Pirms diviem mēnešiem sajutu nepieciešamību sevī mainīt vairākus dzīves paradumus. Nezinu, varbūt kļūstu pieaudzis vai kā, dažbrīd man liekas, ka daļu savas dzīves esmu dzīvojis ļoti nepareizi un ka tā tomēr nevar turpināt. Protams, nekādas lielās pārmaiņas uzreiz veikt negribēju, tāpēc izdomāju atteikties no spēcīga paraduma - kafijas un kofeīnu saturošu produktu lietošanas.
Nesen man te bija tāds raksts par vielām, kuru gan es izdzēsu vērtību maiņas dēļ, kurā biju pieminējis pārtikas veikalos pieejamās legālās atkarību izraisošās vielas. Un kafija ir viena no tām. Kafiju es dzeru jau no mazotnes - neatceros, iespējams, ka pat no pirmās klases. Bet varbūt arī nē. Beigās bija sanācis tā, ka jau pirms gada varēju vēsi izlakt 6-8 krūzes kafijas dienā bez problēmām. Atteikšanās no tās un zaļās (vai baltās) tējas lietošana ir devusi pāris veselības labumus, kurus arī uzskaitīšu.
Man vairs netrīc rokas. Nevarēju saprast, kāpēc es savulaik, būdams 16 gadus vecs jaunietis, saskāros ar tādu problēmu kā trīcošas rokas. Protams, savu artavu deva kāds novilktais smēķis un izdzertais aliņš, bet tas kaut kā tomēr nelikās normāli. Pāreja uz zaļo tēju pilnībā novērsusi šo ķermeņa defektu.
Miegainums no rītiem pazudis. Katrs rīts, agrs tas vai vēls, sagādāja mocības. Kamēr nebija izdzerta pirmā kafijas krūze vai kolas pudele, normāls kontakts ar ārpasauli nebija iespējams. Bieži vien tādēļ vainoju savu introvertumu, bet nē! - pie vainas bija kafija. Tagad varu piecelties līdz ar saullēktu un smaidu sejā un sākt kustināt smadzenes uz pilnu jaudu līdz ar brīdi, kad pēdas skar grīdas virsmu.
Mazāk stresa. Zaļajā tējā esošais teanīns paralēli uzņemtajam nelielajam kofeīna daudzumam (tējā tas tomēr ir, bet minimālos daudzumos) nomierina prātu un neļauj ķermenim “sadegt” kā tas ir kafijas gadījumā. Atceros, kā reiz augstskolā, sadzēries brokastu kafiju un pēcāk enerģijas dzērienu pēc iepriekšējā vakara izklaidēm tuč ne neatstiepu pekas - sajūta tāda, ka nezini kur dēties, nosēdēt nevar, staigāt arī sakarīgi nevar. Nebrīnos, ka kaut kur Skandināvijā nesen kāds pārdozēja kofeīnu un aizgāja pie tēviem. Esot taču vēl tādas kofeīna tabletes. Paldies.
Elpa. Tā nesmird vairs.
Saldāks miegs. Tik saldi gulēt kā tagad man nav nācies varbūt no pirmskolas. Guļu kā nosists. Kā vakarā aizveru acis, pamostos no rīta možs kā tikko piedzimis. Tēja kādu stundiņu vai divas pirms miega sasodīti laba.
Cukura patēriņš - nulle. Pie reizes, atsakoties no kofeīna, atteicos arī no cukura. Jēga tur no kaut kādiem kristāliem, kas šķiet saldi. Saldums nomāc īsto tējas garšu, kas ir ļoti patīkama, kad maņas orgāns - šajā gadījumā mēle - iemācās to sajust. Saldumi man negaršo defaultā, tā ka cukura izraisītās kaites man nedraud. Lieliski.
Rituāls. Kad vēl atrast labāku brīdi pārdomām vai ideju ģenerēšanai, ja ne tējas pagatavošanas laikā? Pēdējo nedēļu laikā tieši šīs minūtes ir dzemdējušas tik daudz lielisku ideju un atklāsmju, cik nekad agrāk, strebjot kafiju. Tējas pagatavošana esot māksla, kuru neesmu vēl tā līdz galam apguvis, bet visam savs laiks. Pacietība nes augļus.
Citi blogi par tēju. Zaļā tēja / Maitenieka blogs par balto tēju / Maitenieka blogs par zāļu tēju
