Tad nu, kā jau solīju, turpinājums rakstam par Ubuntu Studiju. Šoreiz rakstīšu par JACK, kas ir neaizstājams darbā ar Linux audio programmām.

Kas tas tāds ir un kāpēc tas ir vajadzīgs? Jāsāk ar to, ka JACK paredzēts un darbojas tikai uz Linux, FreeBSD un MAC OS X operētājsistēmām. JACK veic dažādas funkcijas, būdams kā audiomezgls starp visām audioprogrammām. JACK galvenā būtība ir tāda, ka jebkuras programmas (kas izmanto JACK) audio izeju var izmanto kā ieeju jebkurā citā programmā, turklāt darīt to dažnedažādās kombinācijās. Tas ir ļoti noderīgi, ja tiek izmantotas vairākas programmas (gan efektu, gan sekvenceru, gan arī skaņu sintēzes) vienlaicīgi. JACK ir divas galvenās funkcijas : 1)nodrošināt sinhronitāti starp JACK programmām un 2)nodrošināt mazu latentumu (gaidīšanas laiku) starp dažādām darbībām. Ja ar pirmo funkciju galā tikt nav grūti, tad ar otro ir problēmas, jo tā ir atkarīga no operētājsistēmas uzbūves. Un tā kā mūzikā laiks ir pats svarīgākais, ikviena milisekunde ir dārga.

Atšķirība no Windows. MS Windows uzbūve ir tāda, ka šīs OS kernelis (jeb kodols - tas pats, kas savieno dzelžus ar programmām) ir parastajam mirstīgajam nezināms un nepārveidojams, turklāt tas neatbalsta reālā laika audio funkcijas (ko vajag JACK) OS un programmās. Izņēmums ir profesionālās skaņas kartes, kas atbalsta Steinberg ASIO un spēj it kā nodrošināt pielīdzinātu funkciju kā MAC OS X un Linux. Taču tā kā ne mums visiem ir profesionālās skaņas kartes, tad Windows’ā mocīties ar ASIO4ALL universālo draiveri ir neprāts, jo tas krietni atpaliek no JACK. Tad tāpēc talkā nāk Linux, kas, protams, ir par brīvu un ir daudz piemērotāks audio entuziastiem nekā Windows, par spīti tam, ka otrajā ir pieejamas it kā “profesionālākas” programmas.

Reālā laika kernelis. Lai izmantotu JACK kā nākas, nepieciešams uzlikt “reālā laika kerneli”. Nosaukums jau dikti smieklīgs, bet nezinu kā to nosaukt latviski. Tas ir jāliek OBLIGĀTI, jo savādāk latentums būs pārāk liels, to varēs just ar ausi un nekāda mūzikas taisīšana vairs neiznāks. Tad nu varam atvērt termināli (tā būs visātrāk) un, lai uzstādītu reālā laika kerneli un JACK, iekopējam šito:

sudo apt-get install linux-rt qjackctl

tik atliek nedaudz pagaidīt, kamēr sistēma novilks visu 40MB kluci un uzstādīs to.

Saregulēšana. Ja mēs tagad atvērtu JACKu, mēs redzētu, ka tas neiet vispār vai arī tur ir milzīgi daudz XRUNu. Kas ir XRUNi? Tie ir tie sliktie klikšķi, pārtraukumi, kas rodas datora dzelžu darbības traucējumu rezultātā. Mūsu mērķis ir tos novērst pavisam. Mēs jau uzlikām reālā laika kerneli, taču vēl nesaregulējām to. Lai to izdarītu, mēs atveram vaļā  termināli un iekopējam šito:

sudo gedit /etc/security/limits.conf

atvērsies teksta fails, kuram pa vidu kaut kur pievienojam šādas trīs rindas (LIETOTĀJVĀRDS jāaizstāj ar lietotājvārdu sistēmā):

LIETOTĀJVĀRDS - rtprio 99
LIETOTĀJVĀRDS - memlock 500000
LIETOTĀJVĀRDS - nice -10

Saglabājam un aizveram. Tas viss bija vajadzīgs tāpēc, lai iespējotu visas reālā laika kerneļa dotās iespējas, tagad tam it kā būtu jāiet. Pārstartējam kompi, un startēšanas izvēlnē ņemam pašu pirmo kerneli, kam galā ir “-rt”. Atveram JACK un tam būtu jāstrādā. Tas viss pagaidām.

