Dzīve paiet ātri. Un vēl ātrāk tā paiet, ja galvā tiek ieņemts kāds baigākais mērķis, ko sasniegt vienkārši nav iespējams. Un pat ja arī ir sasniegts, tas nesniedz nekādu gandarījumu un uzreiz tiek izvirzīts nākamais, un galu galā mēs uz mūžu kļūstam par savu vēlmju upuriem. Cilvēka eksistencei būtu jābūt pavisam vienkāršai un interesantai, jo tāda tā vienkārši ir!

Divas filmiņas - “Tales of Mere Existence” un “Music and Life” lieliski apstiprina šo seno patiesību.

Tales of Mere Existence. Filmiņa “I have to get ready” (skatīt zemāk) labu laiciņu atpakaļ pievērsa manu uzmanību ar savu ārējo vienkāršību formās (tā tomēr ir tikai zīmēta un primitīva animācija) par sarežģītām un ikdienā jau aizmirstām tēmām. Taču, atrodoties pagājšpiektdien Futureshorts īsfilmu pasākumā Andrejsalā, varēja manīt, ka tieši šī autora filmiņas izpelnījās vislielākās auditorijas ovācijas. Un pelnīti.

Music and Life. No sākuma tā īsti neizpratu šito, bet vēlāk jau pieleca. Dzīve ir kā mūzika, un ne jau pēdējā nots vai takts ir galvenā. Svarīgs ir viss skaņdarbs, ikviena tā sekunde un nots - gan augstās, gan zemās.

Vai tās ir atmiņas no bērnības? Vai alkas pēc psihodēliska materiāla? Vai varbūt man vienkārši ir apnikusi mūsdienu televīzija? Visticamāk jau ka nē, jo twin peaks tiešām ir labākais seriāls, ko nācies redzēt. Pēc Lost Highway noskatīšanās ļāvos šim priekam. Un, jāsaka godīgi, izbaudīju ik mirkli.

Protams, es cenšos skatīties jaunākos seriālus, ko mums piedāvā radošie ASV prāti. Atzīstos, ka LOST ir viens no maniem tuvākajiem, bet nesmādēju arī Prison Break, Jericho un Heroes. Lai gan it kā šie visi pieminētie pēc savas būtības atšķiras, dažbrīd liekas, ka tiem ir kaut kas kopīgs, pat liekas, ka tiem varētu būt vieni un tie paši scenāristi, operatori, režisori un producenti. Ar twin peaks viss ir galīgi savādāk. Protams, seriāls tapis pirms teju vai 20 gadiem, pasaule tad bija citādāka, bet tomēr mūsdienās nekas nav tuvu šim, pat nav redzēts kas līdzīgs. Neviens nav uzdrošinājies.

7 iemesli, kāpēc Twin Peaks ir labākais seriāls ever

1. Tēli. Seriāla darbībā iesaistīti ap 70 personāžu. Liela daļa no tiem ir patiešām savādi, bet tomēr pietiekami patiesi, ka skatītājam, kas sākumā šķiet izbrīnīts, liek noticēt un pieņemt to uzvedību kā normu. Seriālam pilnīgi pietiktu ar galveno tēlu - FIB aģentu, bet nē! - tur ir vēl vesela čupa dīvainīšu..

2. Mūzika. Tvinpīkas galveno muzikālo tēmu droši vien dzirdējis ir ikviens. Šī dziesma (Juleen Cruise - Falling) pilnīgi noteikti ir šedevrs, bet ar to nav gana. Mūziku seriālam saraksījis Andželo Badalamenti, kas bijis sabiedrotais Deividam Linčam vairākos projektos. Lielākoties maigs džeziņš, sapņu pops un tam laikam raksturīgi skaņu efekti. Jāsaka, ka mūzika krietni palīdz uztvert seriālā notiekošo.

3. Patiesums. Ne miņas no samākslotās, uzspēlētās amerikāņu aktierspēles, kas tik ļoti raksturīga mūsdienu seriāliem. Nav nekādu līderu, kas cīnās par izdzīvošanu vai vada citus cīņā pret “ļauno”. Ikviens personāžs šajā seriālā ir nozīmīgs, vājš vai stiprs, skaists vai neglīts. Gandrīz vai katrā sērijā tiek pasmiets par cilvēka patieso dabu, ko tik bieži cenšas noslēpt tagadējos seriālos un kino.

4. Mistika. Man ļoti patīk LOST tieši savas mistikas un neparedzamības dēļ, taču tur tā tiek tik ļoti uzsvērta un to seriāla varoņi visu laiku cenšas zinātniskā veidā izskaidrot. Turpretī šeit vienkārši tiek pieņemts, ka sapņi spēj pateikt daudz ko priekšā, ka mežos dzīvo gari un ka iemiesošanās nav nekas neparasts. Viss. Nekādu kāpēc-tāpēc vai sci-fi. Noslēpumainības plīvurs ir svarīgs un jācenšas to nenoņemt par agru. Linčam viss sanācis perfekti.

