Ar šo nedēļu sākas komerciālo Ziemassvētku mūzikas izlašu izlaides laiks, lai resnie amerikāņi savām resnajām atvasēm varētu sapirkt brangas dāvaniņas…mūzikas kompānijas zina, kas jādara - vispār smieklīgi.
Un vēl man šodien izdevās ar savu mobilo caur zilzobi kontrolēt Amaroku - pavisam cita štelle, kad var neizkustoties pārslēgt dziesmas
1. +44 - When Your Heart Stops Beating (alternatīvais pop-roks, pankroks)
Divi iepriekšējie blink-182 dalībnieki pēc nelielām nesaskaņām ar trešo, izveidojuši jaunu projektu +44, kam šis ir debijas albums. Sākotnēji +44 bija paredzēts kā elektroniskās mūzikas projekts, bet kaut kā laikam pagātnes atmiņu rezultātā, nevarēdami atteikties no vecajām paražām, sataisījuši ko līdzīgu “blinkiem”. Elektronikas ietekme ir nedaudz jūtama, šķiet, ka ir noticis pat neliels progress, salīdzinot ar blink-182, kaut gan šim skanējumam pamati jau tika likti pēdējā “blinku” albumā. Ieraksts pat nedaudz interesants, bet nekas vairāk. Vēl var pieminēt to, ka albums pieejams 3 krāsās - zilā, zaļā un rozā.
Dažos vārdos: poppankeru mēģinājums taisīt nopietnu mūziku VIDUVĒJS
Līdzīgie: Brand New, Taking Back Sunday, My Chemical Romance, blink-182
Jāpaklausās: “Lycanthrope”, “When Your Heart Stops Beating”, “155″ myspace->
2. Tenacious D - The Pick of Destiny (komēdijroks, smagais metāls, hārdroks)
Iepriekšējo Tenacious D albumu nebiju dzirdējis, tāpēc šie abi onkuļi priekš manis bija pārsteidzošs atklājums, jo kaut ko tik trulu un muzikāli ineteresantu vienlaikus nebiju dzirdējis. Kā mūziķus viņus ir grūti uztvert (līdzīgi kā fredis un ufo ar saviem ierakstiem), bet Tenacious D ieraksti lieti noder, lai pasmietos par visu. Konkrēti šis ieraksts ir skaņu celiņš tāda paša nosaukuma filmai, kur galvenie aktieri ir tie paši Tenacious D. Albumā piedalās arī Meat Loaf un Deivs Grols (pie bungām). Iepriekšējais albums laikam tomēr bija nedaudz labāks (jestrāks)..turklāt lai šito saprastu pilnībā, jāredz filma.
Dažos vārdos: viegla ironija par mūziku un dzīvi
Līdzīgie: The Darkness, Beck
Jāpaklausās: “The Metal”, “Kickapoo”, “The Government Totally Sucks” myspace->
3. Army of Anyone - Army of Anyone (postgrandžs, hārdroks)
Debijas albums no ASV mūziķu puses, kas jau vairāk kā 10 gadus ir darbojušies alternatīvās mūzikas jomā citās grupās - Filter un Stone Temple Pilots. Šo grupu faniem patiks, bet šāda mūzika priekš manis liekas par garlaicīgu, pārāk samocītas dziesmas un vispār grupai vajadzētu pameklēt jaunu buņģieri - šitas knapi velk garu, lai gan ģitāra un bass skan labi (brāļi DeLeo no Stone Temple Pilots).
