Par “Friend Opportunity”, iepriekšējo grupas albumu, rakstījis esmu vairākkārt. Grupas skanējumu īsumā varētu raksturot kā sajaukumu starp Sonic Youth un The Flaming Lips (divas ļoti zināmas grupas, kas nebaidās eksperimentēt). Taču Deerhoof ir gājuši vēl tālāk, viņu muzikālo ietvaru nav iespējams noteikt, dažbrīd šķiet, ka Deerhoof jebkurā brīdī var saldi dziedāt, skaļi brēkt vai vienkārši nospēlēt skaistu melodiju. Deerhoof ir pilnīgi brīvi no jebkādiem apzīmējumiem un aizspriedumiem. Manās acīs Deerhoof ir viens no novatoriskākajiem muzikālajiem projektiem šajā gadsimtā.

Albuma gaidīšanas ietvaros interesants gājiens no Deerhoof puses bija dziesmas “Fresh Born” palaišana tautās nevis ierastajā mp3 vai kādā citā digitālajā formātā, bet mūsdienās jau sen aizmirstajā nošu pierakstā (!). Tad arī cilvēki visās pasaules malās mēģināja šo dziesmu nospēlēt.

Augšā performance dziesmai “The Tears and Music For Love” no jaunā albuma. Šos laikam mums Rīgā neredzēt, bet nu ko - varbūt šogad atkal atbrauks Deerhoof līdzinieki no Ņujorkas - Monika H ar grupu?!

# # #

1. Tas, ka mēs nemācamies no vēstures, ir pati svarīgākā vēstures mācība.
2. Pie apstākļu sakritības gandrīz ikviens var kļūt par gandrīz jebko.
3. Šķīstība - visnedabiskākā izvirtība.
4. Intelektuālis ir cilvēks, kas atklājis ko vairāk par seksu.
5. Faktu neievērošana nenoliedz to pastāvēšanu.
6. Otrs neizskaidrojamākais aiz klusuma ir mūzika.
7. Pieredze nav tas, kas notiek ar cilvēku; pieredze ir tas, kā cilvēks izmanto to, kas noticis ar viņu.
8. Laimi nevar sasniegt, dzenoties pēc tās - tā ir dažādu nodarbju blakusprodukts.
9. Vismaz divas trešdaļas no mūsu bēdām rodas, pateicoties cilvēku stulbumam, ļaunprātībai un to attaisnošajiem faktoriem - ideālismam, dogmatismam un aizrautīgai vēlmei pievērst pārējos kādai reliģiskajai vai politiskajai idejai.
10. Vairumam cilvēku ir neierobežotas spējas uzskatīt lietas par pilnīgi patiesām.
11. Tikai viens nostūris Visumā var tikt uzlabots pilnīgi droši - un tas esi tu pats.
12. Bērnišķīgs pieaugušais nav neattīstījies cilvēks; tieši pretēji, tas ir cilvēks, kas turpinājis savu attīstību, kamēr pārējie pieaugušie ietinuši sevi pusmūža ieradumu un aizspriedumu kokonā.
13. Cilvēku vienlīdzība ir ideja, kam neviens saprātīgs cilvēks pie normāliem apstākļiem nepiekristu.
14. Pastāvība ir pretēja dabai, pretēja dzīvei. Vienīgais pastāvīgs cilvēks ir mironis.
15. Ikviens, kas vēlas darīt ko labu cilvēcei, saskaras ar vispārēju naidu.
16. Ieradums padara greznas nodarbes par apnicīgām un ikdienišķām vajadzībām.
17. “Iliādas” autors ir Homērs, vai arī kāds cits ar tādu pašu vārdu.
18. Līdz desmit gadu vecumam mēs visi esam ģēniji.
19. Ceļot nozīmē saprast, ka ikvienam ir kļūdaini uzskati par savu valsti.
20. Skaistums dažiem rada izeju, tiem rodot laimi greznos mērkaķveidīgo apaļumos vai gleznainos rudens saulrietos.
21. Vārdi, vārdi, vārdi! Tie nogalinās. Trīs ceturtdaļas no laika mēs nedomājam par lietām, bet par to aizstājējvārdiem.
22. Laimi ir grūti iemācīties, vēl grūtāk - citu cilvēku laimi.
23. Pie neaizsniedzamās patiesības var nokļūt pēc ļoti garas kļūdu virtenes.
24. Ļaudis apreibina sevi ar darbu, lai neredzētu to, kādi tie ir patiesībā.
25. Tik ilgi, kamēr cilvēki dievinās Cēzarus un Napoleonus, Cēzari un Napoleoni turpinās celties un darīt cilvēkus nelaimīgus.
26. Pats šokējošākais karā ir tas, ka tā upuri un rīki ir individuāli cilvēki, turklāt šie indivīdi ir politisko līgumu vārdā lemti nogalināt vai būt nogalinātiem svešos strīdos.
27. Propagandas mērķis ir likt vienai cilvēku kopai noticēt, ka citas cilvēku kopas ir necilvēki.
28. Jo spēcīgāks un neparastāks ir prāts, jo vairāk tas slieksies uz vientulīgas reliģijas pusi.
29. Vairāki attaisnojumi pārliecina mazāk kā viens.
30. Varbūt ciest ir labi. Vai mākslinieks ko radītu, ja būtu laimīgs? Vai tas vispār gribētu ko darīt? Kas galu galā ir māksla, ja ne protests pret dzīves skarbumu?
31. Dievs nav savienojams ar mehānismiem, zinātnisko medicīnu un vispārējo laimi. Tev jāizvēlas. Mūsu civilizācija jau izvēlējusies mehānismus, zinātnisko medicīnu un laimi.
32. Dzīrēm jābūt svinīgām un retām, citādi tās pārstāj būt dzīres.
33. Sakāmvārdi ir banāli, līdz to patiesums nav piedzīvots personīgi.

