršīgs, pēc kāda laiciņa ir ok. No rītiem ēdu putru - šo bija grūti pārvarēt, taču ir ļoti garšīgi un labi. Tad vēl ēdu pilngraudu makaronus un brūnos rīsus. Dzeru zaļo un zāļu tējas. Vēl ļoti daudz ēdu riekstus, kā nekad. Rieksti ir svarīgs ogļhidrātu avots. Pupas un zirņus arī ēdu vairāk kā agrāk. Vasaras un rudens sezona ir vislabākais laiks, kad veikt šādas pārmaiņas, jo vairāk pieejami augļi, dārzeņi un ogas, kā arī rijība pašam mazāka. Šo mēnešu laikā esmu apguvis arī pāris ēdiena pagatavošanas mākslas stiķus, ko uzmeklēju pasaules tīmeklī. Katrā ziņā tagad tiek piedomāts vairāk pie tā, ko es ēdu, un es domāju, ka tas ir ikviena dzīva cilvēka pienākums.

Laba lekcija no TED. Ja kāds domā, ka es te kuļu tukšu gaisu, un ka vegānisms ir tikai tāda snobiska iegriba, ar ko padižoties, man daudz vairāk rūp sabiedrības labklājība, un tas, kurā virzienā iet cilvēce. Turklāt mani ikdienā nebeidz pārsteigt cilvēku masu aklums un tukšpaurība. Es, protams, zinu, ka nevaru nevienam pavēlēt mainīt paradumus, taču informēt par to jau es varu. Pārtikas sakarā šodien redzēju video no TED konferences, kur pavārmākslas spečuks Marks Bitmans lasa 20 minūšu garu lekciju par mūsdienu cilvēku ēšanas paradumiem. Lekcija angliski.

Lekcija īsumā. Salīdzina pārtikas industriju ar atombumbu. Mājlopi rada lielāku piesārņojumu kā transports. Nepareizs uzturs ir visbiežākais nāvējošu slimību cēlonis. Mākslīga pārtika ir neveselīga. Neveselīga pārtika - īsāks mūžs. Baltmaize, kokakola un gaļa ir sabiedrībā pārvērtēts uzturs. Sabiedrības uzskati rada pārmērīgu pieprasījumu pēc šiem produktiem. Šo pieprasījumu arī atbalsta valdības. Uztura piramīda nav īsti pareiza un tā ir pārāk vienkāršota. Mājlopu apjoms pasaulē ir astronomisks. Lokāli audzēta pārtika ir vislabākā, un mūsdienās tāda ir retums. Simts gadu laikā tā ASV ir izzudusi, pateicoties loģistikas attīstībai. Cilvēki gaļu ēd pārāk daudz. Ēdiena gatavošana mājās ir izmirstošs paradums. “Veselīgais” jogurts daudz neatšķiras no saldējuma, taču tas tiek reklamēts vairāk kā dārzeņi. Gaļa, junk food un siers ir populārākā pārtika un tajā pat laikā - inde. Arī augļi, kas pieejami lielveikalos nav 100% dabīgi, jo loģistikas nozare ir ļoti nežēlīga pret dabu. Planēta ir pārāk maza, lai cilvēki varētu atļauties ēst gaļu. Pilnīgi pietiek ar 200g gaļas nedēļā, ne vairāk. Var neēst gaļu, bet pārtikšana tikai no gaļas un junk fooda ir galīgi nepareiza. Industriālā lopkopība ir jāaptur. Gaļas patēriņš ir jāsamazina. Mazāk gaļas, mazāk junk, vairāk augus!

Jau vairāk kā mēnesi neesmu licis par sevi manīt. Iemesls tam bija pavisam vienkāršs - biju pilnībā nodevies bakalaura darba rakstīšanai un centos nenodarboties ar lietām, kas varētu traucēt šo darbu nokārtot. Un blogošana jau ir viena no tādām nodarbēm, kas prasa ļoti daudz radošās enerģijas.