Dažos vārdos: jauna grupa ar pieredzi un potenciālu
Līdzīgie: Audioslave, Foo Fighters myspace->
IZLASE1 Depeche Mode - The Best Of, Volume 1 (sintīpops, postpanks, alternatīvais poproks)
Viena no manām sirdij visvairāk tīkamākajām grupām (otra ir The Smashing Pumpkins) izdod nevajadzīgu labāko dziesmu izlasi. Galvenais izdošanas iemesls šķiet ir singla “Martyr” palaišana tautās, jo tas neesot iederējies “Playing the Angel”. Skaidrs, ka jebkuram sevi cienošam DM fanam būtu sava versija par labākajām 20 dziesmām, jo DM muzikālais spektrs ir daudz plašāks kā vairumam grupu. Katrs DM albums ir kaut kas jauns, nebijis, daudz savādāks par iepriekšējiem - un tā jau 25 gadus… pretēji iepriekšējām izlasēm “The Singles 81-85″ un The Singles 86-98″ (kuras arī ir labākās), šajā dziesmas nav sakārtotas hronoloģiskā secībā, turklāt nav skaidras dziesmu izvēles prioritātes. Protams, šī izlase ļoti noderēs cilvēkiem, kas par DM nezina neko un grib dzirdēt tās “labākās”. Bet vispār būtu interesanti sagaidīt no DM tādu dziesmu izlasi, kura sastāvētu pilnīgi no plašām masām nezināmiem gabaliem - varbūt Volume 2 ?!
Par nožēlu, otrais sējums nebūs + šajā izlasē nav iekļauta neviena dziesma ar Gora vokālu - dīvaini, ne?
Dažos vārdos: Mute Records versija par DM labākajām dziesmām
Līdzīgie: OMD, Pet Shop Boys, The Human League, U2, ….
Jāpaklausās: viss + vēl 200 dziesmas, kas nav šeit :D myspace->
IZLASE2 Staind - The Singles: 1996-2006 (postgrandžs, alternatīvais metāls->nu-metāls) 
Grupa Staind ir ievērojama ar to, ka ir spējusi savienot vienā postgrandža un nu-metāla kvalitātes, abi šie žanri ir bijuši zināmākie alternatīvā roka lauciņā kopš 90-to gadu beigām. Šajā izlasē ir apvienotas pēdējo 5 albumu labākās dziesmas, visas sakārtotas hronoloģiskā secībā.
Dažos vārdos: nu-metāla un postgrandža apvienojums
Līdzīgie: Tool, Disturbed, Soundgarden myspace->
Akustisks Foo Fighters koncerts, kura setlistē iekļautās dziesmas nebūt nav tās pašas zināmākās. Uz skatuves astoņi kopā spēlējošie mūziķi ir izveidojuši pietiekamu labu plati, lai pierādītu klausītājiem, ka Foo Fighters ir viena no ietekmīgākajām mūsdienu spēlē-kā-Nirvana grupām. Interesanti paklausīties daudzu dziesmu akustiskās versijas, kā īpaši gribētu izcelt dziesmu “Marigold” - vienīgo Deiva Grola (ne-Kobeina) dziesmu Nirvana.
Ir pagājuši jau 7 gadi kopš Moby albuma Play, kas kļuva par pirmo ierakstu pasaulē, kura visas dziesmas ir izmantotas reklāmās, filmās vai TV programmās. Līdz šim albumam par Moby zināja tikai retais, bet kā tas jau ir gandrīz ar katru mākslinieku - slavas iespaidā katrs nākamais darbs ir tikai sliktāks par iepriekšējo. Šajā ierakstā ir apkopotas Moby labākās dziesmas, ir viena jauna - “New York, New York”. Dīvaini tas, ka albums iznāk 5 versijās (pēc teritoriālā principa) ar dažādām dziesmām iekš tā. Interesants ir arī Moby gabals “Go”, kas bija zināmākais kamēr vēl tapa “Play” un “18″. Albuma otrs disks gan ir nebaudāms - pilns ar desām..
Damien Rice ir īru dziesminieks (īstenībā tā ir grupa, kas sastāv no pieciem cilvēkiem, bet visa slava tiek vienam), kam šis ir otrais albums pēc iepriekšējā komerciāli veiksmīgā O, kas iznāca 2002. gadā. Arī šajā albumā visas dziesmas ir akustiskas un ieturētas lēnā tempā (folks kā nekā). Pēc ilgas klausīšanās šāda mūzika var likties mokoša (it sevišķi brīžos, kad tiek ieslēgta vijole), kā vēl miegaināks Coldplay, bet nu britiem laikam par folku ir šāda izpratne…amerikāņu Sufjan Stevens šitam smagi ieliek kloķi, kaut vai tikai interesantāku aranžējumu dēļ, par mūsu Imantu Daksi nemaz nerunājot.
