Raksti par ‘hiphops’ tēmu

Steinski, sampleri un “mashup”

hiphops, mashup, mūzika, samplošana - 3 komentāri

Nesen uzdūros vienam dikti labam albumam, par kuru jau gribēju uzrakstīt dažas dienas iepriekš, bet iekarsu, sapinos pats savos aizspriedumos un nesanāca pabeigt domu. Rakstīšu es par leģendārā hiphopa producenta Steinski izlases albumu “What Does It All Mean? 1983-2006 Retrospective”, kurā apkopoti labākie viņa ieraksti, kuri plašāku publicitāti nav guvuši autortiesību likumu dēļ, taču to ieguldījums hiphopa attīstībā ir neatsverams.

Vēlreiz īsumā par hiphopa mūzikas vēsturi. No vikipēdijas. Hiphops radās ap 70-tajiem gadiem Ņujorkā, kad vienkopus tika apvienoti fanka un disko ritmi, regejam un šur tur blūzam raksturīgi elementi (runāšana mūzikas pavadībā, muzikālie dueļi), kā arī tad plašāk pieejamo un lētāku sintezatoru/bungmašīnu bagātās iespējas. Drīz vien to papildināja sampleri, “skrečmašīnas” un citas hiphopam raksturīgas sastāvdaļas - graffiti un breakdance. Pirmās desmitgades vēsturi var iedalīt šādos posmos - old school (Grandmaster Flash, Afrika Bambaataa), new school (Run D.M.C., Beastie Boys un LL Cool J) un golden age (Public Enemy, De La Soul un A Tribe Called Quest). Tad 90. gadu sākumā ļoti milzīgu popularitāti guva gangsta rap (te pieder vairums to, kurus rāda pa TV), kas vēl arī tagad ir slavas zenītā. Pēdējos gados slavas gaismu ieraudzījis arī alternatīvais hiphops (Kanye West, The Roots, Gorillaz), kas idejiski krietni atšķiras no pirmā. Steinski, kam veltīts šis raksts, pieder tam laikam, kad old school norietēja, bet parādījās new school, t.i. 80-to gadu vidū. Protams, viņš kā producents darbojās arī vēlāk, taču Steinski hiphopā atpazīst un vienprātīgi atzīst par milzīgu ietekmi arī mūsdienu hiphopā.

Samplošana. Steinski ir slavens ar to, ka savu dziesmu (ja tās var tā saukt) radīšanā izmantoja samplus. Samplu izmantošana nebija nekas radikāli jauns, taču Steinski savā laikā tos izmantoja daudz vairāk nekā citi. Vienkārši runājot, sampls ir citas dziesmas vai parastas skaņas fragments, kuru var izmantot savā ierakstā, mainīt tā skaņas augstumu un citas brīnumlietas. Pirmie šī producenta skaņdarbi bija Lessons (”mūzikas stundas” - kopā 3), kuros tiek demonstrēts tas, ko var izdarīt šādi darbojoties. Izcils piemērs samplošanai ir Roberta Gobziņa gabals “Aka Aka”, ko var uzskatīt par Latvijas hiphopa sākumu.

Tagad laiks gabalam no Steinski plates - “Lesson 1 (The Payoff Mix)” :

Kur noklausīties albumu? Visu albumu, kurā ir ap 40 garām dziesmām, var noklausīties šeit. Brīdinu, ka albumu nevar dabūt nekur tomēr var dabūt sliktajās lapās, jo tas vienkārši nav populārs(!). Tiesa gan, to var nopirkt. Taču ievērojams fakts ir tāds, ka Steinski šobrīd ir gada labākais albums metacritic skatījumā, kas apkopo visus mūzikas kritiķus un pēc to nozīmības velk svērto vidējo. Par šo albumu negatīvu atsauksmju NAV NEKUR. Protams, ir cilvēki, kas mūzikas kritiķiem netic, taču arī tiem es iesaku paklausīties šo meistardarbu. Esmu jau paspējis albumu ierakstīt Audacity un sadalīt pa druskām, lai varētu paklausīties arī pa ceļam. Albuma muzikālā daudzveidība priecē ausis ne pa jokam.