5. Žanru mikslis. Vienu brīdi smejies, nākamajā raudi, bet vēl pēc tam baidies. Plašs sajūtu spektrs, citreiz ļoti nevietā liktos komiskās epizodes brīžos, kad būtu jāraud. Bet ne šeit. Tas arī pārsteidza visvairāk.

6. Neparedzamība. Vienkārši nav iespējams paredzēt, kas notiks nākamajā epizodē. Pāris momenti bija sevišķi pārsteidzoši - Tibetas metode, tēva nosirmošana pa vienu nakti un Duhovnijs-transvestīts. Bet bija ļoti daudzas citas vēl.

7. Attiecības. Tās šeit ir daudz. Seriāla sākumā ir ap 10 ģimeņu, kas šķiet daudz maz stabilas, tad pamazām atklājās visādi noslēpumi, slēptie sakari un pazīšanās, viss brūk un jūk. Meli un baumas caurstrāvo seriāla gaitu nemitīgi. Protams, visos seriālos ir attiecības, bet šeit tās ir daudz ticamākas, dažbrīd pat pārāk neparastas.

PS. Laikam neesmu vienīgais seriāla cienītājs, pirms kāda laika par to rakstīja arī krizdabz.

Iepriekšējā mākslas simpozijā man viens gudrs cilvēks ieteica paskatīties multenīti ar nosaukumu Salad fingers. Man iepatikās.

Tā nu es nepacietīgi gaidu katru jauno sēriju ar jaunajiem salātpirkstaiņa piedzīvojumiem… Var atrast šeit, kopā ar citām David Firth lieliskajām animācijām.

Iesaku sākt ar Video Dating Tape - ar filmiņu par mīlestību…

Pirmās divas dienas sanāca izlaist tikai man zināmu iemeslu pēc, tāpēc sākšu savu Valmieras simpozija apskatu ar trešās dienas notikumiem. Pārsteidza tas, ka simpozijs katru dienu sākas tikai 9-os vakarā, kas ir vēlāk nekā pagājušogad, un beidzas nedaudz pēc pusnakts.

Vakardien viss sākās ar burvīgu performanci no kaut kādu 2 ārzemju džeku puses. Ja nekļūdos, man šķita, ka tie bija vācieši. Vispār bija baigais šīzo, viens vācietis, saģērbies kā viduslaiku bruņinieks, runāja angliski dažādas frāzes, mēģinot izskaidrot daudzu angļu valodas vārdu vēsturisko izcelšanos, kamēr otrs tikai pa retam parādījās uz skatuves un kaut ko ātri uzšņāpa ar otu uz audekla. Šis bija tas, ko daudzi cilvēki nesaprata, it sevišķi urlas un visādi tādi, kad gāja garām šim pasākumam, izrādīja ļoti lielu neapmierinātību ar to, kas notiek viņu mājas pilsētā. Labāk būtu uztaisījuši dragreisu, ko ne?

Pēc šīs performances notika 1 dziesmas koncerts - improvizācija, kas noteikti neizdevās tik labi kā cerēts, bet ideja nebija slikta - bundzinieks, saksofonists un dziedonis, kas Džeimsa Brauna stilā mēģināja uz vietas improvizēt ar dažādām frāzēm un skaņām. Jebkurā gadījumā bija diezgan jautri pavērot šo priekšnesumu, lai gan es domāju, tas būtu vairāk piemērots kādam panku festam, nevis mākslas simpozijā, kur jau tā bija atnākuši tikai kādi 50 cilvēki + tie paši vēl sēdēja, nevis cēlās kājās vai lēkāja kā Peksis..

Pēc šitā tika rādītas 3 mākslas filmas. Pirmā saucās “Piejūra”, lai gan angliskais nosaukums, kā man tajā brīdī škita, ir “Sea of Tractors” (labi, īstais nosaukums bija “Sea of Attractions”, bet tā kā man priekšā sēdēja gari cilvēki - sanāca pārskatīties), laba noskaņu filma, kur beigās vēl bija uzfilmēti “Skyforger” ar dziesmiņu par kuršiem. Tam sekoja filma par putniem - laikam par zaļo vārnu, kur tika intervēti daudzi cilvēki kaut kādā konkrētā reģionā par šo putnu izmiršanu un tā.

Noslēgumā bija pats labākais - Lailas Pakalniņas īsfilma “Ūdens”, kaut ko tik labu latviešu kino nebiju redzējis sen. Neko sīkāk nestāstīšu. Tā filma ir jāredz.