Vai tās ir atmiņas no bērnības? Vai alkas pēc psihodēliska materiāla? Vai varbūt man vienkārši ir apnikusi mūsdienu televīzija? Visticamāk jau ka nē, jo twin peaks tiešām ir labākais seriāls, ko nācies redzēt. Pēc Lost Highway noskatīšanās ļāvos šim priekam. Un, jāsaka godīgi, izbaudīju ik mirkli.

Protams, es cenšos skatīties jaunākos seriālus, ko mums piedāvā radošie ASV prāti. Atzīstos, ka LOST ir viens no maniem tuvākajiem, bet nesmādēju arī Prison Break, Jericho un Heroes. Lai gan it kā šie visi pieminētie pēc savas būtības atšķiras, dažbrīd liekas, ka tiem ir kaut kas kopīgs, pat liekas, ka tiem varētu būt vieni un tie paši scenāristi, operatori, režisori un producenti. Ar twin peaks viss ir galīgi savādāk. Protams, seriāls tapis pirms teju vai 20 gadiem, pasaule tad bija citādāka, bet tomēr mūsdienās nekas nav tuvu šim, pat nav redzēts kas līdzīgs. Neviens nav uzdrošinājies.

7 iemesli, kāpēc Twin Peaks ir labākais seriāls ever

1. Tēli. Seriāla darbībā iesaistīti ap 70 personāžu. Liela daļa no tiem ir patiešām savādi, bet tomēr pietiekami patiesi, ka skatītājam, kas sākumā šķiet izbrīnīts, liek noticēt un pieņemt to uzvedību kā normu. Seriālam pilnīgi pietiktu ar galveno tēlu - FIB aģentu, bet nē! - tur ir vēl vesela čupa dīvainīšu..

2. Mūzika. Tvinpīkas galveno muzikālo tēmu droši vien dzirdējis ir ikviens. Šī dziesma (Juleen Cruise - Falling) pilnīgi noteikti ir šedevrs, bet ar to nav gana. Mūziku seriālam saraksījis Andželo Badalamenti, kas bijis sabiedrotais Deividam Linčam vairākos projektos. Lielākoties maigs džeziņš, sapņu pops un tam laikam raksturīgi skaņu efekti. Jāsaka, ka mūzika krietni palīdz uztvert seriālā notiekošo.

3. Patiesums. Ne miņas no samākslotās, uzspēlētās amerikāņu aktierspēles, kas tik ļoti raksturīga mūsdienu seriāliem. Nav nekādu līderu, kas cīnās par izdzīvošanu vai vada citus cīņā pret “ļauno”. Ikviens personāžs šajā seriālā ir nozīmīgs, vājš vai stiprs, skaists vai neglīts. Gandrīz vai katrā sērijā tiek pasmiets par cilvēka patieso dabu, ko tik bieži cenšas noslēpt tagadējos seriālos un kino.

4. Mistika. Man ļoti patīk LOST tieši savas mistikas un neparedzamības dēļ, taču tur tā tiek tik ļoti uzsvērta un to seriāla varoņi visu laiku cenšas zinātniskā veidā izskaidrot. Turpretī šeit vienkārši tiek pieņemts, ka sapņi spēj pateikt daudz ko priekšā, ka mežos dzīvo gari un ka iemiesošanās nav nekas neparasts. Viss. Nekādu kāpēc-tāpēc vai sci-fi. Noslēpumainības plīvurs ir svarīgs un jācenšas to nenoņemt par agru. Linčam viss sanācis perfekti.

5. Žanru mikslis. Vienu brīdi smejies, nākamajā raudi, bet vēl pēc tam baidies. Plašs sajūtu spektrs, citreiz ļoti nevietā liktos komiskās epizodes brīžos, kad būtu jāraud. Bet ne šeit. Tas arī pārsteidza visvairāk.

6. Neparedzamība. Vienkārši nav iespējams paredzēt, kas notiks nākamajā epizodē. Pāris momenti bija sevišķi pārsteidzoši - Tibetas metode, tēva nosirmošana pa vienu nakti un Duhovnijs-transvestīts. Bet bija ļoti daudzas citas vēl.

7. Attiecības. Tās šeit ir daudz. Seriāla sākumā ir ap 10 ģimeņu, kas šķiet daudz maz stabilas, tad pamazām atklājās visādi noslēpumi, slēptie sakari un pazīšanās, viss brūk un jūk. Meli un baumas caurstrāvo seriāla gaitu nemitīgi. Protams, visos seriālos ir attiecības, bet šeit tās ir daudz ticamākas, dažbrīd pat pārāk neparastas.

PS. Laikam neesmu vienīgais seriāla cienītājs, pirms kāda laika par to rakstīja arī krizdabz.