# # #

izķidāju un nozagu bez atļaujas no šejienes

Ko studēšu? Tā kā pēdējā gada laikā pastiprināti interesējos par vides un alternatīvās enerģijas problēmām, mani piesaistīja maģistra programma par vides pārvaldību. Bija vairākas budžeta vietas un man paveicās. Beidzot varbūt vismaz varēšu studēt to, kas man patīk.

Apņēmība. Tā kā grasos studēt tikai un vienīgi par valsts līdzekļiem, man ir nepieciešams arī mācīties nedaudz cītīgāk, lai nepazaudētu vērtīgo vietu. Bakalaura studiju laikā ļoti iegrieza apmeklējums, jo man nepatika saraustītais lekciju grafiks, kas bieži vien lika no rītiem pagulēt ilgāk. Taču maģistriem ir daudz foršāk - viss notiek reti, bet visu dienu. Turklāt man patīk, ka lekcijas notiks galvenajā LU ēkā, telpās blakus astronomiskajai observatorijai.

Divas filmiņas - “Tales of Mere Existence” un “Music and Life” lieliski apstiprina šo seno patiesību.

Tales of Mere Existence. Filmiņa “I have to get ready” (skatīt zemāk) labu laiciņu atpakaļ pievērsa manu uzmanību ar savu ārējo vienkāršību formās (tā tomēr ir tikai zīmēta un primitīva animācija) par sarežģītām un ikdienā jau aizmirstām tēmām. Taču, atrodoties pagājšpiektdien Futureshorts īsfilmu pasākumā Andrejsalā, varēja manīt, ka tieši šī autora filmiņas izpelnījās vislielākās auditorijas ovācijas. Un pelnīti.

Music and Life. No sākuma tā īsti neizpratu šito, bet vēlāk jau pieleca. Dzīve ir kā mūzika, un ne jau pēdējā nots vai takts ir galvenā. Svarīgs ir viss skaņdarbs, ikviena tā sekunde un nots - gan augstās, gan zemās.

