Šis raksts ir atvainošanās par manu iepriekšējo rakstu “Pārdomas par hip-hopu”. Lai nu kā, iznācis ir tā, ka savā iepriekšējā rakstā par daudz pārspīlēju ar saviem uzskatiem. Tā kā jau tas mēdz būt ar subjektīviem viedokļiem mūsu stereotipiem pārpildītajā pasaulē, cilvēki mēdz kļūdīties un rakstīt kaut ko par lietām, par kurām pašiem nav objektīvs viedoklis un nemaz nevar būt. Tāpēc esmu priecīgs, ka vakarvakarā saņēmu šādu vēstuli:
“Rodžer, es lasu Jūsu blogu jau ilgāku laiku. Mani tas ieinteresēja un piesaistīja kā regulāru lasītāju ar savu pārdomātību un oriģinalitāti rakstos. Šķiet, ka, izlasot Jūsu viedokli par tēmu, es ikreiz spēju iegūt kaut kādu atziņu, ko pirms tam nebiju iedomājies. Acīmredzot, tas ir cits skatapunkts, kas spēj piesaistīt ar savu racionalitāti un tieši tāpēc man tas liekas interesants.
Bet ar savu rakstu (postu blogā) par LV hip-hop’u jūs esat aizšāvis cik vien greizi iespējams. Katra rindkopa, pat katrs teikums ir aplams un neargumentēts. Kaut pāris piemēri:
Jūs apgalvojat, ka 90to gadu hip-hops bija/ir sūds. Rodžer, 90to gadu vidus ir hip-hopa renesanse. Tieši tad parādījās sarežģītākas teksta struktūras, tika pilnveidotas, izkoptas formas, parādījās dažādas intonācijas, atšķirīgas attieksmes, veidojās dažādi stili. Tieši 90to gadu vidū metafora hip-hopā kļuva ne tikai par vienu no blakusparādībām, bet gan tās vistiešākā sastāvdaļa. Tieši tad parādījās hip-hops mūsdienu izpratnē, un tos laikus var saukt par zelta laikiem.
Jūs rakstāt: „Par spīti hiphoperu centieniem radīt tādu kā nevienam ārpusē nesaprotamu, mistisku intelektuālu auru ap sevi, hiphops arī šeit un nekur citur nav ticis tālāk par podjezdu un sēmušku tusiņu līmeni”.
Tā tīri intereses pēc – Jūs esat bijis uz kādu no šādiem „podjezdu tusiņiem”? Jūs zināt, kas tur notiek, par ko cilvēki runā, kā pavada savu laiku? Vai arī Jums ir tīri stereotipu priekšstats, kas radies no „8 mile” vai arī novērojot trīspadsmitgadīgu tīņu izlēcienus? Vai arī Jums ir stereotipu priekšstats? Nav?
Jūs rakstāt: „Baigie lingvisti un dzejnieki atradušies, ha!” „Reperis” nav sinonīms „dzejniekam”. Ir izpildītāji, kas sevi pasniedz šādi, citi no tā izvairās. Ja godīgi, mans skats no malas: daudzi LV reperi, kas sevi nesauc par dzejniekiem, „ieliek” lielākajai daļai mūsdienu LV dzejniekiem, kas sevi dēvē par lieliem dzejniekiem. „Ieliek” tīri tehniski – ar apdomību struktūrā, ar spēju sarīmēt, padarīt valodu skaistu, saliekot vārdus brīnišķās kompozīcijās. Protams, ja dzeja ir kaut kas garīgs, augsts, lielākā daļa no repa tekstiem ir profāni, attiecināmi uz ikdienišķo. Bet arī tā nav kanoniska parādība. Rodžer, saprotiet, hip-hops ir tik dažādi, tik sadrumstalots, ka nevar visu sabāzt vienā maisā tikai tāpēc, ka Jums tā liekas.
Jūsu pārdomas par hip-hop modi un zīmēšanos ir visai trāpīga, bet Jūs norādat tikai uz virsējo slāni. Parasti tie, kas vismazāk ir piederīgi šai kultūrai, visspilgtāk cenšas parādīt piederību. Bara instinkts. Zīmēšanās netiek cienīta hip-hop klausītāju rindās.