Atbilde ir jā. Par spīti tam, ka esmu vīrišķā dzimuma pārstāvis. Neesmu redzējis to pirmo vareno “Alu cilvēku”, bet noprotu, ka šis ir tapis kā sievietes atbilde vīriešus slavinošai izrādei. Ha. Par pašu izrādes saturu neko negribu stāstīt, lai cilvēki paši kādreiz aiziet un izbauda šo mākslas darbu.

Ļoti patika Santas Didžus aktierspēle. Vienai pašai nospēlēt ko tādu un likt abus dzimumus pārstāvošajai auditorijai smieties par sadzīviskiem jokiem, jāā, vienkārši apbrīnojami.

Brīžiem gan likās kaitinoša vispārzināmo stereotipu attiecināšana uz visām vīrišķajām un sievišķajām būtnēm, jo daudzi no tiem uz mani neattiecas, bet daži kas atbilda, taisnību sakot, lika pat nosarkt, un pasmieties, ka pats dažbrīd tāds maita, lūk, esmu. Anyway, paldies par iespēju redzēt šo izrādi bez maksas.

Mana atbilde “Alu sievietei” - sieviešu porno.

Šodien sākas ikgadējais mākslas pasākums, kuru es cenšos nelaist garām jau trešo reizi. Svētki ilgs tikai līdz piektdienai, kas ir nedaudz īsāks simpozija laiks kā ierasts. Katra vakara programma sākas ap 17.00 un ilgst līdz vēlam vakaram (naktij). Un viss par brīvu. Kā jau parasti.

Žēl, ka nevarēšu būt pasākuma noslēguma dienā piektdien, jo jādodas uz citu pasākumu, kuru pilnīgi noteikti nevar laist garām - !ZVĒRĀ 2007!. Varbūt tieši tāpēc grupa “Židrūns” Valmieras pilsdrupās spēlē ceturtdien..

Taču šodien ievērības cienīgākais notikums būs pašmāju regeja pārstāvju “Hospitāļu iela” koncerts, kam sekos filmu programma. Filmas Valmieras mākslas simpozijā mēdz būt savādi interesantas un pamācošas..tāpat kā performances un izrādes.

Jācer, ka būs labs laiks un ķibeles nemocīs organizatorus..sīkāka informācija pasākuma mājaslapā.

Šoreiz sanāca spēcīgi nokavēt visu pasākumu, bet, cik nopratu no saviem biedriem, neko daudz nebiju nokavējis, jo no paredzētā grandiozā fināla laikam nekas nenotika. Kad ierados, gandrīz visi mākslinieki bija nostājušies uz skatuves un dziedāja lielo pasākuma, šķita, pirms brīža sacerēto, himnu, kura jau diez ko baudāma nebija, bet nāca no sirds. Un tas jau ir pats galvenais..

Vēl kādu laiciņu varēja apskatīt pirms simpozija un tā laikā tapušās gleznas un fotogrāfijas. Bija jau smuki.

Gaidām 2007. gada Valmieras mākslas simpoziju!!!

Arī šī diena sākās ar to pašu izrādi, kas jau tika redzēta vakardien. Lai gan izrāde nebija slikta, arī skatoties otrreiz, garlaicīgi nebija, bet tomēr dīvaini no organizatoru puses…vai tad tiešām trūkst mākslinieki un mākslas darbi, ka jārada viss pa otram lāgam?

Pēc tam visi draudzīgi devāmies uz Valmieras drāmas teātri, kur notika itāļu mākslinieku priekšnesums “Futūrisma vēsture”. Šitais bija visslimākais, ko es šajā simpozijā biju redzējis. Man patīk futūrisma gleznas, bet šī futūrisma performance itāļu valodā bija kaut kas unikāls .. Starp citu, kāds bija telefona numurs Strenču psihenei??

Videoprojekcijas uz 9-stāvenēm tās pašas.. Žēl

Šodien mākslas simpozijam noslēgums..sākums Valmieras pilsdrupu estrādē 19.00

Programmā šodien bija paredzēts teātris un latviešu animācijas filmu programma, pēc tam vakar nenotikušās videoprojekcijas uz 9-stāvu mājas fasādēm.

Teātra izrāde, kura saucās “Pikaso - zēns, kurš iekaroja pasauli” bija zviedru mākslinieku meistardarbs, kur divi aktieri aptuveni 45 minūtes spēja uz skatuves uzturēt augstu dzīvīguma pakāpi, kas ir neraksturīgi ziemeļniekiem. Viens no aktieriem atviedoja Pablo Pikaso, savukārt otrs - dažādus cilvēkus, ar kuriem Pablo savā dzīvē iznācis sastapties. Izrāde bija ļoti komiska, nepārspējams bija nacistu ģenerāļa atveidojums.