***

Izdot albumu divās mēlēs nav joka lieta. Tāds negants liktenis piemeklējis vietējos zināmākos māksliniekus Prāta Vētra (PV), kas jau piekto reizi vienlaicīgi vēlas būt veiksmīgi gan šeit, gan izcirst taku uz plašākām ārēm. Šajā gadsimtā PV ir savākuši milzum daudz balvu, lai gan spilgtākais posms viņu karjerā ir albumi “Veronika” un “Viss ir tieši tā kā Tu vēlies”, kas iznāca attiecīgi 1996. un 1997. gadā, kad grupu vairākus gadus pirms tam skāra radošā mūza, nelaižot vaļā, un PV nekautrējās dziedāt pozitīvi par visu un dažādās formās (”Reigani”), eksperimentēt. PV kaut kā izmainīja savu skanējumu ar albumu “Starp divām saulēm” uz popsīgāku un radio draudzīgāku. Šis albums bija kā krustceles, kas sevī apvienoja gan agrīno PV, gan vēlāko. Iesākumā ģeniālie PV teksti šeit kļuva par vienkārši labiem, bet vēlāk mūziku sāka pielāgot divām, pat trijām valodām. Nākamie trīs albumi gāja izmisīgo popularitātes ceļu, un godīgi sakot, to dziesmas (hīti) mani nesaistīja un tagad daudzas no tām droši vien būtu aizmirstas, ja tās neskanētu reklāmās un radio.

Pirms albuma “Četri krasti” bija plaša ažiotāža par skaņas maiņu. Tad tika runāts par “atgriešanos pie saknēm”, kā parasti visas tādas grupas, kas pastāv ilgāk kā 15 gadu, mēdz teikt. Maz tur to sakņu bija. Tagad arī labu laiciņu pirms albuma iznākšanas sākās runas par Gustavo piedalīšanos albumā. Tas bija diezgan interesanti un radīja pastiprinātu interesi, jo hiphopa producenta piedalīšanās pop/rock albuma radīšanas procesā ir retums pat pasaules mērogā. Vienīgais man zināmais gadījums ir Timbaland piedalīšanās Bjorkas pēdējā albuma dažās dziesmās, taču tas nepavisam neatbilst šim gadījumam. Problēma tajā visā ir tāda, ka hiphopa producentiem, atšķirībā no saviem amata brāļiem rokenrola lauciņā, ir daudz vairāk ļauts apstrādāt pirmatnējo materiālu. Tie var pat “uztaisīt” ierakstu, padarīt to par savu, būt līdzautori. To var redzēt, apskatoties hiphopa ierakstu vāciņus, kur gandrīz katrai dziesmai tiek norādīts producents, jo tas būtiski maina skanējumu, kā nekā producents ir tas, kurš taisa skaņu. Ja ir ambicioza rokgrupa, kas zina, ko grib, daudz darba producentam vairs nav. Taču šajā albumā, kā izklausās, Gustavo ir visu ņēmis savās rokās un pēc ilga darba albuma dziesmās ielicis tādu skaņu čupu, ka prieks.

Albums ir ļoti interesants instrumentāli. Ikvienā dziesmā, izņemot orientālisko “Siāmu”, ir pilns ar dažādām nez no kurienes dabūtām skaņām. Bet pats galvenais, albums ar skaņām nav pārsālīts, viss ir ieturēts eleganti, minimāli. Spēcīgu ģitāru ir maz, tās nedaudz var dzirdēt “Atliek nosargāt” pāris epizodēs un “Bronza” subbasīgajā skrējienā. PV firmas zīme ir brīnišķīgā Kaupera balss, bez tās nebūtu nekas. Albumā, šķiet, izmantots viss tās potenciāls. Vissmeldzīgāk tā skan albuma ievaddziesmā, tituldziesmā, etniski romantiskajā “Es jau nāku” un nedaudz savādajā “Laikam”. Pats vaininieks Gustavo piedalās “Bronza” ar ļoti izcilu frāzi, uz sekundi “Ai nu lai” un tituldziesmā, kur viņš tomēr, manuprāt, skan ne pārāk labi. Radiosingli “Ja tikai uz mani tu paskatītos” un “Ai nu lai” ir radio visdraudzīgākie, popsīgākie un noslīpētākie gabali ar visvairāk “skaniņām”. Liriski albums ir vājš (un droši vien tāds būs arī angliski, kā parasti), izņemot rīmēm pārpilno un dzīvē pamācošo “Par podu”, cerībām pilno “Es jau nāku”, sapņaino “Laikam” un sadzīvisko “Bronza”. Nevar ne salīdzināt, piemēram, ar Māra Žigata (Pienvedēja piedzīvojumi) vārdiskajiem piedzīvojumiem un atklāsmēm. Pēdējā albuma dziesma “Pamodini mani” ir elegantās retro noskaņās ieturēts lustīgs noslēgums.

