Pirms aptuveni mēneša, kad vēl nebiju iestājies bibliotēkā, beidzu lasīt Ļeva Tolstoja grāmatu “Augšāmcelšanās“, kas ir pēdējā viņa novele, izdota 1899. gadā. Dīvainākais bija tas, ka es pirms tam vispār nezināju, par ko viņš raksta - biju dzirdējis tikai par tādu slavenu krievu rakstnieku un to, ka viņa darbi (”Anna Kareņina” un “Karš un miers”) ir klasika.

Lasītprieks. Kad biju ticis jau aptuveni trešdaļā ar grāmatu, sāku apjaust, ka Tolstoja uzskati ir kaut kur dzirdēti. Tas man šķita negaidīti, jo uzskatīju, ka tādas (anarhisma) idejas paust XIX gadsimtā it kā būtu diezgan neparasti. Kā vēlāk izrādījās, Tolstojs tieši ir slavens ar saviem uzskatiem par kristietību, politisko/ekonomisko iekārtu un ētikas (nevardarbības) principiem. Šajā novelē galvenais varonis, pats būdams piederīgs augstākajam iedzīvotāju slānim, pēkšņi saprot, ka paša līdz šim pavadītā dzīve tādā vidē ir pilnīgi tukša. Visi cilvēki izliekas nemanam neko sliktu savās darbībās, pat lepojas ar sasniegumiem, turklāt turpina darīt lietas, kas patīk apkārtējiem un izraisa sajūsmu tajos (mūsdienās to sauktu par “normālu dzīvi”, “atkal uzmeta”, “karjera”, “zvaigžņu lietus” utt.). Tad vēlāk vēl viņš saprot, ka cilvēki, kas sēž cietumā ir pilnīgi tādi paši grēkāži, kas tur nesēž, tikai pirmējie nokļuvuši tādā sliktā vietā nelabvēlīgu apstākļu sakritības dēļ (lai gan par to es nekad neesmu šaubījies). Pāris vietas grāmatā ir tiešām vērts palasīt atkārtoti un no tām iegūt kaut ko varētu ikviens.

Īsumā par anarhismu. Vēl varbūt pirms kādiem trīs gadiem man vārds “anarhists” saistījās ar kaut kādiem mežoņiem, kas demolē visu to, kas nekustās, turklāt dara to ar nežēlīgu prieku. Es domāju, ka  šāds uzskats joprojām ir ļoti daudziem cilvēkiem mūsdienās, it sevišķi tādiem, kas nav studējuši/apguvuši vēsturi, politiku vai sociālās zinātnes. Īstenībā anarhisms kā politiska filozofija uzskata, ka sabiedrību ir iespējams un vajadzētu vadīt bez piespiedu varas no augšas. Protams, gandrīz visi cilvēki uzskata, ka mūsdienu sabiedrībā jebšu parlamentārajā republikā bez varas iztikt nav iespējams, jo bargie noziedznieki un zagļi taču ir jāpārmāca. Sava daļa taisnības jau tur ir. Taču anarhisms šo problēmu pagriež otrādi -> piespiedu vara un mūsdienu sabiedrība tieši rada noziedzniekus un “anti-sociālus” elementus. Sabiedrība rada izstumtos, kādā brīdī prasot no tiem pārāk daudz, kas pēcāk atriebjas visai sabiedrībai, kas atkal atriebjas tai, utt. utj. Protams, anarhisma novirzieni ir ļoti daudz, turklāt tas bieži vien robežojas ar liberālismu. Protams, es neesmu nekāds pārgudrais politikas zinātnieks, taču šo to par anarhismu varēju/varu/varētu pastāstīt. Katrā ziņā mani šīs idejas interesē, un daudzām no tām (varbūt ne visām un ne uzreiz) bez šaubām rastos tūlītējs pielietojums mūsdienās. Varbūt kādreiz uzrakstīšu ko vairāk par to.

Īsumā par nevardarbību. Non-violence jeb nevardarbība ir filozofija, kas noliedz fiziska spēka izmantošanu starp cilvēkiem. Vēstures piemēri nav tālu jāmeklē - Mahatma Gandijs, Martins Luters Kings un galu galā mēs paši (latvieši), kas atguvām tautas neatkarību samērā mierīgā ceļā (barikādes). Iespējams, ka Tibeta būs nākamā. Anarhisma un nevardarbības idejas sakņojas hinduisma, budisma un džainisma reliģijās, taču tās var atrast arī XX gadsimta filozofu darbos un citu mūsdienās populāru reliģiju fundamentālajos uzskatos, kuri diemžēl līdz mūsdienām ir atkļuvuši krietni izkropļoti un pielāgoti dažādu varu vajadzībām. Un par to rakstīja arī Tolstojs.