Animācijas filmas, protams, bija vairāk paredzētas mazajiem skatītājiem, kas šodien bija ieradušies kuplā skaitā. “Pasaciņas” sastāvēja no 5 īsām multfilmām, kas bija zīmētas tikai latviešu māksliniekiem raksturīgajā murgainajā stilā, man tās multenes likās par sarežģītu, neuztveramas, ar dažādiem simboliem pārblīvētas, bērni no šādām filmām pilnīgi neko neiemācās, varbūt skatīšanās procesā izskatās, ka viņiem ir jautri, bet autora doma netiek pārraidīta. Atgādināja bērnības multenes, kurās pārpārēm bija ieliktas visādas tautiskās, revolucionārās un daudzas citas tikai autoriem saprotamas “fiškas”. Tomēr ņirdzīgas tās filmas bija gan..Skaidrs, ka Latvijā nākamā būs “Pokemonu paaudze”, jo neko labāku bērni nemaz nebūs redzējuši…un autora doma arī skaidra - sit, skaldi, transformējies…

Tam sekoja “Animācijas brigādes” meistardarbs “Ātrāk, Minhauzen, ātrāk”, laba avārijas brigādes stilā izveidota animācijas filma. Vienkārši, saprotami un smieklīgi. Pēdējo multeni neredzēju, saucās “Miega rūķi”, izskatījās baigi miegainā….

Nedaudz vīlos paredzētajās videoprojekcijās - aptuveni 20 bildes, kurās visās attēlota māte ar savu bērnu (dēlu), tika secīgi mainītas viena pēc otras ik pēc 3-4 sekundēm. Uz 9-stāvu mājas sienas tas izskatījās iespaidīgi, bet efekts būtu daudz lielāks, ja būtu vairāki simti bilžu, kas sadalītas pa dažādām tēmām..

Iesākās ar lietuviešu mākslinieku (Šiauliu galerija “Laiptai”) performanci “Krēsls”, kuru veidoja 3 cilvēki, saģērbušies tautiskās drēbēs. Kā jau to priekšā pasaka nosaukums, centrālā loma tika atvēlēta krēslam, kurš tika pamazām sacirsts gabalos, kamēr pārējie 2 cilvēki lēnām atbilstošas mūzikas pavadībā pa perimetru izvietoja akmeņus un centās tos aizdedzināt, uzlejot virsū kādu degmaisījumu; sanāca nedaudz komiski - vienam akmenim tika nedaudz par daudz un pierādījās fakts - arī lietuvieši māk dedzināt kūlu… beigās visiem izdalīja kartiņas ar pašu dalībnieku parakstiem - man tika “Sessio vulgaris” - kartiņa ar paperversu bildi.. Jāatzīst, kaimiņi leiši bija labie

Tam sekoja latviešu pazīstamā un skandalozā filma “Tārps”. Komentāri lieki. Izrādās, arī sīpoli un burkāni var izšķirt dažu cilvēku likteni..

Paredzētā videoprojekcija uz 9-stāvu mājas fasādēm nenorisinājās tehnisku ķibeļu dēļ. Laikam pie vainas bija Microsoft ar savu izcilo tehnisko atbalstu…  Organizatori solīja, ka šodien būs dubultā..

Šoreiz uz pasākumu bija ieradušies jau nedaudz vairāk cilvēku (jau ap 70), acīmredzot pasākums ir izraisījis pieaugošu interesi pilsētnieku aprindās.

Šovakar laikam bija paredzēts sākt ar īsfilmas izrādīšanu, bet tehnisku ķibeļu dēļ pasākums iesākās ar Jamsession, kas bija tāds pavisam baudāms džeza/blūza koncertsniegums, kur uzstājās dažādi mūziķi, dažbrīd uz skatuves pat bija uzkāpuši 7 mūziķi un visi kaut ko (bungas, basu, saxofonu, grabuli,..) centās spēlēt. Rezultāts, pateicoties nepiespiestajai atmosfērai, bija labs.

Tam sekoja filma par grieķu mūsdienu mākslu, bet tā man kaut kā nesaistīja, varbūt tāpēc, ka es sēdēju pārāk tālu un neko tā īsti neredzēju, bet tuvāk ekrānam arī nevilka. Vienvārdsakot, nepievilcīga filma. Varbūt mani vairāk saista pašu latviešu radītais…

Dodoties jau mājup, mani sagaidīja pasākuma noslēgums. Vakar Valmieras centrā uzceltais Kristiana Brektes mākslas darbs (liels dēlis, kur uzzīmēta miroņgalva ar tekstu “ja tu šo lasi, pēc 1 minūtes tu mirsi”) pēc dažu personu lūguma tika arī vakardien naktī nojaukts. Daudzi cilvēki noskatījās, kā pats darba autors ar “fuksīti”  lēnām zāģēja savu mākslu, un pēc ļoti ilga laika, kad dēlis apgāzās, skatītāji sirsnīgi aplaudēja. Dikti smieklīgi un jautri.