Šis ieraksts jau ir paspējis Latvijā saņemt platīna diska statusu. Lai to izdarītu, grupai bija jāpārdod 9000 CD kopiju. Tas nu ir izdarīts, kārtējais panākums Latvijas megagrupai, tas tai ir tīrais nieks. Tagad pie lietas. Man joprojām ir neizprotami Prāta Vētras nemitīgie centieni iekarot Eiropas tirgu, izdodot to divās valodās. Vai tas ir tik svarīgi? Laba mūzika šķērso robežas un valodas zināšanas neprasa (Sigur Ros, Manu Chao, AIR, Kraftwerk, Ali Farka Toure, El Guincho, utt.). Mūzikas ielikšana rāmjos nekad nenoved pie laba rezultāta, tai ir jāplūst brīvi, bez kādām robežām. Šāds ieraksts var būt labs, bet nekad ne klasisks, vēsturisks, paliekošs. Ja arī tas nonāks kur Eiropas apskatnieku apvāršņos, tas ne ar ko neatšķirsies no tūkstoš tādiem pašiem, jo mūsdienu tehnoloģiju laikmetā visi māk māsterēt, samplēt un miksēt un tur to dara daudz labāk par mums (it sevišķi UK). Līdzīgas dziesmas kāda igauņa, krieva vai turka izpildījumā mēs varbūt pat nemaz neklausītos, PV popularitāte ir ne tik daudz kā mūzikas, bet patriotisma jautājums. Šāds viedoklis varbūt man radies tāpēc, ka esmu atklausījies čupu čupām eksperimentālo mūziķu ar dīvainām, bet interesantām dziesmiņām no visas pasaules.

Eksperimenti un popmūzikas mērķi kopā neiet. Termins “eksperimentālā mūzika”, ko ieviesa Džons Keidžs pirms 50 gadiem, nepieļauj nekādu konformismu ar esošajām tradīcijām. PV “eksperiments” šī albuma sakarā ir tikai “mēģinājums eksperimentēt”, nekas vairāk, jo tiek saglabāti visi popmūzikai raksturīgi elementi, kas ir raudzīšanās drošajā pagātnē, nevis nezināmajā nākotnē. Īsts eksperiments bija Radiohead “Kid A”, Pink Floyd piedzīvojumi un atrodami tūkstošos citās “mēģinājums/kļūda/mēģinājums” tipa grupās un projektos. Latvijas sakarā to var teikt par daudzām grupām - Pasaules gaisma, TESA, SoundArcade, Dzeltenie Pastnieki, NSRD, YaSoSy un daudzām citām, kuras es nemaz nezinu un kurām pat nekad nav bijuši nosaukumi un nebūs.

Nekas nestāv uz vietas. Attiecībā uz Prāta Vētru Latvijā valda plaša mēroga subjektivitāte. Tie ir viennozīmīgi labākie. Neviens nevar viņus apsteigt. Protams, no popmūzikas “māksliniekiem” šeit reti kurš vispār var nostāties viņiem blakus, jo fonā ir simtiem patiešām sliktu un draņķīgu pop “mūziķu”, kurus vēl tomēr rāda un spēlē. Taču maz ir to, kas zina, ka pēdējo 10 gadu laikā ir latviešu mākslinieki, kas ārzemēs ir/bija kļuvuši vēl atzītāki par PV, protams, attiecīgajām audiencēm - Skyforger, STandART, In.Stora, u.c., taču mūsu tā jau niecīgā mūzikas industrija ir nedaudz vairāk orientēta uz izpatikšanu citiem, peļņas gūšanu, Eirovīziju, debīliem šoviem un masu notrulināšanu. Tā nekas labs nebūs. Un Latvijā ir ļoti spēcīga, radoša underground kultūra, par ko zina retais, bet tie, kas zina, tam piekritīs. Šeit mums vajadzētu pamācīties no vienas vientuļas salas okeānā Eiropas ziemeļrietumos, kur valda pavisam citas vērtības, gandrīz kā tāda NEKAC saliņa. Un pavisam nožēlojami ir tas, ka ar tādu pašu nosaukumu Brainstorm muzicē power-metāla grupa Vācijā, kas globālās popularitātes ziņā apsteidz mūsējo, gada sākumā izdodot albumu “Downburst”, ko apskatīja vadošie metāla mūzikas kritiķi.