7 vērtīgas atziņas no Tolstoja grāmatas:

1. Augstākās sabiedrības uzdzīve ir garlaicīga. Liela daļu cilvēku upurē visu savu dzīvi un dārgo laiku, lai tikai tur nokļūtu, taču pa ceļam sevi samaitā tik tālu, ka sāk ticēt tam, ka šāda dzīve starp baltajiem palagiem patiešām ir skaista un brīnišķīga. No ārpuses varbūt, taču iekšienē valda indivīdus traumējoša savstarpēja nesapratne un negatīva konkurence. Sarunas tur lielākoties ir trulas un bezjēdzīgas. Un nedomāju, ka kas ir mainījies pēdējo 4-5 paaudžu laikā.

2. Tiesu sistēma ir negodīga. Var izdot gudrus likumus, un teikt gudras aizstāvju/apvainošanas runas, taču lēmumu pieņemšanas process, kas ir pats svarīgākais tiesu procesā, bieži vien notiek spontāni un ar lietu nesaistītu apstākļu ietekmē. Nav pat runa par korupciju.

3. Sodot citu, iznāk sodīt pašam sevi. Negribu tagad iedziļināties kaut kādās reliģiskās/filozofiskās fiškās, taču ir skaidrs tas, ka naidu ar naidu neizdzīsi. Tikko atcerējos stāstu par puiku kādā ASV lielpilsētā, kas nozaga somu kādam biznesmenim, par ko tas, mazo zaglēnu pieķēris, nevis viņu aizveda uz kādu pāraudzināšanas iestādi, bet uz ēdnīcu un pabaroja, abi labi pavadīja laiku un vēl iemācīja sīkaļam šo to iz dzīves. Puika, kā izrādās, bija audzis sliktā (?!-sabiedrība) ģimenē, kur nebija redzējis neko citu kā vardarbību un sliktas lietas, viņš bija ļoti pārsteigts par pieaugušā rīcību, jo nemaz nezināja, ka tā var(!). Rasisms, kari un terors ir lielas lietas, bet mazās lietas mums ir ik uz soļa. Visos cilvēkos ir kas labs, tikai to vajag mācēt atrast.

4. Akli sekot ideoloģijai ir neprāts. Pāriet no vienas politiskās ideoloģijas uz otru ir viegli. Cilvēki, kas izmanīgi vienā, tikpat izmanīgi būs arī otrā. Šādi cilvēki kaut kā spēj iespaidot citus cilvēkus par kādas iekārtas pareizību un liek cilvēkiem noticēt, ka tā ir vienīgā pareizā, vadīt masas. Cilvēki seko harizmātisko personāžu teiktajam un uztver to kā patiesību. Taču pats svarīgākais ir katram cilvēkam domāt un redzēt visu no sava vienīgā skatpunkta, nevis paļauties uz kādu citu cilvēku viedokļiem. Tolstojs rakstīja par revolucionāriem, kurus veda uz Sibīriju. Daudzi no tiem vispār neko nesaprata par propagandētajām idejām, akli sekodami saviem elkiem.

5. Kapitālsabiedrības būtu jāpārvalda aroda pratējiem. Kāpēc vadītāji saņem vairāk nekā strādnieki, un kāpēc tas tā vēsturiski izveidojies? Šis jautājums arī mani moka sen. Lielāka atbildība - muļķības! Kļūdīsies vadītājs, atvilks no uzņēmuma ienākumiem un citu algām, kļūdīsies strādnieks - viņu atlaidīs bez kavēšanās. Turklāt strādnieks taču ir tas, kas rada preci/pakalpojumu!! Praktiski visās lielajās globālajās kompānijās darbojas hierarhiskā struktūra, kurā par vadītāju var kļūt pilnīgs nejēga-zaļknābis, piemēram, tāds, kas neko nesaprot par, piemēram, mikroshēmu vai alus ražošanu. Aptuveni tāds kā es. Šī nevienlīdzības problēma (daudzi uzskata, ka tādas nav un ka tas ir normāli) starp vadību/padotajiem ir arī aktuāla Latvijas tautsaimniecībā, taču vēl lielāka, pieaugoša problēma  ir tāda, ka mūsdienās neviens mazs uzņēmējs nav spējīgs konkurēt ar lielajiem ilgtermiņā lielāku ražošanas izmaksu dēļ. Agri vai vēlu notiek “apvienošanās” un pasaulē globalizācijas rezultātā aug milzīgi korporatīvi monstri visās nozarēs (diemžēl arī pārtikas, drīzumā varbūt arī pat ūdens), kas ražo lētus sūdus valstīs, kur ir lēts darbaspēks (lasi - Ķīnā). To jau paredzēja Tolstojs.