Mūsdienas, “mashup” un Girl Talk. Samplošanas mānija nav beigusies arī mūsdienās. Pirms pāris gadiem parādījās tāds mūzikas žanrs kā “mashup”, kas no vienas puses tiek uzskatīts par postmoderno mākslu, bet no otras - par debilisma kalngalu un mūzikas zaimošanu. Pirms gada par mashup rakstīja arī 0nkulis. Manu uzmanību saistīja tāds leibls kā Illegal Art (atbilstošs nosaukums!), kura paspārnē atrodas mūziķis Girl Talk, kas nupat nupat izdevis vēl vienu “mashup” albumu pēc Radiohead metodes. To, kādas dziesmas izmantotas katrā albuma “dziesmā”, var uzzināt vikipēdijā.

Jauno Girl Talk albumu var nopirkt (arī par $0.00) šeit

Stereotipi

hiphops, meinstrīms, stereotipi - 6 komentāri

Šis raksts ir atvainošanās par manu iepriekšējo rakstu “Pārdomas par hip-hopu”. Lai nu kā, iznācis ir tā, ka savā iepriekšējā rakstā par daudz pārspīlēju ar saviem uzskatiem. Tā kā jau tas mēdz būt ar subjektīviem viedokļiem mūsu stereotipiem pārpildītajā pasaulē, cilvēki mēdz kļūdīties un rakstīt kaut ko par lietām, par kurām pašiem nav objektīvs viedoklis un nemaz nevar būt. Tāpēc esmu priecīgs, ka vakarvakarā saņēmu šādu vēstuli:

“Rodžer, es lasu Jūsu blogu jau ilgāku laiku. Mani tas ieinteresēja un piesaistīja kā regulāru lasītāju ar savu pārdomātību un oriģinalitāti rakstos. Šķiet, ka, izlasot Jūsu viedokli par tēmu, es ikreiz spēju iegūt kaut kādu atziņu, ko pirms tam nebiju iedomājies. Acīmredzot, tas ir cits skatapunkts, kas spēj piesaistīt ar savu racionalitāti un tieši tāpēc man tas liekas interesants.

Bet ar savu rakstu (postu blogā) par LV hip-hop’u jūs esat aizšāvis cik vien greizi iespējams. Katra rindkopa, pat katrs teikums ir aplams un neargumentēts. Kaut pāris piemēri:

Jūs apgalvojat, ka 90to gadu hip-hops bija/ir sūds. Rodžer, 90to gadu vidus ir hip-hopa renesanse. Tieši tad parādījās sarežģītākas teksta struktūras, tika pilnveidotas, izkoptas formas, parādījās dažādas intonācijas, atšķirīgas attieksmes, veidojās dažādi stili. Tieši 90to gadu vidū metafora hip-hopā kļuva ne tikai par vienu no blakusparādībām, bet gan tās vistiešākā sastāvdaļa. Tieši tad parādījās hip-hops mūsdienu izpratnē, un tos laikus var saukt par zelta laikiem.

Jūs rakstāt: „Par spīti hiphoperu centieniem radīt tādu kā nevienam ārpusē nesaprotamu, mistisku intelektuālu auru ap sevi, hiphops arī šeit un nekur citur nav ticis tālāk par podjezdu un sēmušku tusiņu līmeni”.

Tā tīri intereses pēc – Jūs esat bijis uz kādu no šādiem „podjezdu tusiņiem”? Jūs zināt, kas tur notiek, par ko cilvēki runā, kā pavada savu laiku? Vai arī Jums ir tīri stereotipu priekšstats, kas radies no „8 mile” vai arī novērojot trīspadsmitgadīgu tīņu izlēcienus? Vai arī Jums ir stereotipu priekšstats? Nav?

Jūs rakstāt: „Baigie lingvisti un dzejnieki atradušies, ha!” „Reperis” nav sinonīms „dzejniekam”. Ir izpildītāji, kas sevi pasniedz šādi, citi no tā izvairās. Ja godīgi, mans skats no malas: daudzi LV reperi, kas sevi nesauc par dzejniekiem, „ieliek” lielākajai daļai mūsdienu LV dzejniekiem, kas sevi dēvē par lieliem dzejniekiem. „Ieliek” tīri tehniski – ar apdomību struktūrā, ar spēju sarīmēt, padarīt valodu skaistu, saliekot vārdus brīnišķās kompozīcijās. Protams, ja dzeja ir kaut kas garīgs, augsts, lielākā daļa no repa tekstiem ir profāni, attiecināmi uz ikdienišķo. Bet arī tā nav kanoniska parādība. Rodžer, saprotiet, hip-hops ir tik dažādi, tik sadrumstalots, ka nevar visu sabāzt vienā maisā tikai tāpēc, ka Jums tā liekas.