Kāpēc es pieminēju eksperimentus un visus šos masām nezināmos Latvijas māksliniekus? Tāpēc, ka Prāta Vētra paši kādreiz bija tādi un nokļuva tur, kur ir tagad, pateicoties savai oriģinalitātei, jauneklībai un radošajai neatlaidībai. Tādi, kādi bija Prāta Vētra savos -padsmit gados, vairs šeit nav bijuši. Jaunais Prāta Vētras klips Helmutam atgādina U2, un nav nekāds brīnums, jo Prāta Vētra tur izskatās tik stīvi, stilizēti un neoriģināli, pārāk nopietni un pieauguši, gandrīz kā lelles. Par Prāta Vētras albumu raksta visur, rāda visas televīzijas un pat mazi bērni zin, kas tas tāds ir, ielās izliktas tūres reklāmas. Tas ir šovbizness, kas nemanot pazib gar mūsu acīm, iespaido mūsu prātus. Tas ir negodīgi pret pārējām grupām, kas ir/būtu krietni labākas par šībrīža PV. Cik daudz no cilvēkiem vispār dzirdējuši 2007. gada labāko ierakstu Dun Dun EP?

***

“Tur kaut kam ir jābūt” ir viegls popa ieraksts, kurš ir ar Latvijā vēl nebijušas kvalitātes aranžējumu. Viennozīmīgi labākais PV ieraksts šajā gadsimtā. Gustavo ir ļoti pacenties, izpalīdzējis puikām, un albums izdevies ļoti labs. Taču arī šis PV albums nav nekas vairāk kā parasts popsis, kas tiks drillēts vietējās (un varbūt arī kaut kur ārzemju) radiostacijās. Bet albumam ir ļoti smuks vāciņš, daudzviet burvīgs instrumentālais pavadījums un Kaupera balss, ko iesaku izbaudīt.

***

KO SAKA CITI

Uldis Rudaks ‘DIENA’ •  ‘DELFI’ •  Andrejs Veitners •  Jeremy •  Vikipēdija

Vēlreiz īsumā par hiphopa mūzikas vēsturi. No vikipēdijas. Hiphops radās ap 70-tajiem gadiem Ņujorkā, kad vienkopus tika apvienoti fanka un disko ritmi, regejam un šur tur blūzam raksturīgi elementi (runāšana mūzikas pavadībā, muzikālie dueļi), kā arī tad plašāk pieejamo un lētāku sintezatoru/bungmašīnu bagātās iespējas. Drīz vien to papildināja sampleri, “skrečmašīnas” un citas hiphopam raksturīgas sastāvdaļas - graffiti un breakdance. Pirmās desmitgades vēsturi var iedalīt šādos posmos - old school (Grandmaster Flash, Afrika Bambaataa), new school (Run D.M.C., Beastie Boys un LL Cool J) un golden age (Public Enemy, De La Soul un A Tribe Called Quest). Tad 90. gadu sākumā ļoti milzīgu popularitāti guva gangsta rap (te pieder vairums to, kurus rāda pa TV), kas vēl arī tagad ir slavas zenītā. Pēdējos gados slavas gaismu ieraudzījis arī alternatīvais hiphops (Kanye West, The Roots, Gorillaz), kas idejiski krietni atšķiras no pirmā. Steinski, kam veltīts šis raksts, pieder tam laikam, kad old school norietēja, bet parādījās new school, t.i. 80-to gadu vidū. Protams, viņš kā producents darbojās arī vēlāk, taču Steinski hiphopā atpazīst un vienprātīgi atzīst par milzīgu ietekmi arī mūsdienu hiphopā.

Samplošana. Steinski ir slavens ar to, ka savu dziesmu (ja tās var tā saukt) radīšanā izmantoja samplus. Samplu izmantošana nebija nekas radikāli jauns, taču Steinski savā laikā tos izmantoja daudz vairāk nekā citi. Vienkārši runājot, sampls ir citas dziesmas vai parastas skaņas fragments, kuru var izmantot savā ierakstā, mainīt tā skaņas augstumu un citas brīnumlietas. Pirmie šī producenta skaņdarbi bija Lessons (”mūzikas stundas” - kopā 3), kuros tiek demonstrēts tas, ko var izdarīt šādi darbojoties. Izcils piemērs samplošanai ir Roberta Gobziņa gabals “Aka Aka”, ko var uzskatīt par Latvijas hiphopa sākumu.