Pirms 3 gadiem Grammy nominētie poppankeri izdevuši savu 9-to albumu, kas turpina iesākto darbu, cerībā ka varbūt kādreiz šos resnos pankus uzņems kādā nebūt Slavas zālē. Bowling for Soup ir grupa, kas nevar kādam patikt baigi vai nepatikt vispār. Reti kur var atrast tik viduvējus mūziķus, kas paši lien meinstrīmā, nevis nokļūst tur slavas vai augstāku vīru spiediena rezultātā. Ar panku tur mazs sakars.
Deftones, kā zināms, ir mākslinieciskā no visām nu-metāla grupām, kas pēdējo 10 gadu laikā ir apliecinājusi sevi kā vērtību pasaules mūzikā. Deftones mūzika ir ļoti depresīva, drūma, teksti ir par nopietnām tēmām, bet tajā pašā laikā tā ir ļoti sarežģīti veidota un parasti ar vienu noklausīšanās reizi nepietiek, lai saprastu, cik albums ir labs. Konkrēti pēc šī ieraksta iznākšanas, nu galīgi nav skaidrs, kādam žanram pieskaitīt Deftones. Šoreiz jāsaka, ka albums ir pārspējis visas manas cerības - ikviena dziesma ievērojami atšķiras no citām, nepazaudējot kopējo albuma atmosfēru. Dziesmā “Mein” piedalās Serj Tankian no System of a Down, bet ja gribi zināt, kāpēc britiem ir slikta elpa, tad jānoklausās dziesma “Pink Cellphone”, kas, jāsaka godīgi, muzikāli nedaudz neiederas albumā.
Šī blice no vienas puses nedaudz atgādina tādu kā skrīmo/īmo grupu, bet no otras puses, tās daiļradē ir saklausāmi pietiekami daudz 90-to gadu grandžu (Nirvana, Soundgarden, Pearl Jam) ietekmes, lai šī grupa šķistu interesanta. Protams, neko paliekošu viņi nav radījuši, bet lai dažas reizes noklausītos, tieši laikā..Gandrīz aizmirsu, dziesmā “Paralytic” piedzied Chris Moreno no Deftones..
The Prize Fighter Inferno ir Klaudio Sančeza soloprojekts. Kas ir šis vīrs? Tas ir viens onkulis, kas radījis tādu komiksu sēriju kā The Amory Wars un viņš vēl ir galva projektam Coheed and Cambria, kas attiecīgi apdzied šī komiksa saturu. Kā izrādās, arī šis albums nav izņēmums, tas ir prikvels šim komiksam. Neteikšu, ka albums ir labs, mani tikai sainteresēja tas stāsts par komiksu un vēl man liekas, ja viņš netaisītu debīlus komiksus, bet tikai mūziku, pasaule būtu nedaudz labāka, jo muzikāli šis albums ir pietiekami interesants.
Līdzīgi kā Unearth gadījumā, šis albums lieti noderēs, kad dzīvē viss gluži nav tā, kā vēlētos iekšējais ES. Bet tāpēc jau nevajag skumt, saka Hatebreed, viņi nolamās visus, ko jūs ienīstat, pateiks visu, kas jums jādara un palīdzēs aizmirst ikdienas rūpes. Albums praktiski skan vienā tempā, starp dziesmām nav būtisku atšķirību, dziesmas ir īsas, bet agresīvas. Neko sīkāku gan nemācešu pastāstīt.
Lamb of God kļūdas pēc daudzkur ir tikuši dēvēti par metālkoura pārstāvjiem, bet pēc pāris dziesmu noklausīšanās skaidrs, ka darīšana te ir ar visīstākajiem metāla nozares darboņiem, kuru ģitārspēli var ņemt par paraugu daudzi jaunie censoņi, jūtamas spēcīgas ietekmes no trešmetāla. Gribi to vai nē, dziesmiņas, protams, par nāvi.
