Šī mazā grāmatiņa - Ērihs Fromms “Psihoanalīze un dzenbudisms” - tapa izlasīta pāris stundās, par spīti tās samērā sarežģītajai valodai. Mani ļoti aizrāva Fromma domu gājiens, pie tam liels prieks bija par to, ka es jau tagad savos agrajos divdesmit spēju saprast to, ko kāds varens domātājs rakstījis 60 gadu vecumā, veltījis tam visu savu dzīvi un pabeidzis tieši šo darbu pēc vairāk kā trīs gadu kopīgas tērzēšanas un diskusijām ar līdzīgiem domātājiem no Āzijas. Laikam tāpēc izdomātas grāmatas, lai aiztaupītu laiku un mācītos no citu pieredzes.

Iesākumam gribu pateikt to, ka psihoanalīze sen vairs nav tikai metode, ar ko ārstēt garīgi slimos. Tāpat arī budisms sen vairs nav reliģija, kas domāta tikai askētiskiem mūkiem kaut kur Āzijas tempļos.

Psihoanalīze - Zigmunda Freida pirms vairāk kā 100 gadiem radīta mācība par cilvēka psiholoģiskajiem procesiem un uzvedību. Zinātnei ir ļoti daudz novirzienu, skolās to māca gan filozofijā, gan psiholoģijā.

Dzenbudisms - Viens no vairākiem budisma paveidiem, aktuāls Japānā, bet ir viszināmākais Rietumu pasaulē.

Fromms salīdzina psihoanalīzes zinātnisko pieeju ar Austrumu reliģiozo skatījumu uz pasauli. Protams, abos tiek atrasts milzum daudz līdzību, kā nekā, to mērķis ir viens - atklāt cilvēka iekšējo dabu un saprast, kas viņam pa īstam vajadzīgs. Es atsevišķi esmu lasījis gan budisma, gan psihoanalīzes tekstus, taču ar šo abu sistēmu salīdzinājumu vēl nebiju saskāries, godīgi sakot, pat nebiju par to aizdomājies.

Īsumā. Cilvēks var iemācīties dziedāt, dejot, lasīt, rakstīt, zīmēt un apgūt viskautkādas zinātniskas lietas un teorijas, taču papildus tam cilvēks dzīves laikā arī pamanās pazust citās lietās un apkārtējos. Tiek dzīvots dažādās ilūzijās, reālā dzīve ir gandrīz kā pusmiega stāvoklis, jo netiek dzīvota īsta dzīve, tikai tās paša radīts un izkropļots modelis. Šis “modelis” sastāv no tā, ko ļaujam laist cauri savam “sociālajam filtram”, kas ir veidojies katrā indivīdā kopš nākšanas pasaulē. To pierāda cilvēku izmisums un mokas brīžos, kad pazūd lielākā daļa no tā, ko cilvēks līdz šim ir uzskatījis par savu un vērtīgu. Šī krīze parasti beidzas ļoti bēdīgi un priekšlaicīgi - zārkā, pudelē vai trakomājā. Problēma slēpjas tanī, ka mūsdienu cilvēka dzīves mērķis ir nevis pilnveidot sevi un savas emocijas, bet gan savākt pēc iespējas vairāk lietu sev apkārt, tādējādi padarot pašam sevi par lietu. Tiesa gan, daudzi tomēr pamanās  nesajukt prātā, jo atrod īslaicīgus kompensācijas mehānismus, kas spēj mākslīgi uzturēt indivīdu pie sajēgas to pastāvēšanas laikā. Sasniedzamais cilvēka (bez)apziņas stāvoklis, ko psihoanalīzē sauc par derepresiju un budismā par nirvānu jeb satori, ir “bērnišķīgā” atkārtota atrašana sevī, kas ļauj skatīt pasauli tādu, kāda tā ir, un patiesi izjust to, izjust ikvienu brīdi tā patiesajā būtībā, nevis tikai domāt par to (domāt sajūtas) savas valodas, loģikas un satura robežās.

Labi, es saprotu, ka mans augšuprakstītais dažam noteikti izklausās kā nereāls murgs, taču es tur neko nevaru darīt, ka mūsdienās par šādām lietām pasmīn un pavīpsnā. Var jau pielūgt TV reklāmas, atlaides, dažādus elkus un izdabāt citiem un uztraukties par citu domām. Taču es ļoti labi apzinos arī to, ka cilvēks mūsdienās ir vientuļāks nekā jebkad agrāk, it sevišķi strauji augošajās urbānajās vidēs, kur cilvēciņš pilnībā atrauts no dabas, patiesām vērtībām un dzīvnieciskās eksistences. Tieši šī vientulība spēj radīt visiem ļoti kaitīgas konsekvences, jo no apziņas tiek izslēgti “negatīvie” instinkti, kas nepatiktu citiem jebšu apkārtējiem, kuriem indivīds vēlas izpatikt, tiek samazināts redzesloks, tam pamazām kļūstot šaurākam un šaurākam. Slēpjot šos instinktus, iemācāmies melot gan sev, gan citiem un neizprotamā veidā rodam dzīves jēgu iedomātā, nepareizā dzīves “modelī”. Rezultāts sanāk diezgan ērmots, ja pats cilvēks to nepamana, noliedz to, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, vainu meklējot apkārtējos un to viedokļos.

Eksistenciālisma filozofija, psihoanalīze un budisms pagaidām ir manas mīļākās lasāmtēmas. Kā lai saka, šī grāmata bija viens smags “gabals”, bet tas bija tā vērts. Un iesaku to izlasīt ikvienam, kam interesē kas tāds.