6. Vienlīdzības nav un nebūs ilgi. Pēdējā reize, kad cilvēce vēl redzēja vienlīdzību, bija tad, kad mērkaķi sāka staigāt pa zemi un tiem nokrita astes. Pēc tam gadu tūkstošiem ir pastāvējusi vara, un, kā jau mēs zinām, pilnīgi visi, kam pieder vara(=nauda), ir nedaudz vienlīdzīgāki par citiem. (skat. Orvelu). Mūsdienu stāsti par vienādām tiesībām, liberālo pilsoni un tautas varu ir visai apšaubāmi. Nevienlīdzības sāpīgā puse parādās brīdī, kad cilvēks pamet ģimeni un ierodas skolā. Tad sākas “dzīve”, kurā cilvēku sāk maitāt vairākums.

7. Sabiedrībai patīk tas, ka tu dari sliktas lietas. Tolstoja varonis nevarēja saprast to, kāpēc sabiedrībai un ļoti lielai daļai apkārtējo cilvēku patīk/tos sajūsmina tas, ka viņš dara lietas, kas ir pretrunā ar paša sirdsapziņu. Bieži vien arī mēs masu iespaidā atbalstām lietas, kam nemaz nevajadzētu tikt atbalstītām. Karavīrs lepojas ar to, ka slepkavo, bagātnieki ar to, ka zog un valdības ar savu varmācību/disciplīnu. Varonība = slepkavošana. Zagšana = krāpšana. Lai arī ar likumu atļauta un ar likumu aizliegta slepkavošana ir viens un tas pats, sabiedrība uz abām raugās atšķirīgi. Un arī par to rakstīja Tolstojs.

Āāā, un starp citu, Tolstojs arī bija veģetārietis. Tāpat kā Einšteins. Tas tomēr par kaut ko liecina. Bet tagad jau lasu Dostojevski un turpinu meklēt dzīves jēgu.

Pēdējā pusgada laikā esmu atsācis lasīt grāmatas, vairāki gadi tika izlaisti informācijas gūzmas no vispasaules tīmekļa dēļ. Tā kā jau trīs gadu laikā nedaudz apradis ar interneta sniegtajiem labumiem un tas no samērā aizraujoša un nelietderīga laika kavēkļa jau ir kļuvis par lielisku darbarīku un dzīves izpalīgu, laiks atgriezties pie grāmatām - mazotnē lasīju baigi daudz. Turklāt esmu izsalcis pēc visādām pasaules gudrībām, un man ir sastādīts literatūras saraksts vismaz tuvākajiem diviem gadiem. Tā kā grāmatu iegāde ir dārgs un dažkārt pat nevajadzīgs prieks, un e-grāmatu lasīšana pie datora monitora nav īpaši draudzīga acīm, iestāšanās bibliotēkā ir tikai loģisks solis. Pat brīnos, kāpēc es to izdarīju tikai tagad, laikam jau grāmatu lasīšana skolā skaitījās nūģu padarīšana, turklāt lasāmvielas pietika arī obligātajā mācību literatūrā un prāts uz kaut kādu vēl papildus lasīšanu galīgi nenesās.

Ērtības labad. Jāatzīst gan, ka lielu lomu šeit nospēlēja iespēja grāmatas pasūtīt internetā caur elektronisko kopkatalogu, jo tas ir daudzkārt ērtāks veids kā izvēlēties lasāmvielu. Protams, ka agrāk varēja (un arī tagad var) paļauties uz bibliotekāra ietiekumiem un klejojumiem gar grāmatu plauktiem. Šobrīd gan daudz informācijas var atrast vikipēdijā, citur internetā, kā arī izveidoti vairāki interneta ieteikumu servisi literatūrā - līdzīgi kā mūzikā, kas piemeklē grāmatas ikviena gaumei, balstoties uz jau izlasītajām grāmatām. Žēl gan, ka latviešu valodā iztulkots mazs daudzums no visas pasaules literatūras, taču tas nekas - visu izlasīt tāpat nepaspēsi, turklāt labu literāro darbu vispatīkamāk jau tomēr lasīt oriģinālvalodā.

Valmieras bibliotēka. Nesen pārcēlās uz ēku pie Gaujas, kur atrodas Vidzemes Augstskola. Izskatās daudz mūsdienīgāk un draudzīgāk par iepriekšējām telpām, kurās gan biju tikai vienu reizi netīšām ieklīdis. Valmieras Bibliotēkas mājaslapa arī izskatās dzīva un informē par dažādiem pasākumiem. Kā rādās, lasītprieks tomēr vēl nav miris!

Pilnīgi noteikti manu interesi par bibliotēkām atdzīvināja Bibliotēka 2.0 blogs, kurā arī var atrast saites uz citiem ar bibliotēkām saistītajiem interneta resursiem.