Trešmetāla radītāju (kopā ar Metallica, Anthrax un Megadeth) kārtējais niknais ieraksts par reliģijas slikto ietekmi uz cilvēku. Uz albuma vāciņa ir attēlots izkaltis Jēzus, kas daudzu institūciju sūdzību rezultātā tika nedaudz pamainīts, plašu sabiedrības sašutumu ir izraisījušas lielākā daļa albuma skaņdarbu. Piemēram, “Jihad” ir dziesma par 9/11 teroristu skatījumā un satur pārtulkotus materiālus, ko arābi lasīja pirms savas (un citu) nāves, bet “Cult” dzied par kristietību kā vīrusu un pedofīlu midzeni, “Supremist” jūtams pronacistisks noskaņojums. Muzikāli “Slayer” ir tas pats, ko varēja dzirdēt 1990. gada albumā “Seasons in the Abyss”. “St.Anger” salīdzinājumā ar šito bija ziediņi.
Izcilākā britu metāla grupa, kas kopš 1975. gada regulāri izdod jaunus ierakstus, priecē visus savus ādas jakās tērptos klausītājus ar diezgan labu plati. Jāpiemin, ka Motorhead spēlē pasmagas, ātras, dinamiskas dziesmas ar ļoti nelielu pankroka ietekmi. Starp citu, pagājušogad Motorhead paņēma savu pirmo Grammy kā labākais metāla izpildītājs. Ir vērts censties.
Grupas Slipknot divi darboņi, vokālists un ģitārists, kopā ar vēl dažiem mūziķiem, izdod Stone Sour otro oficiālo albumu (iepriekšējie bija radīti pirms Slipknot), kas ir ļoti atšķirīgs no abu pieredzes Slipknot (vieglāks un brīvāks). Stone Sour daiļradē var pamanīt vairāk muzikālo eksperimentu ar dažādiem mūzikas stiliem, kas padara šo ierakstu par iedvesmas avotu citiem žanra pārstāvjiem.
Rob Zombie mazais brālītis ar saviem kolēģiem sakomponējis kārtējo samocīto albumu bez kripatiņas oriģinalitātes, dīvaini, ka Powerman 5000 pasaulē tiek atzīts par pietiekami nozīmīgu grupu, nesaskatu progresu. Bēdīgi.
Breaking Benjamin ne ar ko daudz neatšķiras no veselas čupas līdzīgu mūziķu, bet šis ieraksts ir pamanīts kritiķu pasaulē. Kāpēc? Tāpēc, ka Breaking Benjamin turpina iesākto un pilnveido savu muzikālo prasmi, līdz ar to radot sakarīgākas dziesmas un to struktūras. Šobrīd ir viena no veiksmīgākajām post-grandža grupām ASV. Starp citu, grupai kādreiz nedaudz ir piepalīdzējis Billijs Korgans.
Kārtējie postgrandža “meistari” izdod savu 3o albumu, tas savā skanējumā atgādina Nickelback vai Breaking Benjamin, vistizlākais ir tas, ka gandrīz visas dziesmas šajā albumā pēc sava satura ir kā balādes, kā fona mūzika (sastopams lielākajā daļā šī žanra mūziķu daiļradē), kurai trūkst reāla spēka. Par laimi, pāris dziesmās uz brīsniņu manāms kāds asumiņš..
Iron Maiden man atmiņā palicis no bērnības, kad tiku manījis plakātus ar briesmoņa attēlu, kuru, kā uzzināju vēlāk, sauc par Ediju. Lai gan viņu simbolika un albumu noformējums dažos izraisa šausmas, pirms kādiem vairākiem gadiem liels bija mans pārsteigums, kad izrādījās, ka tie Iron Maiden nemaz tik smagi nav, šie spēlē pavieglu, melodisku heavy metal ar lielu uzsvaru uz tekstiem un to nozīmi. Savā 14-tajā albumā Iron Maiden dzied par reliģiju un karu, un, protams, arī par britu vēsturi. Varbūt Iron Maiden izklausās veci, bet spēka un izdomas viņiem netrūkst, albuma labākais gabals - balāde “Brighter than Thousand Suns” par atombumbām.