Tagad laiks gabalam no Steinski plates - “Lesson 1 (The Payoff Mix)” :

Kur noklausīties albumu? Visu albumu, kurā ir ap 40 garām dziesmām, var noklausīties šeit. Brīdinu, ka albumu nevar dabūt nekur tomēr var dabūt sliktajās lapās, jo tas vienkārši nav populārs(!). Tiesa gan, to var nopirkt. Taču ievērojams fakts ir tāds, ka Steinski šobrīd ir gada labākais albums metacritic skatījumā, kas apkopo visus mūzikas kritiķus un pēc to nozīmības velk svērto vidējo. Par šo albumu negatīvu atsauksmju NAV NEKUR. Protams, ir cilvēki, kas mūzikas kritiķiem netic, taču arī tiem es iesaku paklausīties šo meistardarbu. Esmu jau paspējis albumu ierakstīt Audacity un sadalīt pa druskām, lai varētu paklausīties arī pa ceļam. Albuma muzikālā daudzveidība priecē ausis ne pa jokam.

Mūsdienas, “mashup” un Girl Talk. Samplošanas mānija nav beigusies arī mūsdienās. Pirms pāris gadiem parādījās tāds mūzikas žanrs kā “mashup”, kas no vienas puses tiek uzskatīts par postmoderno mākslu, bet no otras - par debilisma kalngalu un mūzikas zaimošanu. Pirms gada par mashup rakstīja arī 0nkulis. Manu uzmanību saistīja tāds leibls kā Illegal Art (atbilstošs nosaukums!), kura paspārnē atrodas mūziķis Girl Talk, kas nupat nupat izdevis vēl vienu “mashup” albumu pēc Radiohead metodes. To, kādas dziesmas izmantotas katrā albuma “dziesmā”, var uzzināt vikipēdijā.

Jauno Girl Talk albumu var nopirkt (arī par $0.00) šeit

Pandoras cilvēki, par spīti aizliegumam mums klausīties labu mūziku un baudīt viņu darba augļus, tomēr ir gatavi visai pasaulei aizraujoši pastāsīt viskautko par mūziku savā podkāstā, kas atrodas šeit.

Muzikoloģijas šovs. Šādos vārdos paši pandoras bloga radītāji sauc savu podkāstu. Manuprāt, šis ir pats interesentākais veids kā apgūt ko jaunu mūzikā un saprast dažādas tās sastāvdaļas un pamatidejas. Piemēram, man vajadzēja tikai nedaudz vairāk kā 10 minūtes, lai saprastu, kas ir taktsmērs - samērā vienkārša, pat elementāra ideja, ko es nekad tā īsti nebiju sapratis līdz galam. Interesanti piemēri iz rokmūzikas palīdz informāciju sagremot daudz ātrāk un padara to visu par aizraujošu procesu.

Iesaku ikvienam, kas ir kaut nedaudz saistīts ar mūziku. Pandoras podkāsts.

Iesākumam gribu pateikt to, ka psihoanalīze sen vairs nav tikai metode, ar ko ārstēt garīgi slimos. Tāpat arī budisms sen vairs nav reliģija, kas domāta tikai askētiskiem mūkiem kaut kur Āzijas tempļos.

Psihoanalīze - Zigmunda Freida pirms vairāk kā 100 gadiem radīta mācība par cilvēka psiholoģiskajiem procesiem un uzvedību. Zinātnei ir ļoti daudz novirzienu, skolās to māca gan filozofijā, gan psiholoģijā.

Dzenbudisms - Viens no vairākiem budisma paveidiem, aktuāls Japānā, bet ir viszināmākais Rietumu pasaulē.

Fromms salīdzina psihoanalīzes zinātnisko pieeju ar Austrumu reliģiozo skatījumu uz pasauli. Protams, abos tiek atrasts milzum daudz līdzību, kā nekā, to mērķis ir viens - atklāt cilvēka iekšējo dabu un saprast, kas viņam pa īstam vajadzīgs. Es atsevišķi esmu lasījis gan budisma, gan psihoanalīzes tekstus, taču ar šo abu sistēmu salīdzinājumu vēl nebiju saskāries, godīgi sakot, pat nebiju par to aizdomājies.

