Šis raksts daļēji ir recenzija par Prāta Vētras albumu “Tur kaut kam ir jābūt”. Labāk vēlu nekā nekad.
***
Izdot albumu divās mēlēs nav joka lieta. Tāds negants liktenis piemeklējis vietējos zināmākos māksliniekus Prāta Vētra (PV), kas jau piekto reizi vienlaicīgi vēlas būt veiksmīgi gan šeit, gan izcirst taku uz plašākām ārēm. Šajā gadsimtā PV ir savākuši milzum daudz balvu, lai gan spilgtākais posms viņu karjerā ir albumi “Veronika” un “Viss ir tieši tā kā Tu vēlies”, kas iznāca attiecīgi 1996. un 1997. gadā, kad grupu vairākus gadus pirms tam skāra radošā mūza, nelaižot vaļā, un PV nekautrējās dziedāt pozitīvi par visu un dažādās formās (”Reigani”), eksperimentēt. PV kaut kā izmainīja savu skanējumu ar albumu “Starp divām saulēm” uz popsīgāku un radio draudzīgāku. Šis albums bija kā krustceles, kas sevī apvienoja gan agrīno PV, gan vēlāko. Iesākumā ģeniālie PV teksti šeit kļuva par vienkārši labiem, bet vēlāk mūziku sāka pielāgot divām, pat trijām valodām. Nākamie trīs albumi gāja izmisīgo popularitātes ceļu, un godīgi sakot, to dziesmas (hīti) mani nesaistīja un tagad daudzas no tām droši vien būtu aizmirstas, ja tās neskanētu reklāmās un radio.
Pirms albuma “Četri krasti” bija plaša ažiotāža par skaņas maiņu. Tad tika runāts par “atgriešanos pie saknēm”, kā parasti visas tādas grupas, kas pastāv ilgāk kā 15 gadu, mēdz teikt. Maz tur to sakņu bija. Tagad arī labu laiciņu pirms albuma iznākšanas sākās runas par Gustavo piedalīšanos albumā. Tas bija diezgan interesanti un radīja pastiprinātu interesi, jo hiphopa producenta piedalīšanās pop/rock albuma radīšanas procesā ir retums pat pasaules mērogā. Vienīgais man zināmais gadījums ir Timbaland piedalīšanās Bjorkas pēdējā albuma dažās dziesmās, taču tas nepavisam neatbilst šim gadījumam. Problēma tajā visā ir tāda, ka hiphopa producentiem, atšķirībā no saviem amata brāļiem rokenrola lauciņā, ir daudz vairāk ļauts apstrādāt pirmatnējo materiālu. Tie var pat “uztaisīt” ierakstu, padarīt to par savu, būt līdzautori. To var redzēt, apskatoties hiphopa ierakstu vāciņus, kur gandrīz katrai dziesmai tiek norādīts producents, jo tas būtiski maina skanējumu, kā nekā producents ir tas, kurš taisa skaņu. Ja ir ambicioza rokgrupa, kas zina, ko grib, daudz darba producentam vairs nav. Taču šajā albumā, kā izklausās, Gustavo ir visu ņēmis savās rokās un pēc ilga darba albuma dziesmās ielicis tādu skaņu čupu, ka prieks.
Albums ir ļoti interesants instrumentāli. Ikvienā dziesmā, izņemot orientālisko “Siāmu”, ir pilns ar dažādām nez no kurienes dabūtām skaņām. Bet pats galvenais, albums ar skaņām nav pārsālīts, viss ir ieturēts eleganti, minimāli. Spēcīgu ģitāru ir maz, tās nedaudz var dzirdēt “Atliek nosargāt” pāris epizodēs un “Bronza” subbasīgajā skrējienā. PV firmas zīme ir brīnišķīgā Kaupera balss, bez tās nebūtu nekas. Albumā, šķiet, izmantots viss tās potenciāls. Vissmeldzīgāk tā skan albuma ievaddziesmā, tituldziesmā, etniski romantiskajā “Es jau nāku” un nedaudz savādajā “Laikam”. Pats vaininieks Gustavo piedalās “Bronza” ar ļoti izcilu frāzi, uz sekundi “Ai nu lai” un tituldziesmā, kur viņš tomēr, manuprāt, skan ne pārāk labi. Radiosingli “Ja tikai uz mani tu paskatītos” un “Ai nu lai” ir radio visdraudzīgākie, popsīgākie un noslīpētākie gabali ar visvairāk “skaniņām”. Liriski albums ir vājš (un droši vien tāds būs arī angliski, kā parasti), izņemot rīmēm pārpilno un dzīvē pamācošo “Par podu”, cerībām pilno “Es jau nāku”, sapņaino “Laikam” un sadzīvisko “Bronza”. Nevar ne salīdzināt, piemēram, ar Māra Žigata (Pienvedēja piedzīvojumi) vārdiskajiem piedzīvojumiem un atklāsmēm. Pēdējā albuma dziesma “Pamodini mani” ir elegantās retro noskaņās ieturēts lustīgs noslēgums.