Nobeigumā Jūs rakstāt: „Šo rakstu gribēju uzrakstīt tāpēc, ka nekur nav viedokļa, ka pašmāju hiphops joprojām ir mēsls.” Rodžer, ļoti daudz, ļoti ļoti daudzi norāda, raksta par to, ka LV hip-hops ir vājš, slikts, sūdīgs utt. Jūs vienkārši parādījāt, ka šis raksts tapis pilnīgi nesagatavots un tā saturs neatbilst reālitātei, bet gan Jūsu, Rodžer, iedomām, priekšstatam, kas ir aplams un maldīgs.
Es nevēlos Jūs aizskart, bet, runājot par intelektuālismu (kaut mans ģīmis šķobās no šī vārda) – esmu gatavs satikties ar Jums personīgi un pie glāzes alus vai vīna padiskutēt par literatūru, kino, mūziku, filozofiju, teātri vai jebkādām citām tēmām. Es esmu izpildītājs, hip-hopa mūziķis. Attiecīgi – varēsiet pavērot, cik tad zems vai augsts ir šīs kultūras pārstāvju līmenis.
/Skutelis”
Saistībā ar hiphopu es vēlos tikai to, lai tas kļūtu labāks kā jau ir, tāpēc tak kritizēju, kā jau teicu - man ļoti tīk alternative/underground, grime un old school (to es nevarētu teikt par gangsta, taču tas viss subjektīvi), nevēlos to nomelnot, kaut kā citādi padarīt par nederīgu vai pilnībā noliegt to kā izpausmes formu. Tieši otrādi. Man tikai ļoti nepatīk šī meinstrīma, vardarbīgo tekstu, modes un naudas lieta. Protams, es nezinu, kā jutās cilvēki otrā frontes pusē tad, kad Nirvana sāka savu uzvarošo meinstrīma gājienu un 90-to gadu vidū visā pasaulē pēkšņi saradās ka biezs ar “matainajiem” saplēstās džinsās un “alternatīvajiem”. Tikai neliela daļa no viņiem bija īsti mūziķi-mākslinieki, pārējie tikai virspusēji atdarinātāji, klauni un bļauri, kas radīja nepareizu priekšstatu par pašu idejas būtību, centās to idealizēt, noteikt to, kas pareizs un kas nē. Tādas diemžēl ir mūsdienu kultūras sliktās puses un tur neko nevar padarīt. Līdz šim neesmu ne runājis, ne arī sastapis kādu no Latvijas hip-hop kultūras velkoņiem, kas, protams, rada subjektīvu viedokli.
Tādu rakstu, kādu vakar uzrakstīju par mūsdienu hiphopu, teorētiski var uzrakstīt ikviens cits par jebko, kas ir savāds vai liekas nepieņemams. Skaidrs bija tas, ka uzreiz pēc raksta uzrakstīšanas mani pārņēma tāda nepatīkama sajūta, ka izdarīts kas nepatiess, kas tāds, kas ir pretrunā ar paša visdziļākajiem uzskatiem. Protams, raksta sākumā jau tika ieņemta konkrēta pozīcija, kas neļāva mainīt savu nostāju turpmākā raksta gaitā. Kaut kad uz beigām nojautu, ka raksts ir publicēšanai nederīgs, bet intereses pēc gribēju redzēt rezultātu un tas ir tāds, kāds tas ir tagad. No otras puses, es tiešām gribēju pārkāpt seno “tabu”, ka atšķirīgiem muzikāliem žanriem piederīgi pilsoņi par to savā starpā vai publiski nerunā, tikai viens otru pa klusītiņo nozākā. Nav taču noslēpums, ka Latvijas “indie/punk”, metāla un hip-hop kultūras krietni atšķiras, un nevis mierīgi pastāv līdzās viena otrai, bet šo grupu aktīvākie pārstāvji cenšas kaut kādā veidā uzspiest savējo (it sevišķi tīņu gados, kad veidojas pasaules uztvere). Turklāt pastāv domstarpības arī starp hiphopa cilvēkiem, tāpat kā jebkur citur. Pasaulē jau veidojas tendence tam visam saplūst kopā, nenošķirties, vismaz tajā “intelektuālajā” plaknē, kā to pierāda manis daudzkārt pieminētais pitchfork. Un Uldis Rudaks ar “Rokupāciju”.
peace. vajag vairāk iejūtības. un liels paldies Skutelim par sapratni.
Veco rakstu ārā nedzēsīšu, lai tas un šis paliek kā atgādinājums nākotnei gan citiem, gan sev..lai mācītos no kļūdām, kuras šad un tad pieļaujam mēs visi.