Īsumā. Cilvēks var iemācīties dziedāt, dejot, lasīt, rakstīt, zīmēt un apgūt viskautkādas zinātniskas lietas un teorijas, taču papildus tam cilvēks dzīves laikā arī pamanās pazust citās lietās un apkārtējos. Tiek dzīvots dažādās ilūzijās, reālā dzīve ir gandrīz kā pusmiega stāvoklis, jo netiek dzīvota īsta dzīve, tikai tās paša radīts un izkropļots modelis. Šis “modelis” sastāv no tā, ko ļaujam laist cauri savam “sociālajam filtram”, kas ir veidojies katrā indivīdā kopš nākšanas pasaulē. To pierāda cilvēku izmisums un mokas brīžos, kad pazūd lielākā daļa no tā, ko cilvēks līdz šim ir uzskatījis par savu un vērtīgu. Šī krīze parasti beidzas ļoti bēdīgi un priekšlaicīgi - zārkā, pudelē vai trakomājā. Problēma slēpjas tanī, ka mūsdienu cilvēka dzīves mērķis ir nevis pilnveidot sevi un savas emocijas, bet gan savākt pēc iespējas vairāk lietu sev apkārt, tādējādi padarot pašam sevi par lietu. Tiesa gan, daudzi tomēr pamanās  nesajukt prātā, jo atrod īslaicīgus kompensācijas mehānismus, kas spēj mākslīgi uzturēt indivīdu pie sajēgas to pastāvēšanas laikā. Sasniedzamais cilvēka (bez)apziņas stāvoklis, ko psihoanalīzē sauc par derepresiju un budismā par nirvānu jeb satori, ir “bērnišķīgā” atkārtota atrašana sevī, kas ļauj skatīt pasauli tādu, kāda tā ir, un patiesi izjust to, izjust ikvienu brīdi tā patiesajā būtībā, nevis tikai domāt par to (domāt sajūtas) savas valodas, loģikas un satura robežās.

Labi, es saprotu, ka mans augšuprakstītais dažam noteikti izklausās kā nereāls murgs, taču es tur neko nevaru darīt, ka mūsdienās par šādām lietām pasmīn un pavīpsnā. Var jau pielūgt TV reklāmas, atlaides, dažādus elkus un izdabāt citiem un uztraukties par citu domām. Taču es ļoti labi apzinos arī to, ka cilvēks mūsdienās ir vientuļāks nekā jebkad agrāk, it sevišķi strauji augošajās urbānajās vidēs, kur cilvēciņš pilnībā atrauts no dabas, patiesām vērtībām un dzīvnieciskās eksistences. Tieši šī vientulība spēj radīt visiem ļoti kaitīgas konsekvences, jo no apziņas tiek izslēgti “negatīvie” instinkti, kas nepatiktu citiem jebšu apkārtējiem, kuriem indivīds vēlas izpatikt, tiek samazināts redzesloks, tam pamazām kļūstot šaurākam un šaurākam. Slēpjot šos instinktus, iemācāmies melot gan sev, gan citiem un neizprotamā veidā rodam dzīves jēgu iedomātā, nepareizā dzīves “modelī”. Rezultāts sanāk diezgan ērmots, ja pats cilvēks to nepamana, noliedz to, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, vainu meklējot apkārtējos un to viedokļos.

Eksistenciālisma filozofija, psihoanalīze un budisms pagaidām ir manas mīļākās lasāmtēmas. Kā lai saka, šī grāmata bija viens smags “gabals”, bet tas bija tā vērts. Un iesaku to izlasīt ikvienam, kam interesē kas tāds.

BRĪDINĀJUMS! Šis raksts ir subjektīvs.