Šis ieraksts jau ir paspējis Latvijā saņemt platīna diska statusu. Lai to izdarītu, grupai bija jāpārdod 9000 CD kopiju. Tas nu ir izdarīts, kārtējais panākums Latvijas megagrupai, tas tai ir tīrais nieks. Tagad pie lietas. Man joprojām ir neizprotami Prāta Vētras nemitīgie centieni iekarot Eiropas tirgu, izdodot to divās valodās. Vai tas ir tik svarīgi? Laba mūzika šķērso robežas un valodas zināšanas neprasa (Sigur Ros, Manu Chao, AIR, Kraftwerk, Ali Farka Toure, El Guincho, utt.). Mūzikas ielikšana rāmjos nekad nenoved pie laba rezultāta, tai ir jāplūst brīvi, bez kādām robežām. Šāds ieraksts var būt labs, bet nekad ne klasisks, vēsturisks, paliekošs. Ja arī tas nonāks kur Eiropas apskatnieku apvāršņos, tas ne ar ko neatšķirsies no tūkstoš tādiem pašiem, jo mūsdienu tehnoloģiju laikmetā visi māk māsterēt, samplēt un miksēt un tur to dara daudz labāk par mums (it sevišķi UK). Līdzīgas dziesmas kāda igauņa, krieva vai turka izpildījumā mēs varbūt pat nemaz neklausītos, PV popularitāte ir ne tik daudz kā mūzikas, bet patriotisma jautājums. Šāds viedoklis varbūt man radies tāpēc, ka esmu atklausījies čupu čupām eksperimentālo mūziķu ar dīvainām, bet interesantām dziesmiņām no visas pasaules.
Eksperimenti un popmūzikas mērķi kopā neiet. Termins “eksperimentālā mūzika”, ko ieviesa Džons Keidžs pirms 50 gadiem, nepieļauj nekādu konformismu ar esošajām tradīcijām. PV “eksperiments” šī albuma sakarā ir tikai “mēģinājums eksperimentēt”, nekas vairāk, jo tiek saglabāti visi popmūzikai raksturīgi elementi, kas ir raudzīšanās drošajā pagātnē, nevis nezināmajā nākotnē. Īsts eksperiments bija Radiohead “Kid A”, Pink Floyd piedzīvojumi un atrodami tūkstošos citās “mēģinājums/kļūda/mēģinājums” tipa grupās un projektos. Latvijas sakarā to var teikt par daudzām grupām - Pasaules gaisma, TESA, SoundArcade, Dzeltenie Pastnieki, NSRD, YaSoSy un daudzām citām, kuras es nemaz nezinu un kurām pat nekad nav bijuši nosaukumi un nebūs.