Sīkāka informācija par JACK konfigurāciju angliski šeitan (ubustu.com) un JACK mājaslapā.

Nākamajā rakstā uzrakstīšu ko nedaudz vairāk par to, kā savienot dažas programmas, izmantojot JACK. Atzīšos, ka neko daudz par šīm lietām iepriekš nezināju. Pats pamazām mācos un rakstu!!

LABOTS: Svarīgi ir uzstādīt augstu Priority, zem Setup… -> kkur internetā atradu, ka ap 70 ir OK. Tagad XRUNu nav vispār!!

Pirms aptuveni mēneša, kad vēl nebiju iestājies bibliotēkā, beidzu lasīt Ļeva Tolstoja grāmatu “Augšāmcelšanās“, kas ir pēdējā viņa novele, izdota 1899. gadā. Dīvainākais bija tas, ka es pirms tam vispār nezināju, par ko viņš raksta - biju dzirdējis tikai par tādu slavenu krievu rakstnieku un to, ka viņa darbi (”Anna Kareņina” un “Karš un miers”) ir klasika.

Lasītprieks. Kad biju ticis jau aptuveni trešdaļā ar grāmatu, sāku apjaust, ka Tolstoja uzskati ir kaut kur dzirdēti. Tas man šķita negaidīti, jo uzskatīju, ka tādas (anarhisma) idejas paust XIX gadsimtā it kā būtu diezgan neparasti. Kā vēlāk izrādījās, Tolstojs tieši ir slavens ar saviem uzskatiem par kristietību, politisko/ekonomisko iekārtu un ētikas (nevardarbības) principiem. Šajā novelē galvenais varonis, pats būdams piederīgs augstākajam iedzīvotāju slānim, pēkšņi saprot, ka paša līdz šim pavadītā dzīve tādā vidē ir pilnīgi tukša. Visi cilvēki izliekas nemanam neko sliktu savās darbībās, pat lepojas ar sasniegumiem, turklāt turpina darīt lietas, kas patīk apkārtējiem un izraisa sajūsmu tajos (mūsdienās to sauktu par “normālu dzīvi”, “atkal uzmeta”, “karjera”, “zvaigžņu lietus” utt.). Tad vēlāk vēl viņš saprot, ka cilvēki, kas sēž cietumā ir pilnīgi tādi paši grēkāži, kas tur nesēž, tikai pirmējie nokļuvuši tādā sliktā vietā nelabvēlīgu apstākļu sakritības dēļ (lai gan par to es nekad neesmu šaubījies). Pāris vietas grāmatā ir tiešām vērts palasīt atkārtoti un no tām iegūt kaut ko varētu ikviens.

Īsumā par anarhismu. Vēl varbūt pirms kādiem trīs gadiem man vārds “anarhists” saistījās ar kaut kādiem mežoņiem, kas demolē visu to, kas nekustās, turklāt dara to ar nežēlīgu prieku. Es domāju, ka  šāds uzskats joprojām ir ļoti daudziem cilvēkiem mūsdienās, it sevišķi tādiem, kas nav studējuši/apguvuši vēsturi, politiku vai sociālās zinātnes. Īstenībā anarhisms kā politiska filozofija uzskata, ka sabiedrību ir iespējams un vajadzētu vadīt bez piespiedu varas no augšas. Protams, gandrīz visi cilvēki uzskata, ka mūsdienu sabiedrībā jebšu parlamentārajā republikā bez varas iztikt nav iespējams, jo bargie noziedznieki un zagļi taču ir jāpārmāca. Sava daļa taisnības jau tur ir. Taču anarhisms šo problēmu pagriež otrādi -> piespiedu vara un mūsdienu sabiedrība tieši rada noziedzniekus un “anti-sociālus” elementus. Sabiedrība rada izstumtos, kādā brīdī prasot no tiem pārāk daudz, kas pēcāk atriebjas visai sabiedrībai, kas atkal atriebjas tai, utt. utj. Protams, anarhisma novirzieni ir ļoti daudz, turklāt tas bieži vien robežojas ar liberālismu. Protams, es neesmu nekāds pārgudrais politikas zinātnieks, taču šo to par anarhismu varēju/varu/varētu pastāstīt. Katrā ziņā mani šīs idejas interesē, un daudzām no tām (varbūt ne visām un ne uzreiz) bez šaubām rastos tūlītējs pielietojums mūsdienās. Varbūt kādreiz uzrakstīšu ko vairāk par to.