Tiešām apnicis jau. Nezinu precīzi, kurā brīdī sāka karot rietumi ar austrumiem, bet tas visus ieveda pakaļā - varbūt tolaik tas bija interesants dzīvesveids, kultūra, taču 90/00 mūzika bija/ir vienkārši sūds, jo tā bija tikai līdzeklis cīņā pret kaut ko. Tagad jau tas ir samaisījies ar kaut kādu tizlu popsīgu R&B (kas agrāk bija labs) paveidu. Komercija, bling-bling, muļķīgie žesti un poser niggaz vispār nav pieminēšanas vērti. Pirms gadiem 7-8 uz to visu raudzījos ar smīnu. Diemžēl tā jau IR mūsdienu kultūra, gandrīz vienīgā. Par spīti hiphoperu centieniem radīt tādu kā nevienam ārpusē nesaprotamu, mistisku intelektuālu auru ap sevi, hiphops arī šeit un nekur citur nav ticis tālāk par podjezdu un sēmušku tusiņu līmeni, izpletnim līdzīgu sintētisku apģērbu un nemitīgu citu apdiršanu, kaušanos savā starpā un pilnīgi bezatbildīgu dzīvesveidu. Vien tāds pagrīdes meinstrīms. Hiphopa “muzons” (kā viņi paši mēdz teikt) šeitpat un citur pasaulē ir tikai uz no citiem nokopētas, muzikāli primitīvas bāzes uzlikts muļķīgs pastāsts bērnišķīgā un vien sev saprotamā slengā par šībrīža problēmam no viena (citreiz vairākiem) hipijhopera šaurā (parasti aizdomīgā, pazemotā un niknā, bet ne vienmēr) skatpunkta. Diemžēl vecais O. un A., kā arī pašmāju medijos saslavētie R. un G. pat pēc epopejas ar P.V. man nešķiet sevišķi inteliģenti. Slavē sevi par to, ka ir ĪSTIE, tie, kas uz šejieni atveduši TO kultūru, par ko visi tur štatos runā. Baigie lingvisti un dzejnieki atradušies, ha! Vienkārši nevaru paklausīties to plati un viss! - vārdu, rupjību jūra, pārspīlēta sevis un savējo slavēšana; nekas vairāk. Kam tas vajadzīgs? Man kā klausītājam - nē! Un nav jau tā, ka es nebūtu klausījies hiphopu un sapratis, par ko cilvēki dzied runā. Taču varbūt latviski nemaz nevajag, ko??

Cīnīties “par”, nevis “pret”. Latviešu hiphopu klausījos kādu laiciņu, kad man bija ap 15. Tad man tas viss likās nesamērīgi interesanti un aizraujoši, ikdienas sarunvalodā citēju tekstus no galvas, bet vēl nedaudz vēlāk sapratu, ka ar tādām muļķībām nodarboties nav vērts. Interesanta tāda mūzika varētu būt tiem, kas paši tajā sulā vārās un netiek laukā, jo aklums spiež. Hiphops ir savdabīgs piemērs tam, ko apkārtējā ideoloģija var izdarīt ar cilvēku. Turklāt, mūsdienu hiphops iet roku rokā ar globalizāciju un patērētāju kultūru, kas man jo sevišķi kretinē. To nesaku tikai es, to saka paši hiphoperi visā pasaulē. Globālais hiperkapitālisms pie vainas, jo cilvēki nedomā ar galvu, bet naudu. Hiphopa mode un dārgu brendu drēbes sader kā roka ar cimdu. Tas vien jau daudz ko vēsta.

Raksta iemesls. Šo rakstu gribēju uzrakstīt tāpēc, ka nekur nav viedokļa, ka pašmāju hiphops joprojām ir mēsls. Mēs jau maza valsts un tā. Bet jel nevajag tāpēc pielūgt kaut kādu sūdu tikai tāpēc, ka tas ir vienīgais. Šad tad es mēģinu apmānīt pats sevi, ka tai mūzikai tomēr ir jābūt labu labai, jo vairums to klausās, pat daži cilvēki, kuru viedokli es cienu, taču ikreiz mani sagaida vilšanās jau pēc pāris dziesmām.. Bet īstenībā es domāju, ka mūsdienu hiphops ar ļoti retiem izņēmumiem arī visur citur ir mēsls un tam vajadzēja jau beigties tad, kad tas no NY sāka izplatīties pa pasauli kā sērga, deevolucionējot līdzi masām, taču gan jau to, kas ir tagad, atcerēsimies pēc pāris gadiem ar atmiņām par muļķīgo jaunību un bērnību. cerams.

P.S. vispār iesākumā vēlējos pastāstīt kaut ko par oldskool, Steinski un “mashup”, taču visa doma aizgāja lejup pa reni un tam būs veltīts kāds no nākamajiem rakstiem.