Tagad, kad bakalaura darbs uzrakstīts un aizstāvēts (aizstāvēju trešdien), vairs nav sajūta, ka tas viss būtu bijis grūti vai sarežģīti, taču pēdējo sešu nedēļu laikā stresiņš lika par sevi manīt. Tāds nebūtu bijis, ja zinātu precīzi, ko no manis prasa, bet darba tapšanas laikā noritēja nemitīga cīņa ar sevi, dažbrīd bija tāda apjukuma sajūta par darba un tā satura kvalitāti. Turklāt, pašam iedziļinoties vairāk tēmā, rodas aizvien vairāk ideju un iepriekšrakstītajā tiek atrastas aizvien vairāk kļūdas, kas ar laiku paliek vairāk un vairāk. Kad nodevu darbu, man nebija pilnīgi nekāda nojausma par darba aptuveno novērtējumu, jo pašam tas likās baigais mēsls (esmu ļoti paškritisks). Saņemot recenzenta novērtējumu, jutos jau nedaudz stabilāk un uz aizstāvēšanu varēju doties mierīgu sirdi, kur arī viss laimīgi beidzās.

Tā kā šo dzīves posmu esmu salīdzinoši veiksmīgi nokārtojis, tagad būs laiks nedaudz pablogot, atpūsties un parakstīt par visādām lietām, kas iekrājušās - un tādu ir daudz!

Hiromantija. Pseidozinātne par plaukstas līnijām un to rakstos ietvertām dzīves patiesībām. Daudzi prātvēderi no šīm līnijām cenšas izzīlēt nākotni, jau laicīgi samierināties ar pāragru nāvi vai vienkārši noteikt prāta spējas. Negribās pilnībā uzticēties šādām zinātnēm, kas balstās uz pieņēmumiem, pietiek jau ar parasto zinātni, kas jau arī tomēr pamatu pamatos balstās uz pieņēmumiem (skaitļi, valoda, utt.). Hiromantija, līdzīgi kā astroloģija, kreacionisms un homeopātija, sastopama ikdienā, gandrīz ikviens cilvēks tic kādai pseidozinātnei, bet vadīt savu dzīvi pēc tās neviens neuzdrīkstas, klāt tai ķeras tik tad, kad citādi nespēj izskaidrot kādas parādības. Vismaz es nezinu nevienu savu paziņu, kas uzticētu savu dzīvi horoskopiem vai noveltu dzīves likstas uz pilnmēnesi.

Lai gan, protams, bērnībā esmu dzirdējis stāstus par plaukstas līnijās ierakstīto dzīves gājumu, manas domas vienmēr ir bijušas un joprojām ir skepses pārpilnas. Ne par to ir stāsts. Pirms kāda laiciņa kāds tuvs un acīgs cilvēks pamanīja, ka manai kreisajai plaukstai gan sirds, gan prāta līnija saplūdušas kopā un šķērso plaukstu visā tās platumā. Šis stāvoklis angliski saucas simian line jeb pērtiķa līnija. Nosaukums visticamāk radies no tā, ka šāda līnija ir visiem pērtiķiem, lai vieglāk varētu satvert kādus objektus vai koku zarus, pa kuriem kāpelēt. Šāda līnija uz vienas rokas ir sastopama 4% eiropeīdās rases pārstāvju (13% - aziātiem), bet uz abām rokām - <1%.

Ko par to saka pseidozinātne? Cilvēki ar pērtiķa līniju parasti dzīvo savādāk kā vairums citu cilvēku, kam nav pērtiķa līnijas. Tas nenozīmē, ka labāk vai sliktāk, vienkārši savādāk. Dzīvojot saspringtāk ar satraukuma sajūtām dziļi iekšienē (undercurrent of uneasiness).

Ko par to saka zinātne? Pērtiķa līnija spēcīgi korelē ar daunismu. Zinātnieki šo līniju bieži saista vēl ar tādām slimībām kā embrionālā alkohola sindroms un Nūnana sindroms. Katrā ziņā - nekā laba. Lai gan, par laimi, neviena no šīm saslimstībām man nav, to varu teikt droši.

Dīvaini tas, ka šādi var atšķirties tāda neko neizsakošas ādas rievas interpretācija. Informācija ņemta no šejienes un no vikipēdijas.

Varbūt kāds vēl ir bez manis ar tādu pašu līniju uz plaukstas un zina teikt ko vairāk?

Pirms diviem mēnešiem sajutu nepieciešamību sevī mainīt vairākus dzīves paradumus. Nezinu, varbūt kļūstu pieaudzis vai kā, dažbrīd man liekas, ka daļu savas dzīves esmu dzīvojis ļoti nepareizi un ka tā tomēr nevar turpināt. Protams, nekādas lielās pārmaiņas uzreiz veikt negribēju, tāpēc izdomāju atteikties no spēcīga paraduma - kafijas un kofeīnu saturošu produktu lietošanas.