Iespējams, šodien apmeklēšu kādu izstādi, kuras te notiek visu nedēļu dažādās Valmieras vietās.

Pirmās divas dienas sanāca izlaist tikai man zināmu iemeslu pēc, tāpēc sākšu savu Valmieras simpozija apskatu ar trešās dienas notikumiem. Pārsteidza tas, ka simpozijs katru dienu sākas tikai 9-os vakarā, kas ir vēlāk nekā pagājušogad, un beidzas nedaudz pēc pusnakts.

Vakardien viss sākās ar burvīgu performanci no kaut kādu 2 ārzemju džeku puses. Ja nekļūdos, man šķita, ka tie bija vācieši. Vispār bija baigais šīzo, viens vācietis, saģērbies kā viduslaiku bruņinieks, runāja angliski dažādas frāzes, mēģinot izskaidrot daudzu angļu valodas vārdu vēsturisko izcelšanos, kamēr otrs tikai pa retam parādījās uz skatuves un kaut ko ātri uzšņāpa ar otu uz audekla. Šis bija tas, ko daudzi cilvēki nesaprata, it sevišķi urlas un visādi tādi, kad gāja garām šim pasākumam, izrādīja ļoti lielu neapmierinātību ar to, kas notiek viņu mājas pilsētā. Labāk būtu uztaisījuši dragreisu, ko ne?

Pēc šīs performances notika 1 dziesmas koncerts - improvizācija, kas noteikti neizdevās tik labi kā cerēts, bet ideja nebija slikta - bundzinieks, saksofonists un dziedonis, kas Džeimsa Brauna stilā mēģināja uz vietas improvizēt ar dažādām frāzēm un skaņām. Jebkurā gadījumā bija diezgan jautri pavērot šo priekšnesumu, lai gan es domāju, tas būtu vairāk piemērots kādam panku festam, nevis mākslas simpozijā, kur jau tā bija atnākuši tikai kādi 50 cilvēki + tie paši vēl sēdēja, nevis cēlās kājās vai lēkāja kā Peksis..

Pēc šitā tika rādītas 3 mākslas filmas. Pirmā saucās “Piejūra”, lai gan angliskais nosaukums, kā man tajā brīdī škita, ir “Sea of Tractors” (labi, īstais nosaukums bija “Sea of Attractions”, bet tā kā man priekšā sēdēja gari cilvēki - sanāca pārskatīties), laba noskaņu filma, kur beigās vēl bija uzfilmēti “Skyforger” ar dziesmiņu par kuršiem. Tam sekoja filma par putniem - laikam par zaļo vārnu, kur tika intervēti daudzi cilvēki kaut kādā konkrētā reģionā par šo putnu izmiršanu un tā.

Noslēgumā bija pats labākais - Lailas Pakalniņas īsfilma “Ūdens”, kaut ko tik labu latviešu kino nebiju redzējis sen. Neko sīkāk nestāstīšu. Tā filma ir jāredz.

Aptuveni pirms gada manā īpašumā nonāca muzikālais instruments pretīgi zaļā un melnā krāsā. Joprojām ir doma šo agregātu pārtaisīt, bet neesmu bijis pagaidām tik uzņēmīgs. Šis instruments ir elektriskā ģitāra “Tonika”, kas ražota Padomju Savienībā aptuveni 60-os, tā ir pirmā PSRS ražotā “eļektrička”. Pagaidām neesmu sūdzējies par skaņas kvalitāti, ko šī ģitāra dod ārā, bet paspēlējot citas ģitāras, ir jūtama diezgan liela atšķirība spēlēšanas viegluma ziņā, jo šī ģitāra nav paredzēta spēlēšanai, bet drīzāk gan kaimiņu iebiedēšanai, to var izmantot arī kā prusaku sitamo vai kā ieroci, dauzot urlas..

Lielākie ģitāras mīnusi:

• ražota laikā, kad krievi no ģitārām vispār neko nesaprata
• ģitāra ir ļoti smaga, tā sver vairākus kilogramus
• šīs ģitāras modeļus ražoja kaut kur Sverdlovskā un Rostovā pie Donas, uzticību neievieš
• ģitāras forma runā pati par sevi
• bez tā visa konkrēti šai ģitārai trūkst tremolo kloķis un nestrādā viens no 2 skaņas noņēmējiem

Cena - 180 rubļi

Starp citu, ja kādu kolekcionāru interesē šī ģitāra, var mēģināt kaut ko sarunāt.