Īsumā par nevardarbību. Non-violence jeb nevardarbība ir filozofija, kas noliedz fiziska spēka izmantošanu starp cilvēkiem. Vēstures piemēri nav tālu jāmeklē - Mahatma Gandijs, Martins Luters Kings un galu galā mēs paši (latvieši), kas atguvām tautas neatkarību samērā mierīgā ceļā (barikādes). Iespējams, ka Tibeta būs nākamā. Anarhisma un nevardarbības idejas sakņojas hinduisma, budisma un džainisma reliģijās, taču tās var atrast arī XX gadsimta filozofu darbos un citu mūsdienās populāru reliģiju fundamentālajos uzskatos, kuri diemžēl līdz mūsdienām ir atkļuvuši krietni izkropļoti un pielāgoti dažādu varu vajadzībām. Un par to rakstīja arī Tolstojs.

7 vērtīgas atziņas no Tolstoja grāmatas:

1. Augstākās sabiedrības uzdzīve ir garlaicīga. Liela daļu cilvēku upurē visu savu dzīvi un dārgo laiku, lai tikai tur nokļūtu, taču pa ceļam sevi samaitā tik tālu, ka sāk ticēt tam, ka šāda dzīve starp baltajiem palagiem patiešām ir skaista un brīnišķīga. No ārpuses varbūt, taču iekšienē valda indivīdus traumējoša savstarpēja nesapratne un negatīva konkurence. Sarunas tur lielākoties ir trulas un bezjēdzīgas. Un nedomāju, ka kas ir mainījies pēdējo 4-5 paaudžu laikā.

2. Tiesu sistēma ir negodīga. Var izdot gudrus likumus, un teikt gudras aizstāvju/apvainošanas runas, taču lēmumu pieņemšanas process, kas ir pats svarīgākais tiesu procesā, bieži vien notiek spontāni un ar lietu nesaistītu apstākļu ietekmē. Nav pat runa par korupciju.

3. Sodot citu, iznāk sodīt pašam sevi. Negribu tagad iedziļināties kaut kādās reliģiskās/filozofiskās fiškās, taču ir skaidrs tas, ka naidu ar naidu neizdzīsi. Tikko atcerējos stāstu par puiku kādā ASV lielpilsētā, kas nozaga somu kādam biznesmenim, par ko tas, mazo zaglēnu pieķēris, nevis viņu aizveda uz kādu pāraudzināšanas iestādi, bet uz ēdnīcu un pabaroja, abi labi pavadīja laiku un vēl iemācīja sīkaļam šo to iz dzīves. Puika, kā izrādās, bija audzis sliktā (?!-sabiedrība) ģimenē, kur nebija redzējis neko citu kā vardarbību un sliktas lietas, viņš bija ļoti pārsteigts par pieaugušā rīcību, jo nemaz nezināja, ka tā var(!). Rasisms, kari un terors ir lielas lietas, bet mazās lietas mums ir ik uz soļa. Visos cilvēkos ir kas labs, tikai to vajag mācēt atrast.