Nekas nestāv uz vietas. Attiecībā uz Prāta Vētru Latvijā valda plaša mēroga subjektivitāte. Tie ir viennozīmīgi labākie. Neviens nevar viņus apsteigt. Protams, no popmūzikas “māksliniekiem” šeit reti kurš vispār var nostāties viņiem blakus, jo fonā ir simtiem patiešām sliktu un draņķīgu pop “mūziķu”, kurus vēl tomēr rāda un spēlē. Taču maz ir to, kas zina, ka pēdējo 10 gadu laikā ir latviešu mākslinieki, kas ārzemēs ir/bija kļuvuši vēl atzītāki par PV, protams, attiecīgajām audiencēm - Skyforger, STandART, In.Stora, u.c., taču mūsu tā jau niecīgā mūzikas industrija ir nedaudz vairāk orientēta uz izpatikšanu citiem, peļņas gūšanu, Eirovīziju, debīliem šoviem un masu notrulināšanu. Tā nekas labs nebūs. Un Latvijā ir ļoti spēcīga, radoša underground kultūra, par ko zina retais, bet tie, kas zina, tam piekritīs. Šeit mums vajadzētu pamācīties no vienas vientuļas salas okeānā Eiropas ziemeļrietumos, kur valda pavisam citas vērtības, gandrīz kā tāda NEKAC saliņa. Un pavisam nožēlojami ir tas, ka ar tādu pašu nosaukumu Brainstorm muzicē power-metāla grupa Vācijā, kas globālās popularitātes ziņā apsteidz mūsējo, gada sākumā izdodot albumu “Downburst”, ko apskatīja vadošie metāla mūzikas kritiķi.
Kāpēc es pieminēju eksperimentus un visus šos masām nezināmos Latvijas māksliniekus? Tāpēc, ka Prāta Vētra paši kādreiz bija tādi un nokļuva tur, kur ir tagad, pateicoties savai oriģinalitātei, jauneklībai un radošajai neatlaidībai. Tādi, kādi bija Prāta Vētra savos -padsmit gados, vairs šeit nav bijuši. Jaunais Prāta Vētras klips Helmutam atgādina U2, un nav nekāds brīnums, jo Prāta Vētra tur izskatās tik stīvi, stilizēti un neoriģināli, pārāk nopietni un pieauguši, gandrīz kā lelles. Par Prāta Vētras albumu raksta visur, rāda visas televīzijas un pat mazi bērni zin, kas tas tāds ir, ielās izliktas tūres reklāmas. Tas ir šovbizness, kas nemanot pazib gar mūsu acīm, iespaido mūsu prātus. Tas ir negodīgi pret pārējām grupām, kas ir/būtu krietni labākas par šībrīža PV. Cik daudz no cilvēkiem vispār dzirdējuši 2007. gada labāko ierakstu Dun Dun EP?
***
“Tur kaut kam ir jābūt” ir viegls popa ieraksts, kurš ir ar Latvijā vēl nebijušas kvalitātes aranžējumu. Viennozīmīgi labākais PV ieraksts šajā gadsimtā. Gustavo ir ļoti pacenties, izpalīdzējis puikām, un albums izdevies ļoti labs. Taču arī šis PV albums nav nekas vairāk kā parasts popsis, kas tiks drillēts vietējās (un varbūt arī kaut kur ārzemju) radiostacijās. Bet albumam ir ļoti smuks vāciņš, daudzviet burvīgs instrumentālais pavadījums un Kaupera balss, ko iesaku izbaudīt.
***
KO SAKA CITI
Uldis Rudaks ‘DIENA’ • ‘DELFI’ • Andrejs Veitners • Jeremy • Vikipēdija
Vakarvakarā sanāca pabūt Mākslas darbinieku namā, jo tur kā-reiz notika pašmāju blices Židrūns debijas albuma prezentācija. Bija diezgan muļķīgi, ka par šo pasākumu uzzināju pavisam nejauši tik dienu iepriekš. No sākuma (saulainajā pēcpusdienā) vēl šaubījos, vai iet uz turieni, bet tad veselais saprāts ņēma virsroku un citas vakara pavadīšanas alternatīvas tika atstumtas sāņus.
Rīt, 13.aprīlī, notiek latviešu psihofolka ģēnija - Imanta Dakša jaunā albuma “Mežs ieiet sevī” prezentācija. Turklāt mākslinieka lapai ir jauns veidols, kurā arī var paklausīties dziesmiņas.
Šai pusē jau kādu laiciņu noris tāds jauno mūziķu konkursiņš kā 
Protams, ierados pasākumā galvenokārt dēļ vēlmes ieraudzīt vareno latviešu dziesminieku 