Kristīgi noskaņoti post-hārdkouristi ar spēcīgu skatuves tēlu (ideāli saskaņotu apģērba izvēli), ar pašnosauktu mūzikas žanru “raupjais roks” (raw rock) un diviem kliedzošiem vokālistiem, izdevuši savu kārtējo albumu. Retums arī ir tas, ka post-hārdkoura grupa lieto instrumentu, ko varētu nosaukt par “pleca sintezatoru” (angl. keytar), tas skan arī pietiekami interesanti. Albumā ir jaušams neizīkstošs daudzums enerģijas, padarot šo ierakstu arī piemērotu dejām. :)
Jautri emo džeki dzied popsīgas dziesmas par lietām, kas vairumam cilvēku parasti sagādā prieku, un izdod savu pirmo albumu. Par spīti nosaukumam, tajā netiek dziedāts par zombijiem vai citādiem šausmekļiem, jo man liekas, ka šamiem tas nemaz nesanāktu. Hellogoodbye mūzika ir salda, ar lipīgu deju mūzikas ritmu apakšā un minimālu ģitārspēli pa virsu, bet tas viss tiek izdarīts ar jaunības enerģiju kabatā. Vokāls šai grupai kaut kā neviļus atgādināja Sufjanu Stīvensu, bet džindžas griezt līdz Showbread līmenim hellogoodbye laikam par maigu. Bet Indī tomēr.
Šādu ierakstu es jau sen gribēju dzirdēt, pilns ar sarežģītām dziesmām un interesantiem dziesmu tekstiem, palasot vairāk par šo grupu, izrādās, ka Cursive tādu mūziku rada jau vairāk kā 10 gadus. Pagājušogad Cursive pat pavadīja koncerttūrē The Cure, abu mūzikā ir šis tas līdzīgs, lai gan The Cure ir depresīvāks un smagnējāks. Salīdzinot ar iepriekšējiem ierakstiem, grupas skanējumā ir nelielas izmaiņas - vijole ir aizstāta ar taurēm…lai gan taures neskan kā ska, tās ir nedaudz gaumīgāk izmantotas -> eksperiments pēc eksperimenta. Dziesmu tekstos jaušams kristietības nosodījums, it sevišķi dziesmā “Bad Sects” par geju mācītāju.
Savā otrajā albumā Kasabian skan kā sajaukums starp Primal Scream un Oasis. Grupa nebeidz eksperimentēt ar dažādiem instrumentiem un skaņām, kas var daudziem arī nepatikt, tāpēc britu salās šis albums tiek uztverts ar ļoti dažādiem viedokļiem. Dažās dziesmās ir jūtamas arī ietekmes no Pink Floyd un The Chemical Brothers - redzams, ka Kasabian meklē savu vienīgo ceļu mūzikas pasaulē, tāpēc jācer, ka nākotne būs skaidrāka. Revolucionārs gars caurauž visu ierakstu.
Klasisks roks, nedaudz atgādinot 70-to gadu grandus Led Zeppelin un The Doors, albumu uz saviem pleciem galvenokārt nes talantīgais ģitārists Warren Haynes, kurš arī ir senas grupas Allman Brothers Band dalībnieks. Šis ieraksts ir pārbāzts ar vareniem klasiski skanošiem ģitārsolo, tā kā, ja patīk tādas lietas, tad šis ir īstais albums. Blūzrokeri laikam nekad nemainās, tikpat labi šis ieraksts varēja iznākt pirms 30 gadiem…pat ērģelītes tādas, kādas The Doors. :)
Bobam šovasar palika 65 gadi, bet šķiet, ka šis par to nemaz negrib dzirdēt, laiks iet, bet Bobs pamanās izlaist vienu no saviem labākajiem albumiem savā diezgan garajā mūziķa karjerā. Kā jau iepriekšējos albumos, Dilans dzied un spēlē satīriskas blūza dziesmiņas un balādes. Nedaudz atgādina Ziemassvētkus, varbūt tā ir Boba balss, kas skan līdzīgi Santaklausam?