4. Akli sekot ideoloģijai ir neprāts. Pāriet no vienas politiskās ideoloģijas uz otru ir viegli. Cilvēki, kas izmanīgi vienā, tikpat izmanīgi būs arī otrā. Šādi cilvēki kaut kā spēj iespaidot citus cilvēkus par kādas iekārtas pareizību un liek cilvēkiem noticēt, ka tā ir vienīgā pareizā, vadīt masas. Cilvēki seko harizmātisko personāžu teiktajam un uztver to kā patiesību. Taču pats svarīgākais ir katram cilvēkam domāt un redzēt visu no sava vienīgā skatpunkta, nevis paļauties uz kādu citu cilvēku viedokļiem. Tolstojs rakstīja par revolucionāriem, kurus veda uz Sibīriju. Daudzi no tiem vispār neko nesaprata par propagandētajām idejām, akli sekodami saviem elkiem.

5. Kapitālsabiedrības būtu jāpārvalda aroda pratējiem. Kāpēc vadītāji saņem vairāk nekā strādnieki, un kāpēc tas tā vēsturiski izveidojies? Šis jautājums arī mani moka sen. Lielāka atbildība - muļķības! Kļūdīsies vadītājs, atvilks no uzņēmuma ienākumiem un citu algām, kļūdīsies strādnieks - viņu atlaidīs bez kavēšanās. Turklāt strādnieks taču ir tas, kas rada preci/pakalpojumu!! Praktiski visās lielajās globālajās kompānijās darbojas hierarhiskā struktūra, kurā par vadītāju var kļūt pilnīgs nejēga-zaļknābis, piemēram, tāds, kas neko nesaprot par, piemēram, mikroshēmu vai alus ražošanu. Aptuveni tāds kā es. Šī nevienlīdzības problēma (daudzi uzskata, ka tādas nav un ka tas ir normāli) starp vadību/padotajiem ir arī aktuāla Latvijas tautsaimniecībā, taču vēl lielāka, pieaugoša problēma  ir tāda, ka mūsdienās neviens mazs uzņēmējs nav spējīgs konkurēt ar lielajiem ilgtermiņā lielāku ražošanas izmaksu dēļ. Agri vai vēlu notiek “apvienošanās” un pasaulē globalizācijas rezultātā aug milzīgi korporatīvi monstri visās nozarēs (diemžēl arī pārtikas, drīzumā varbūt arī pat ūdens), kas ražo lētus sūdus valstīs, kur ir lēts darbaspēks (lasi - Ķīnā). To jau paredzēja Tolstojs.

6. Vienlīdzības nav un nebūs ilgi. Pēdējā reize, kad cilvēce vēl redzēja vienlīdzību, bija tad, kad mērkaķi sāka staigāt pa zemi un tiem nokrita astes. Pēc tam gadu tūkstošiem ir pastāvējusi vara, un, kā jau mēs zinām, pilnīgi visi, kam pieder vara(=nauda), ir nedaudz vienlīdzīgāki par citiem. (skat. Orvelu). Mūsdienu stāsti par vienādām tiesībām, liberālo pilsoni un tautas varu ir visai apšaubāmi. Nevienlīdzības sāpīgā puse parādās brīdī, kad cilvēks pamet ģimeni un ierodas skolā. Tad sākas “dzīve”, kurā cilvēku sāk maitāt vairākums.

7. Sabiedrībai patīk tas, ka tu dari sliktas lietas. Tolstoja varonis nevarēja saprast to, kāpēc sabiedrībai un ļoti lielai daļai apkārtējo cilvēku patīk/tos sajūsmina tas, ka viņš dara lietas, kas ir pretrunā ar paša sirdsapziņu. Bieži vien arī mēs masu iespaidā atbalstām lietas, kam nemaz nevajadzētu tikt atbalstītām. Karavīrs lepojas ar to, ka slepkavo, bagātnieki ar to, ka zog un valdības ar savu varmācību/disciplīnu. Varonība = slepkavošana. Zagšana = krāpšana. Lai arī ar likumu atļauta un ar likumu aizliegta slepkavošana ir viens un tas pats, sabiedrība uz abām raugās atšķirīgi. Un arī par to rakstīja Tolstojs.

Āāā, un starp citu, Tolstojs arī bija veģetārietis. Tāpat kā Einšteins. Tas tomēr par kaut ko liecina. Bet tagad jau lasu Dostojevski un turpinu meklēt dzīves jēgu.