Nesen man te bija tāds raksts par vielām, kuru gan es izdzēsu vērtību maiņas dēļ, kurā biju pieminējis pārtikas veikalos pieejamās legālās atkarību izraisošās vielas. Un kafija ir viena no tām. Kafiju es dzeru jau no mazotnes - neatceros, iespējams, ka pat no pirmās klases. Bet varbūt arī nē. Beigās bija sanācis tā, ka jau pirms gada varēju vēsi izlakt 6-8 krūzes kafijas dienā bez problēmām. Atteikšanās no tās un zaļās (vai baltās) tējas lietošana ir devusi pāris veselības labumus, kurus arī uzskaitīšu.

Man vairs netrīc rokas. Nevarēju saprast, kāpēc es savulaik, būdams 16 gadus vecs jaunietis, saskāros ar tādu problēmu kā trīcošas rokas. Protams, savu artavu deva kāds novilktais smēķis un izdzertais aliņš, bet tas kaut kā tomēr nelikās normāli. Pāreja uz zaļo tēju pilnībā novērsusi šo ķermeņa defektu.

Miegainums no rītiem pazudis. Katrs rīts, agrs tas vai vēls, sagādāja mocības. Kamēr nebija izdzerta pirmā kafijas krūze vai kolas pudele, normāls kontakts ar ārpasauli nebija iespējams. Bieži vien tādēļ vainoju savu introvertumu, bet nē! - pie vainas bija kafija. Tagad varu piecelties līdz ar saullēktu un smaidu sejā un sākt kustināt smadzenes uz pilnu jaudu līdz ar brīdi, kad pēdas skar grīdas virsmu.

Mazāk stresa. Zaļajā tējā esošais teanīns paralēli uzņemtajam nelielajam kofeīna daudzumam (tējā tas tomēr ir, bet minimālos daudzumos) nomierina prātu un neļauj ķermenim “sadegt” kā tas ir kafijas gadījumā. Atceros, kā reiz augstskolā, sadzēries brokastu kafiju un pēcāk enerģijas dzērienu pēc iepriekšējā vakara izklaidēm tuč ne neatstiepu pekas - sajūta tāda, ka nezini kur dēties, nosēdēt nevar, staigāt arī sakarīgi nevar. Nebrīnos, ka kaut kur Skandināvijā nesen kāds pārdozēja kofeīnu un aizgāja pie tēviem. Esot taču vēl tādas kofeīna tabletes. Paldies.

Elpa. Tā nesmird vairs.

Saldāks miegs. Tik saldi gulēt kā tagad man nav nācies varbūt no pirmskolas. Guļu kā nosists. Kā vakarā aizveru acis, pamostos no rīta možs kā tikko piedzimis. Tēja kādu stundiņu vai divas pirms miega sasodīti laba.

Cukura patēriņš - nulle. Pie reizes, atsakoties no kofeīna, atteicos arī no cukura. Jēga tur no kaut kādiem kristāliem, kas šķiet saldi. Saldums nomāc īsto tējas garšu, kas ir ļoti patīkama, kad maņas orgāns - šajā gadījumā mēle - iemācās to sajust. Saldumi man negaršo defaultā, tā ka cukura izraisītās kaites man nedraud. Lieliski.

Rituāls. Kad vēl atrast labāku brīdi pārdomām vai ideju ģenerēšanai, ja ne tējas pagatavošanas laikā? Pēdējo nedēļu laikā tieši šīs minūtes ir dzemdējušas tik daudz lielisku ideju un atklāsmju, cik nekad agrāk, strebjot kafiju. Tējas pagatavošana esot māksla, kuru neesmu vēl tā līdz galam apguvis, bet visam savs laiks. Pacietība nes augļus.

Citi blogi par tēju. Zaļā tēja / Maitenieka blogs par balto tēju / Maitenieka blogs par zāļu tēju

Pēc ļooti interesanti pavadītiem trīsarpus gadiem Rīgā, studējot Latvijas Universitātē, pienācis pēdējais pārbaudījums - uzrakstīt un aizstāvēt bakalaura darbu. Baigi nopietnā štelle. Cik noprotu, šis laikam ir apjomīgāks un sarežģītāks par abiem kursa darbiem, kurus sanāca uzrakstīt diezgan veikli un sekmīgi nokārtot.