Jūsu pārdomas par hip-hop modi un zīmēšanos ir visai trāpīga, bet Jūs norādat tikai uz virsējo slāni. Parasti tie, kas vismazāk ir piederīgi šai kultūrai, visspilgtāk cenšas parādīt piederību. Bara instinkts. Zīmēšanās netiek cienīta hip-hop klausītāju rindās.

Nobeigumā Jūs rakstāt: „Šo rakstu gribēju uzrakstīt tāpēc, ka nekur nav viedokļa, ka pašmāju hiphops joprojām ir mēsls.” Rodžer, ļoti daudz, ļoti ļoti daudzi norāda, raksta par to, ka LV hip-hops ir vājš, slikts, sūdīgs utt. Jūs vienkārši parādījāt, ka šis raksts tapis pilnīgi nesagatavots un tā saturs neatbilst reālitātei, bet gan Jūsu, Rodžer, iedomām, priekšstatam, kas ir aplams un maldīgs.

Es nevēlos Jūs aizskart, bet, runājot par intelektuālismu (kaut mans ģīmis šķobās no šī vārda) – esmu gatavs satikties ar Jums personīgi un pie glāzes alus vai vīna padiskutēt par literatūru, kino, mūziku, filozofiju, teātri vai jebkādām citām tēmām. Es esmu izpildītājs, hip-hopa mūziķis. Attiecīgi – varēsiet pavērot, cik tad zems vai augsts ir šīs kultūras pārstāvju līmenis.

/Skutelis”

Pilnīgi piekrītu šīs vēstules saturam un uz jautājumiem atļaušos neatbildēt, lai neturpinātu veltus strīdus. Pēc iepriekšējā rakstā minētās loģikas iznāk, ka mani apgalvojumi ir nepareizi jau pašā saknē, jo šādu saprātīgu vēstuli, kurā no rupjībām nav ne vēsts, man būtu bijis jāgaida vismazāk. Lai gan tikai pāris atziņas manā rakstā šķiet patiesas un pie tām es arī pieturēšos, atzīšos, ka praktiski viss no tā, kas attiecas uz Latvijas hiphopa kultūru, dzeju un pēdējām divām desmitgadēm pasaules hiphopā, ir balstīts uz subjektīviem pieņēmumiem un tik tiešām ir gaužām nepatiess. Turklāt hiphops tiešām ir pārāk plašs jēdziens (gan vēsturiski, gan ģeogrāfiski, gan muzikāli), lai to varētu tā zākāt, kaut gan šajā gadījumā es vairāk tiešām biju domājis šībrīža globālo meinstrīma hiphopu, kura ievirzes var ikdienā manīt Latvijā. Un meinstrīms vienmēr sux, par to man šaubu nav, tas vēstures gaitā sabojājis daudzas labas lietas. Turklāt, iepriekšējā rakstā paustais viedoklis bez manis noteikti piemīt vēl tūkstošiem/miljoniem citu cilvēku. Un tāds tas ir tikai tāpēc, ka cilvēku saskarsme ar citu sabiedrības grupu cilvēkiem bieži izpaliek, tā notiek tikai virspusējā slānī, tādēļ rodas stereotipi un dažādi aizspriedumi, kurus publiski it kā paust nevajadzētu (bet vai tas tiešām ir tik slikti?). Protams, šādi uzskati gandrīz vienmēr ir nepatiesi un gaužām aplami.