2008. gads jau pusē un atkal nāku ar savu lielo vēlmi parādīt citiem, ko es klausos. Varbūt kādam tomēr iepatiksies tas, ko man patīk dzirdēt ikdienā. Šis raksts sastāvēs no apraksta par 18 grupām un to šāgada veikumiem, kā arī no neliela video eksperimenta ar YouTube API. Lasīt pārējo »

Jaunais Sigur Ros albums, kā zināms, iznāks ap Jāņiem un sauksies  Með suð í eyrum við spilum endalaust jeb latviski tas varētu skanēt tā - “ar troksni ausīs mēs spēlēsim mūžīgi“. Izrādās, ka albumu jau no 8. jūnija var noklausīties viņu mājaslapā un last.fm. Tā kā es pa sev tuvāko mūziķu mājaslapām daudz nerakņājos, manu uzmanību piesaistīja last.fm baneris ar attiecīgu informāciju.

Iespējams, ka ar šo ziņu esmu nokavējis, taču šī, manuprāt, ir pirmā reize, kad kāds tik zināms mākslinieks virza savu albumu caur last.fm, tāpēc tas arī ir pieminēšanas vērts.

Kā zināms, Sigur Ros būs arī Rīgā 22. augustā, taču smieklīgi no rīkotāju puses, ka “Arēna Rīga” šoreiz ir nosaukta par “amfiteātri”, kas nepavisam neatbilst šim lielajam klucim un visticamāk jau, ka es arī nemaz neiešu turp. Sigur Ros ir jāklausās brīvdabā vai kādā ļoti mājīgā telpā, nevis “alus-čipšu-picas pilī”. Iespaids par grupu varētu arī tikt izjaukts, un tas nedaudz biedē.

Šobrīd esmu ticis gandrīz pusē ar jauno albumu un tas patīkami veldzē šajā dzestrajā vasaras rītā, līdzīgi kā Water Curses EP. Patīkamu klausīšanos!

Jau trešo mēnesi tīri eksperimentālos nolūkos esmu vegāns. Pirms diviem gadiem es nevarēju sevi iedomāties šādā lomā (pelmeņu laiks), jo gaļa manā uztverē bija pati svarīgākā uztura sastāvdaļa. Kā rāda novērojumi, tas tā gluži nav. Tas varbūt arī ir sava veida protests pret pārtikas industriju, bet vairāk tās tomēr ir rūpes par savu veselību.

Kāpēc tā? Mūsdienu patērētāju kultūrā visa pārtika tiek iegādāta tikai un vienīgi lielveikalos, kur mēs par produktu uzzinam tikai no tā iepakojuma un reklāmām medijos. Saturs pat bieži vien nav būtisks, taču tam būtu jābūt vienīgajam nozīmīgajam faktoram, jo pārtika taču nav dizaina elements, bet cilvēces dzīvības nodrošināšanas līdzeklis. Citreiz mēs pievēršam uzmanību garšai, taču arī garša ir ļoti mānīgs faktors. Rezultāts, ko mēs liekam savos kuņģos, bieži vien ir sintētisks produkts, kura radīšanas ķēdē iesaistīti ļoti daudz dažādu nozaru darboņi. Bieži vien pat šķiet, ka daudzi nedomā par to, ko ēd, svarīgi ir tikai apmierināt vajadzību pēc garšas un piebāzt kuņģi. Pavisam nesen man prātā nāca spoža ideja pārtraukt šo pasīvā patērētāja dzīvesveidu un ignorēt tās preces, kas, pēc manām domām, maitā manu veselību. Jāpiemin tas, ka vegānisms pilnīgi noteikti nav dogmatisks, neko sev neliedzu, kāda neliela gaļas gabala klātbūtne ēdienā paniku manī neizraisa. Svarīga ir pati ideja, nevis tās izpildījums.

