Kaut kad pamatskolā starp tetriem, tamagoči, fiškām un flinstonu uzlīmju albumiem bija laiks, kad modē bija sēdēt pie TV un spēlēt visādas japāņu videospēles (vai to klonus), kas iebāztas iekš mikroshēmas elegantā dzeltenas (vai melnas) plastmasas ietvarā. Tad likās, ka tas ir tehnoloģiju attīstības kalngals un visas vizuālās un audio(!) iespējas likās tik neiedomājamas un brīnumainas, ka neviens negribēja atpalikt no apkārtējo vienaudžu sasniegumiem. Visiem vajadzēja šo plastmasas “monstru”, bez kura dzīve vispār nebija iedomājama un bija balsts tās jēgai (11-gadīga puišeļa smadzenēs). Iegādāties šos aparātus un spēles varēja tirgū un, mainoties ar saviem paziņām, iegūt čupu čupām dažādu spēļu. Lieki piebilst, ka tad internets Latvijā bija ļoti maz. Šajā rakstā es aplūkošu 10 savas tā laika tīkamākās spēles, par kurām biju vispār aizmirsis, bet
nejauši uzduroties uz pāris video youtubē, dzima ideja atsvaidzināt šīs nostalģiskās atmiņas. Kaut kādā veidā jau jāpiemin tās pārsimts bezjēdzīgi pavadītās stundas, blenžot ekrānā, sēžot muļķīgā pozā ar plastmasas pulti rokās.
Vai tās ir atmiņas no bērnības? Vai alkas pēc psihodēliska materiāla? Vai varbūt man vienkārši ir apnikusi mūsdienu televīzija? Visticamāk jau ka nē, jo twin peaks tiešām ir labākais seriāls, ko nācies redzēt. Pēc Lost Highway noskatīšanās ļāvos šim priekam. Un, jāsaka godīgi, izbaudīju ik mirkli.
Protams, es cenšos skatīties jaunākos seriālus, ko mums piedāvā radošie ASV prāti. Atzīstos, ka LOST ir viens no maniem tuvākajiem, bet nesmādēju arī Prison Break, Jericho un Heroes. Lai gan it kā šie visi pieminētie pēc savas būtības atšķiras, dažbrīd liekas, ka tiem ir kaut kas kopīgs, pat liekas, ka tiem varētu būt vieni un tie paši scenāristi, operatori, režisori un producenti. Ar twin peaks viss ir galīgi savādāk. Protams, seriāls tapis pirms teju vai 20 gadiem, pasaule tad bija citādāka, bet tomēr mūsdienās nekas nav tuvu šim, pat nav redzēts kas līdzīgs. Neviens nav uzdrošinājies.
7 iemesli, kāpēc Twin Peaks ir labākais seriāls ever
1. Tēli. Seriāla darbībā iesaistīti ap 70 personāžu. Liela daļa no tiem ir patiešām savādi, bet tomēr pietiekami patiesi, ka skatītājam, kas sākumā šķiet izbrīnīts, liek noticēt un pieņemt to uzvedību kā normu. Seriālam pilnīgi pietiktu ar galveno tēlu - FIB aģentu, bet nē! - tur ir vēl vesela čupa dīvainīšu..
2. Mūzika. Tvinpīkas galveno muzikālo tēmu droši vien dzirdējis ir ikviens. Šī dziesma (Juleen Cruise - Falling) pilnīgi noteikti ir šedevrs, bet ar to nav gana. Mūziku seriālam saraksījis Andželo Badalamenti, kas bijis sabiedrotais Deividam Linčam vairākos projektos. Lielākoties maigs džeziņš, sapņu pops un tam laikam raksturīgi skaņu efekti. Jāsaka, ka mūzika krietni palīdz uztvert seriālā notiekošo.
3. Patiesums. Ne miņas no samākslotās, uzspēlētās amerikāņu aktierspēles, kas tik ļoti raksturīga mūsdienu seriāliem. Nav nekādu līderu, kas cīnās par izdzīvošanu vai vada citus cīņā pret “ļauno”. Ikviens personāžs šajā seriālā ir nozīmīgs, vājš vai stiprs, skaists vai neglīts. Gandrīz vai katrā sērijā tiek pasmiets par cilvēka patieso dabu, ko tik bieži cenšas noslēpt tagadējos seriālos un kino.
4. Mistika. Man ļoti patīk LOST tieši savas mistikas un neparedzamības dēļ, taču tur tā tiek tik ļoti uzsvērta un to seriāla varoņi visu laiku cenšas zinātniskā veidā izskaidrot. Turpretī šeit vienkārši tiek pieņemts, ka sapņi spēj pateikt daudz ko priekšā, ka mežos dzīvo gari un ka iemiesošanās nav nekas neparasts. Viss. Nekādu kāpēc-tāpēc vai sci-fi. Noslēpumainības plīvurs ir svarīgs un jācenšas to nenoņemt par agru. Linčam viss sanācis perfekti.