Saistībā ar hiphopu es vēlos tikai to, lai tas kļūtu labāks kā jau ir, tāpēc tak kritizēju, kā jau teicu - man ļoti tīk alternative/underground, grime un old school (to es nevarētu teikt par gangsta, taču tas viss subjektīvi), nevēlos to nomelnot, kaut kā citādi padarīt par nederīgu vai pilnībā noliegt to kā izpausmes formu. Tieši otrādi. Man tikai ļoti nepatīk šī meinstrīma, vardarbīgo tekstu, modes un naudas lieta. Protams, es nezinu, kā jutās cilvēki otrā frontes pusē tad, kad Nirvana sāka savu uzvarošo meinstrīma gājienu un 90-to gadu vidū visā pasaulē pēkšņi saradās ka biezs ar “matainajiem” saplēstās džinsās un “alternatīvajiem”. Tikai neliela daļa no viņiem bija īsti mūziķi-mākslinieki, pārējie tikai virspusēji atdarinātāji, klauni un bļauri, kas radīja nepareizu priekšstatu par pašu idejas būtību, centās to idealizēt, noteikt to, kas pareizs un kas nē. Tādas diemžēl ir mūsdienu kultūras sliktās puses un tur neko nevar padarīt. Līdz šim neesmu ne runājis, ne arī sastapis kādu no Latvijas hip-hop kultūras velkoņiem, kas, protams, rada subjektīvu viedokli.

Tādu rakstu, kādu vakar uzrakstīju par mūsdienu hiphopu, teorētiski var uzrakstīt ikviens cits par jebko, kas ir savāds vai liekas nepieņemams. Skaidrs bija tas, ka uzreiz pēc raksta uzrakstīšanas mani pārņēma tāda nepatīkama sajūta, ka izdarīts kas nepatiess, kas tāds, kas ir pretrunā ar paša visdziļākajiem uzskatiem. Protams, raksta sākumā jau tika ieņemta konkrēta pozīcija, kas neļāva mainīt savu nostāju turpmākā raksta gaitā. Kaut kad uz beigām nojautu, ka raksts ir publicēšanai nederīgs, bet intereses pēc gribēju redzēt rezultātu un tas ir tāds, kāds tas ir tagad. No otras puses, es tiešām gribēju pārkāpt seno “tabu”, ka atšķirīgiem muzikāliem žanriem piederīgi pilsoņi par to savā starpā vai publiski nerunā, tikai viens otru pa klusītiņo nozākā. Nav taču noslēpums, ka Latvijas “indie/punk”, metāla un hip-hop kultūras krietni atšķiras, un nevis mierīgi pastāv līdzās viena otrai, bet šo grupu aktīvākie pārstāvji cenšas kaut kādā veidā uzspiest savējo (it sevišķi tīņu gados, kad veidojas pasaules uztvere). Turklāt pastāv domstarpības arī starp hiphopa cilvēkiem, tāpat kā jebkur citur.  Pasaulē jau veidojas tendence tam visam saplūst kopā, nenošķirties, vismaz tajā “intelektuālajā” plaknē, kā to pierāda manis daudzkārt pieminētais pitchfork. Un Uldis Rudaks ar “Rokupāciju”.

peace. vajag vairāk iejūtības. un liels paldies Skutelim par sapratni.

Veco rakstu ārā nedzēsīšu, lai tas un šis paliek kā atgādinājums nākotnei gan citiem, gan sev..lai mācītos no kļūdām, kuras šad un tad pieļaujam mēs visi.

Pārdomas par hip-hopu

hiphops, mūzika, viedoklis - 1 komentārs

Old-school hiphops ir labu labais. Gandrīz vienīgais, ko es atzīstu par mūziku (abstraktais hiphops, grime/dubstep un šis tas no alternatīvā hiphopa sāk ieviest manī cerības) no šīs invazīvās kultūras puses. Afroamerikāņi ir ļoti daudz devuši mūsdienu kultūrai (visa popmūzika var pateikties tiem, gan rokeri un metālisti, gan “saldie” un  tresītāji, utt.), sākumā tas bija džezs, vēlāk blūzs, tad lēto sintezatoru izmantošana savu rīmju pieritmošanā.

BRĪDINĀJUMS! Šis raksts ir subjektīvs.