Bet, ja nopietni, vispār uz šo lietu skatos nedaudz ar bažām, jo laika vairs nav ļoti daudz, bet darbs ir tikai knapi iesākts. Labi, es visu rakstu uz iepriekšējā kursa darba bāzes, bet, pārlasot to, nekas prātīgs jau tur nav sarakstīts. Bet laikam jau nekam prātīgam tur nav jābūt, jo akadēmiskā valodā rakstīts teksts vienmēr licies pietiekoši nesaistošs un garlaicīgs (kāds brīnums!). Tā es arī rakstīšu savu galadarbu - loģisku, sausu un neinteresantu, jo pēdējās reizes, kad centos rakstīt darbu lasāmu un aizraujošu, tad saņēmu kritiku. Nu tad būs!

Par ko es rakstu? Mana tēma atkal būs par biodegvielu un tās nozīmi Latvijas ekonomikā. Gribēju rakstīt kaut ko ap vides tēmu un šis arī ir kaut kas par to. Tikai sūdīgi tas, ka galvā nav īsti izveidojusies vīzija, kāds izskatīsies tas darbs un ko lai vispār dara praktiskajā daļā, bet sasteigt arī nav labi.

Internetā gan tika uzieti pāris labi materiāli ar pamācībām par to, kā izmantot lietderīgi laiku un kā izveidot sakarīgu noslēguma darbu. Droši vien, ka pie tām arī pieturēšos, jo vispār man šitā darba rakstīšana tāda tumša bilde. Redzēs kā būs.

Biju cieši nolēmis 2008. gada pirmās minūtes pavadīt vienatnē un pilnīgi noteikti ne alkohola reibumā. Sanāca tā, ka biju tikko atbraucis uz Rīgu un, atrodoties kojās, gluži neviļus uzradās cilvēki, kas nepārprotami lika noprast, ka tā jau nu nekas nebūs. Un nekas cits jau neatlika.

Vispār šis bija manas pirmās Jaungada svinības Rīgā. Parasti es “sēņoju” un svētkus svinu ģimenes lokā Valmierā. Laikus tika iegādāts šampanietis un pēc iesildīšanās koju ārzemnieku blokā stundu pirms pusnakts tāds paliels bars ap trīsdesmit cilvēkiem devāmies uz centru. 15. trolejbuss pārpildīts, cilvēkiem sejās pat redzams smaids. Vismaz vienu reizi gadā. Brīnumi notiek.

Tad aši aizstaigājām uz laukumu pie Brīvības pieminekļa, kur jau bija savācies paprāvs ļaužu pulks. Stāvējām mēs visi kaut kur pie Laimas pulksteņa. Un tā, jautri čalojot, gaidījām pusnakti. Kad pienāca brīdis, mežonīgā ātrumā tika patērēts šampanietis un tam sekoja jautras dejas un apskāvienu jūra. Salūtu pat nemanīju. Likās baigais sviests. Nekad jau nav paticis.

Un tad pa taisno uz frančiem. Kur gan citur. Tā bija un būs pirmā vieta, kur doties. Interesanti cilvēki un zemas cenas. Meklēt kaut kādas citas izklaides vietas ir bezjēdzīgi. Tā nu jautrās izklaidēs tika pavadītas vairākas stundas un jau pulkstens pusseptiņos varēju iet čučēt savā neizmērojami ērtajā koju gultā.

Nogulējis 15 stundas no vietas, šobrīd jūtos ļoti labi un man prieks, ka Jauno gadu nosvinēju vienkārši lieliski. Jāgatavojas rītdienas eksāmenam, kā nekā, sesija tikai tagad sākas..

Pirmo reizi manu interesi par šo tēmu pirms pusotra gada izraisīja opcija iekš StumbleUpon profila rediģēšanas, kad bija iespēja atzīmēt savu psiholoģisko tipu, kas sastāv no četriem burtiem.

Man nebija ne mazākās nojausmas, kas tas tāds ir par zvēru, un tāpēc toreiz vienkārši atstāju tukšu. Manas zināšanas psiholoģijā kopš vidusskolas un arī, starp citu, augstskolā, aprobežojās tikai ar zināšanām par četriem temperamentu tipiem (žultīm), ko dzirdējis jau noteikti ir ikviens:

• sangviniķis
• holeriķis
• flegmatiķis
• melanholiķis

Šos četrus man stāstīja jau veselības mācībā, kad man bija 9 gadi un augstskolas C daļā “Personības psiholoģija”, kad man bija pie 20. Protams, augstskolā tas viss bija daudz sīkāk un interesantāk, bet man vienalga tas viss likās pārāk plaši (visus cilvēkus nevar iedalīt 4 grupās, līdzīgi kā ar horoskopiem, kad 1/12 daļai pasaules būs vienāda diena/mēnesis/gads/utt.).