5. Žanru mikslis. Vienu brīdi smejies, nākamajā raudi, bet vēl pēc tam baidies. Plašs sajūtu spektrs, citreiz ļoti nevietā liktos komiskās epizodes brīžos, kad būtu jāraud. Bet ne šeit. Tas arī pārsteidza visvairāk.
6. Neparedzamība. Vienkārši nav iespējams paredzēt, kas notiks nākamajā epizodē. Pāris momenti bija sevišķi pārsteidzoši - Tibetas metode, tēva nosirmošana pa vienu nakti un Duhovnijs-transvestīts. Bet bija ļoti daudzas citas vēl.
7. Attiecības. Tās šeit ir daudz. Seriāla sākumā ir ap 10 ģimeņu, kas šķiet daudz maz stabilas, tad pamazām atklājās visādi noslēpumi, slēptie sakari un pazīšanās, viss brūk un jūk. Meli un baumas caurstrāvo seriāla gaitu nemitīgi. Protams, visos seriālos ir attiecības, bet šeit tās ir daudz ticamākas, dažbrīd pat pārāk neparastas.
PS. Laikam neesmu vienīgais seriāla cienītājs, pirms kāda laika par to rakstīja arī krizdabz.
Vēl atlikušas tikai nepilnas trīs nedēļas līdz varenā mūzikas medija Pitchfork jaunajam projektam - interneta televīzijai. Kā jau ietekmīgākajam informatīvajam mūzikas resursam internetā šis ir tikai loģisks solis tālākas attīstības virzienā.
Pitchfork paziņojumā teikts, ka TV kanālā tiks rādītas gan dokumentālās filmas, gan dažādi koncerti un videoklipi, bet, zinot šo mediju, skaidrs, ka tā repertuārs pilnīgi noteikti atšķirsies no jau redzētā gan TV, gan internetā. Galvenokārt jau tāpēc, ka pēdējo 10 gadu laikā pitchforkmedia ir bijis indie grupu kvēls atbalstītājs, daudzas no tām padarot zināmas plašākai publikai, bet laika gaitā tomēr nenozogot šīm grupām raksturīgo šarmu, drīzāk jau pretēji.
Turklāt pitchfork.tv no MTV un līdzīgiem mūzikas kanāliem atšķirsies ar to, ka tas būs pilnībā neatkarīgs no kaut kādām ārējām interesēm vai vienošanām ar ierakstu kompānijām. Videomateriāla izvēle ir šo savādo/pretrunīgi vērtēto mūzikas apskatnieku rīcībā un tas ir lieliski, ka XXI gadsimta tehnoloģijas spēj realizēt šo interesanto ideju.
Vairāk nekā pusgadu sasāpējies jautājums man bija Lattelecom iTV (agrāk apollo TV) darbināšana uz Ubuntu, jo to varēju lietot tikai uz Windows XP (šķiet, ka tā arī ir vienīgā oficiāli izmantojamā OS priekš pakalpojuma, iespējams, ka Vista un 2000 arī der). Nav jau tā, ka izmantotu šo pakalpojumu ļoti bieži, jo kā nekā Latvijas televīziju baudīšanas prieki ir pieejami ikvienam, kam mājās ir TV. Arī man ir TV, bet reizēm sanāk tā, ka gribas kaut ko ierakstīt vai arī mājas iemītnieku domas nesakrīt par turpmākā vakara programmu, tad šis pakalpojums lieti noder.
Laiciņu atpakaļ zināju, ka kādam jau šis pasākums bija izdevies (datuves forumos bija dažiem izdevies). Lieta slēpās kaut kādos gudros protokolos, ko vlc bija pasācis atbalstīt ar versiju 0.8.5, bet tā kā Ubuntu 6.10 (Edgy Eft, ko lietoju es) ir pieejams jau vlc 0.8.6, tad nekāda tur kompilācija nav vajadzīga.
Nu tā, lai palaistu šos kanālus, uzinstalējam vlc, un tad terminālī rakstam tā
Šito es pats neizdomāju, bet nozagu no latviešu (Ubuntu) Linux foruma. Protams, ja te kādam nepatīk terminālis, tad var uztaisīt atsevišķu palaidēju katram kanālam, kas iespējams, nākotnē arī ir ērtāk.
Pakalpojums pieejams tikai Lattelecom interneta lietotājiem, tāpēc lielai daļai populācijas nekāda jēga no šitā nav. Un šitam vajadzētu iet uz visiem Windowsiem, Maciem, citiem Linuxiem, BSD, Solaris, utt. visur, kur var uzstellēt VLC.
Man pašam tas tikko noderēja un iespējams noderēs, lai noskatītos riebīgā šova nākamo sēriju. :D
Iepriekšējā mākslas simpozijā man viens gudrs cilvēks ieteica paskatīties multenīti ar nosaukumu Salad fingers. Man iepatikās.
Tā nu es nepacietīgi gaidu katru jauno sēriju ar jaunajiem salātpirkstaiņa piedzīvojumiem… Var atrast šeit, kopā ar citām David Firth lieliskajām animācijām.
Iepriekšējā mākslas simpozijā man viens gudrs cilvēks ieteica paskatīties multenīti ar nosaukumu Salad fingers. Man iepatikās.