Tiešām apnicis jau. Nezinu precīzi, kurā brīdī sāka karot rietumi ar austrumiem, bet tas visus ieveda pakaļā - varbūt tolaik tas bija interesants dzīvesveids, kultūra, taču 90/00 mūzika bija/ir vienkārši sūds, jo tā bija tikai līdzeklis cīņā pret kaut ko. Tagad jau tas ir samaisījies ar kaut kādu tizlu popsīgu R&B (kas agrāk bija labs) paveidu. Komercija, bling-bling, muļķīgie žesti un poser niggaz vispār nav pieminēšanas vērti. Pirms gadiem 7-8 uz to visu raudzījos ar smīnu. Diemžēl tā jau IR mūsdienu kultūra, gandrīz vienīgā. Par spīti hiphoperu centieniem radīt tādu kā nevienam ārpusē nesaprotamu, mistisku intelektuālu auru ap sevi, hiphops arī šeit un nekur citur nav ticis tālāk par podjezdu un sēmušku tusiņu līmeni, izpletnim līdzīgu sintētisku apģērbu un nemitīgu citu apdiršanu, kaušanos savā starpā un pilnīgi bezatbildīgu dzīvesveidu. Vien tāds pagrīdes meinstrīms. Hiphopa “muzons” (kā viņi paši mēdz teikt) šeitpat un citur pasaulē ir tikai uz no citiem nokopētas, muzikāli primitīvas bāzes uzlikts muļķīgs pastāsts bērnišķīgā un vien sev saprotamā slengā par šībrīža problēmam no viena (citreiz vairākiem) hipijhopera šaurā (parasti aizdomīgā, pazemotā un niknā, bet ne vienmēr) skatpunkta. Diemžēl vecais O. un A., kā arī pašmāju medijos saslavētie R. un G. pat pēc epopejas ar P.V. man nešķiet sevišķi inteliģenti. Slavē sevi par to, ka ir ĪSTIE, tie, kas uz šejieni atveduši TO kultūru, par ko visi tur štatos runā. Baigie lingvisti un dzejnieki atradušies, ha! Vienkārši nevaru paklausīties to plati un viss! - vārdu, rupjību jūra, pārspīlēta sevis un savējo slavēšana; nekas vairāk. Kam tas vajadzīgs? Man kā klausītājam - nē! Un nav jau tā, ka es nebūtu klausījies hiphopu un sapratis, par ko cilvēki dzied runā. Taču varbūt latviski nemaz nevajag, ko??

Cīnīties “par”, nevis “pret”. Latviešu hiphopu klausījos kādu laiciņu, kad man bija ap 15. Tad man tas viss likās nesamērīgi interesanti un aizraujoši, ikdienas sarunvalodā citēju tekstus no galvas, bet vēl nedaudz vēlāk sapratu, ka ar tādām muļķībām nodarboties nav vērts. Interesanta tāda mūzika varētu būt tiem, kas paši tajā sulā vārās un netiek laukā, jo aklums spiež. Hiphops ir savdabīgs piemērs tam, ko apkārtējā ideoloģija var izdarīt ar cilvēku. Turklāt, mūsdienu hiphops iet roku rokā ar globalizāciju un patērētāju kultūru, kas man jo sevišķi kretinē. To nesaku tikai es, to saka paši hiphoperi visā pasaulē. Globālais hiperkapitālisms pie vainas, jo cilvēki nedomā ar galvu, bet naudu. Hiphopa mode un dārgu brendu drēbes sader kā roka ar cimdu. Tas vien jau daudz ko vēsta.

Raksta iemesls. Šo rakstu gribēju uzrakstīt tāpēc, ka nekur nav viedokļa, ka pašmāju hiphops joprojām ir mēsls. Mēs jau maza valsts un tā. Bet jel nevajag tāpēc pielūgt kaut kādu sūdu tikai tāpēc, ka tas ir vienīgais. Šad tad es mēģinu apmānīt pats sevi, ka tai mūzikai tomēr ir jābūt labu labai, jo vairums to klausās, pat daži cilvēki, kuru viedokli es cienu, taču ikreiz mani sagaida vilšanās jau pēc pāris dziesmām.. Bet īstenībā es domāju, ka mūsdienu hiphops ar ļoti retiem izņēmumiem arī visur citur ir mēsls un tam vajadzēja jau beigties tad, kad tas no NY sāka izplatīties pa pasauli kā sērga, deevolucionējot līdzi masām, taču gan jau to, kas ir tagad, atcerēsimies pēc pāris gadiem ar atmiņām par muļķīgo jaunību un bērnību. cerams.

P.S. vispār iesākumā vēlējos pastāstīt kaut ko par oldskool, Steinski un “mashup”, taču visa doma aizgāja lejup pa reni un tam būs veltīts kāds no nākamajiem rakstiem.