Kaut kad pamatskolā starp tetriem, tamagoči, fiškām un flinstonu uzlīmju albumiem bija laiks, kad modē bija sēdēt pie TV un spēlēt visādas japāņu videospēles (vai to klonus), kas iebāztas iekš mikroshēmas elegantā dzeltenas (vai melnas) plastmasas ietvarā. Tad likās, ka tas ir tehnoloģiju attīstības kalngals un visas vizuālās un audio(!) iespējas likās tik neiedomājamas un brīnumainas, ka neviens negribēja atpalikt no apkārtējo vienaudžu sasniegumiem. Visiem vajadzēja šo plastmasas “monstru”, bez kura dzīve vispār nebija iedomājama un bija balsts tās jēgai (11-gadīga puišeļa smadzenēs). Iegādāties šos aparātus un spēles varēja tirgū un, mainoties ar saviem paziņām, iegūt čupu čupām dažādu spēļu. Lieki piebilst, ka tad internets Latvijā bija ļoti maz. Šajā rakstā es aplūkošu 10 savas tā laika tīkamākās spēles, par kurām biju vispār aizmirsis, bet 
nejauši uzduroties uz pāris video youtubē, dzima ideja atsvaidzināt šīs nostalģiskās atmiņas. Kaut kādā veidā jau jāpiemin tās pārsimts bezjēdzīgi pavadītās stundas, blenžot ekrānā, sēžot muļķīgā pozā ar plastmasas pulti rokās.
