Raksti par ‘svētki’ tēmu

Lieldienas svin visā pasaulē. Taču veidi, kā to var darīt, ir vairāki. Atkarībā no sociālekonomiskā stāvokļa varam izvēlēties sev atbilstošāko. Tad nu lūk.

Reliģiskās Lieldienas. Neizteikšos. Katra paša darīšana. Mani neinteresē.

Tautiskās Lieldienas. Sestdien nopērc tuvējā lielveikalā daudz olas. Visu sestdienas vakaru vai svētdienas rītu pavadi krāsojot tās. Pēc tam piecu minūšu laikā tās saplēs kopā ar ģimenes locekļiem vai draugiem un apēd. Olas var arī ripināt pa dēli, bet ja tuvumā pieejamas šūpoles, vari izšūpoties uz nebēdu un mēģināt iestāstīt savai zemapziņai, ka tāpēc vasarā odi nekodīs tavu miesu.

Komerciālās Lieldienas. Svētki - tas nozīmē pirkt. Daudz pirkt. Nav svarīgi, cik kas maksā, bet šodien tev atkal jāiepriecina savi pēc mantām izsalkušie tuvinieki. Visiem taču pietrūkst tik daudz lietu. Jāpērk, kamēr svētku atlaides nav beigušās. Skrien!

Manas Lieldienas. Nesvinēšu. Priecāšos par pavasara iestāšanos un izbaudīšu brīvdienas. Man ir apnikuši pārāk biežie ikgadējie “svētki”, no kuriem nav nekādas jēgas. Pavasaris ir pavasaris. Un viss. Kāds te būtu sakars ar olām, krustiem, zaķiem, pūpoliem un šupolēm? Man liekas, ka nekāds. Daudzas šīs tradīcijas man svešas un neizprotamas. XXI gadsimtā rituāli neiederas. Pasaule ir kļuvusi pārāk dinamiska un svētki mūsdienās ir individuāla padarīšana. Kā gan savādāk lai izskaidro to, ka daļai cilvēku šajā dienā jāstrādā? Visu tradicionālo svētku sakne slēpjas dabas parādību izskaidrošanā un atzīmēšanā, tad nu es pie tā arī savās domās pieturēšos.

Anyway, priecīgas Lieldienas tiem, kas svin!

Diena, kad viena dzimuma pārstāvji dāvina visvisādu krāsu toņu puķes un dažādus niekus pretējam dzimumam. Vīriešu dienas tomēr nav. Kāpēc gan?

Šī diena kā komunisma palieka joprojām tiek atzīmēta postpadomju valstīs, kurās sievietēm bija/ir maz teikšanas. Atzīmējot šo dienu, vīriešu kārtas pārstāvji varēja, uzsitot uz pleca teikt “nu, mēs taču esam vienlīdzīgi, bet vara tomēr piederēs man!”. Tāpēc man drusku savādas šķiet tās sievietes, kuras par šo dienu priecājas, tādā veidā parādot savu vājumu. Nu labi, es jau neesmu sieviete, tāpēc man neviens dāvanas nedāvinās un laikam grūti saprast šos svētkus.

Turpretī, Rietumu pasaulē pieņemts abus dzimumus tik krasi nenodalīt, un apsveikt kādu tikai tāpēc, ka ir vīrietis vai sieviete, dzimuma dēļ, ir smieklīgi. Nav taču tādas Meksikāņu, Melnādaino vai Latino dienas. Blondīņu vai brunešu dienas. Protams, apsveikšana un dāvināšana ir pozitīva lieta, bet šajā gadījumā tai zūd jēga. Neuzskatu, ka sieviešu tiesības Eiropā vai ASV būtu ignorētas. Citas problēmas ir daudz aktuālākas.

Protams, ka Āfrikas un Āzijas islama valstīs sieviešu tiesības tiek krietni apspiestas, bet nedomāju, ka, dāvinot šeit pretējam dzimumam ziedus vai našķus, tas krietni palīdzētu situācijai tur.

Šo svētku laiks ir pagājis. Labāk apsveikt un iepriecināt sievietes katru dienu un no sirds, nevis dienā, kas tika izmantota spēcīgā politikas propagandā.

PS. Un tikko uzodu iekš republika.lv labu rakstu par šo pašu tēmu!!

Biju cieši nolēmis 2008. gada pirmās minūtes pavadīt vienatnē un pilnīgi noteikti ne alkohola reibumā. Sanāca tā, ka biju tikko atbraucis uz Rīgu un, atrodoties kojās, gluži neviļus uzradās cilvēki, kas nepārprotami lika noprast, ka tā jau nu nekas nebūs. Un nekas cits jau neatlika.

Vispār šis bija manas pirmās Jaungada svinības Rīgā. Parasti es “sēņoju” un svētkus svinu ģimenes lokā Valmierā. Laikus tika iegādāts šampanietis un pēc iesildīšanās koju ārzemnieku blokā stundu pirms pusnakts tāds paliels bars ap trīsdesmit cilvēkiem devāmies uz centru. 15. trolejbuss pārpildīts, cilvēkiem sejās pat redzams smaids. Vismaz vienu reizi gadā. Brīnumi notiek.

Tad aši aizstaigājām uz laukumu pie Brīvības pieminekļa, kur jau bija savācies paprāvs ļaužu pulks. Stāvējām mēs visi kaut kur pie Laimas pulksteņa. Un tā, jautri čalojot, gaidījām pusnakti. Kad pienāca brīdis, mežonīgā ātrumā tika patērēts šampanietis un tam sekoja jautras dejas un apskāvienu jūra. Salūtu pat nemanīju. Likās baigais sviests. Nekad jau nav paticis.

Un tad pa taisno uz frančiem. Kur gan citur. Tā bija un būs pirmā vieta, kur doties. Interesanti cilvēki un zemas cenas. Meklēt kaut kādas citas izklaides vietas ir bezjēdzīgi. Tā nu jautrās izklaidēs tika pavadītas vairākas stundas un jau pulkstens pusseptiņos varēju iet čučēt savā neizmērojami ērtajā koju gultā.

Nogulējis 15 stundas no vietas, šobrīd jūtos ļoti labi un man prieks, ka Jauno gadu nosvinēju vienkārši lieliski. Jāgatavojas rītdienas eksāmenam, kā nekā, sesija tikai tagad sākas..