Tad nu lūk, šis iedalījums ir vairāk zināms rietumu zemēs, kur cilvēki vēlas izzināt sevi un apkārtējos arī ar zinātniskām metodēm. Radīts II Pasaules kara laikā pēc Karla Gustava Junga idejām, šis indikators daudz precīzāk parāda indivīda personības tipu un ļauj precīzāk spriest par cilvēka uzvedību, vēlmēm vai nodomiem.

Nevarētu teikt, ka šeit būtu daudz variācijas, tās tomēr ir tikai 16. Bet tas nav svarīgākais. Šos 16 iedalījumus veido kombinācija no četriem rādītājiem, kam katram ir divas iespējas. Šie četri rādītāji ir:

• kontroles lokuss (I-introverts vai E - ekstraverts)
• pasaules uztvere (N-intuīcija vai S-maņas)
• lēmumu pieņemšana (T-domas vai F-sajūtas)
• dzīvesveids(?) (J-dara visu iepriekš vai P-mainās līdzi apstākļiem)

Aptuveni tā. Katrā no šiem rādītājiem ikviens indivīds atrodas kaut kur intervālā starp abiem galējiem poliem. Nav 100% intraverta vai ekstraverta. Tātad kombināciju skaits ir neierobežots, bet atrašanās tuvāk vienam vai otram galam nosaka dominējošo rādītāju personas temperamentā, kas galu galā nosaka psiholoģisko tipu. Interesanta tabula latviski atrodama te.

Kā noteikt savu psiholoģisko tipu? Internetā pastāv daudz testu, kurus aizpildot, galarezultātā tiks paziņots, kādam personības tipam tu piederi. Skan diezgan vienkārši, bet jautājumi bieži vien ir tik debīli un ar diviem atbilžu variantiem, ka neprecizitātes finālā ir ļoti iespējamas. Tāpēc iesaku aizpildīt vairākus. Tests šeit, šeit un šeit. Bet ir daudz citu vēl.

Ko darīt tālāk? Kad zināms savs tips, internetā ir pieejami ļoti daudz materiālu ar bagātīgiem aprakstiem par katru no tiem. Vispopulārākais un pārskatāmākais ir šeit, bet var apskatīties arī vikipēdijā, kur var atrast linkus uz citām vietnēm.

Kāpēc tas vispār ir vajadzīgs? Lai izprastu sevi un citus. Lai nepieļautu vienas un tās pašas kļūdas atkal un atkal. Zināt savus plusus un mīnusus. Ar laiku iemācīties atpazīt citus cilvēkus un saprast viņu trūkumus. Tā lūk. Man tas ir svarīgi, ja citiem tas liekas mazsvarīgi, tad neko nevaru padarīt. Bez attīstības nav jēgas nekam.

Šis ir mans pirmais raksts par psiholoģijas tēmu. Kaut kā pēdējā laikā sainteresēja man visas šitās lietas. Neesmu jau arī tur nekāds psihologs, tāpēc mani lieki nelamājiet.. Ja es ko tādu izdomātu pastudēt, domāju, ka nebūtu tik ļoti vīlies, kā šobrīd savā studiju programmā. Varbūt maģistros..,bet nu cik rāda pieredze - akadēmiskām studijām ir tendence sabojāt cilvēku dabisko interesi par lietām..un tā pamatīgi.

Gluži neviļus atminējos to, ka diženais mūzikas kritiķis (joprojām uzskatu viņu par labāko Latvijā) Uldis Rudaks kaut kad gadsimtu mijā tieši gada noslēgumā uzrakstīja rakstu par labākajiem mūzikas ierakstiem. Nefigurēja ne tops, ne kaut kāds salīdzinājums. Mēraukla bija vienkārša - izvēlēties 10 pērnā gada laikā iznākušos albumus, ko paņemt līdzi uz vientuļu salu, meža vidu vai Marsu, zinot, ka pats nekad neatgriezīsies un tavi vienīgie draugi būs tieši šie ieraksti, aizmirstot par miljons pārējiem..

Tad nu es mēģināšu ko līdzīgu. Neoriģināli, bet aizraujoši. Secība - hronoloģiska.

(more…)

Jau atkal kārtējā akcija no Artūra puses. Paldies par to viņam.

Sagribējās jau man arī uz to izrādi aiziet. Savādāk liekas, ka es nekur neeju. Pēc pēdējo nedēļu saspringtajiem notikumiem šķiet, ka izrāde būtu labs iesākums jaunajam 2008. gadam.

 Labākā dāvana svētkos - pērc biļetes šeit!