Interesants albums no repa māsklinieka puses, lai gan repa tur ir pamaz - tas labi - jo galvenokārt izmantoti dzīvie instrumenti, oldschool hiphop un blūza noskaņas. Man jau šitais patika. Tāda laba fona mūzika saulainam (ne-rudens) vakaram pie jūras…ar limonādi
Pankfolks no pieredzējušas ASV mākslinieces puses. Taipusē Ani DiFranco ir ļoti zināma māksliniece, kas dzied liriskas dziesmas par visko. Konkrēti šis albums esot mierīgāks par 90-to gadu albumiem, un šis pēc skaita ir 18-ais un tajā notiek eksperimenti ar elektroniku.
Voivod ir sena kanādiešu metāla grupa ar pietiekami plašu vēsturi, kā nekā šis ir 13-ais viņu albums…
Pirms pāris gadiem bija sanācis dzirdēt Helmet albumu Aftertaste, man toreiz Helmet nenormāli iepatikās tieši ar savu raupjo skanējumu. Ar šo albumu Helmet paziņoja par savu “atgriešanos pie saknēm”, kas tā arī izklausās… albumam pāri nav gājušas vairāku producentu ēveles un smilšpapīri, bet tas ir atstāts tāds, kā tas skan “garāžā”.
Šādi ASV izklausās hc/punk , kas nokļuvis kāda daudzmaz populāra leibla paspārnē, protams, Latvijā šis žanrs skan krietni savādāk…laikam jau mūsdienu izpratnē hc/punk vairs nav tāds, kāds bija Bad Brains vai Dead Kennedys, tāpēc jāpieņem tas, kādu mums dod. Ja šo albumu salīdzina ar AFI veikumu Decemberunderground šī gada jūnijā, tad pēdējais to krietni pārspēj, jo Rise Against visās dziesmās pārlieku garlaicīgs…izņemot varbūt Bricks, kas mazuliet atgādina veco hc.
“Pasaulē labākās koncertgrupas” ceturtais albums, kas atšķiras no iepriekšējiem ar nedaudz dinamiskāku un spilgtāku skaņu. Man Muse parasti ar saistījies ar nenormāli lēnām, gaudulīgi saldām dziesmām par bezcerību, bet pirmais singls no šī albuma Supermassive Black Hole par neko tādu neliecina..žēl, bet tomēr jāatzīst, ka kopā ar Assassin tās ir 2 vienīgās dziesmas, kur Muse parāda, uz ko tie spējīgi…man jau tomēr liekas, ka Muse ir ļoti vāja Radiohead kopija, kaut gan viņi paši to noliedz…Vispār šis albums ir bezgaumīgi “pārsālīts” ar dažnedažādām skaņām un liekām bungām, kas dažbrīd padara to nebaudāmu, it sevišķi dziesmu noslēgumos..
Razorlight ir viena no daudzām britu indīroka grupām, kas britu mūzikā ir savairojušās ne pa jokam. Man personīgi britu mūzika ļoti iet pie sirds, tāpēc noklausos katru jauno plati, ko sarakstījuši zināmākie indīroka censoņi…
Sufjans Stīvenss ir tas džeks, kuram ir iecere par katru ASV štatu izdot vienu albumu, konkrēti šī plate ir albuma par otro štatu “neizdevušos” dziesmu izlase.
Man ļoti patīk strādāt GNOME vidē. Man personīgi tā patīk nedaudz vairāk kā KDE. Varbūt tāpēc, ka KDE es iepazinu tikai daudz vēlāk un, kā saka, ar GNOME jau biju sasmērējies….līdz sirds dziļumiem…
Tāpēc šodien uzstādot Ubuntu, centos izvairīties no KDE paredzētajām programmām un neuzstādīt 