Ko es neēdu? Neēdu gaļas, piena un olu izstrādājumus, jo uzskatu, ka dzīvnieku izmantošana pārtikas industrijā ir dumju cilvēku iegriba. Visu mūžu tiku mānīts, ka gaļa ir nepieciešama dzīvībai vai spēkam - muļķības. Nelietoju cukuru un rafinēto miltu izstrādājumus (baltmaizi, picu, utt.). Šo ievērot jau ir grūtāk, taču nedaudz ilgāk pastaigājot gar veikalu plauktiem var šo to atrast. Šajā pārtikā problēma ir tāda, ka baltmaizes, picas uzturvērtība ir ļoti maza, kā arī šādiem produktiem bieži vien mākslīgā veidā tiek pievienoti minerāli, kas pazuduši ražošanas gaitā, taču tas nepavisam neatsver dabīga produkta īstumu. Ēdu pēc iespējas mazāk sāli, aizstāju to ar garšaugiem. Pilnībā ignorēju pusfabrikātus un junk food - čipsus, ātrās zupas, biezeņus, frī kartupeļus, utt.

Ko es ēdu? Rupjmaizi, tā ir krietni barojošāka par balto tuftu, dod spēku un organisms ar to ātri tiek galā. Ļoti daudz ēdu augļus un dārzeņus, turklāt tagad nepārtraukti eksperimentēju ar tādiem, ko nebiju ēdis sen vai nekad - kāļi, cukini, melones, spināti, brokoļi, utt. Kad mazāk tiek ēsti sāļie un sintētiskie produkti, aptuveni mēneša laikā cilvēkam izmainās garšas izjūta, tas, kas agrāk likās negaršīgs, pēc kāda laiciņa ir ok. No rītiem ēdu putru - šo bija grūti pārvarēt, taču ir ļoti garšīgi un labi. Tad vēl ēdu pilngraudu makaronus un brūnos rīsus. Dzeru zaļo un zāļu tējas. Vēl ļoti daudz ēdu riekstus, kā nekad. Rieksti ir svarīgs ogļhidrātu avots. Pupas un zirņus arī ēdu vairāk kā agrāk. Vasaras un rudens sezona ir vislabākais laiks, kad veikt šādas pārmaiņas, jo vairāk pieejami augļi, dārzeņi un ogas, kā arī rijība pašam mazāka. Šo mēnešu laikā esmu apguvis arī pāris ēdiena pagatavošanas mākslas stiķus, ko uzmeklēju pasaules tīmeklī. Katrā ziņā tagad tiek piedomāts vairāk pie tā, ko es ēdu, un es domāju, ka tas ir ikviena dzīva cilvēka pienākums.

Laba lekcija no TED. Ja kāds domā, ka es te kuļu tukšu gaisu, un ka vegānisms ir tikai tāda snobiska iegriba, ar ko padižoties, man daudz vairāk rūp sabiedrības labklājība, un tas, kurā virzienā iet cilvēce. Turklāt mani ikdienā nebeidz pārsteigt cilvēku masu aklums un tukšpaurība. Es, protams, zinu, ka nevaru nevienam pavēlēt mainīt paradumus, taču informēt par to jau es varu. Pārtikas sakarā šodien redzēju video no TED konferences, kur pavārmākslas spečuks Marks Bitmans lasa 20 minūšu garu lekciju par mūsdienu cilvēku ēšanas paradumiem. Lekcija angliski.

Lekcija īsumā. Salīdzina pārtikas industriju ar atombumbu. Mājlopi rada lielāku piesārņojumu kā transports. Nepareizs uzturs ir visbiežākais nāvējošu slimību cēlonis. Mākslīga pārtika ir neveselīga. Neveselīga pārtika - īsāks mūžs. Baltmaize, kokakola un gaļa ir sabiedrībā pārvērtēts uzturs. Sabiedrības uzskati rada pārmērīgu pieprasījumu pēc šiem produktiem. Šo pieprasījumu arī atbalsta valdības. Uztura piramīda nav īsti pareiza un tā ir pārāk vienkāršota. Mājlopu apjoms pasaulē ir astronomisks. Lokāli audzēta pārtika ir vislabākā, un mūsdienās tāda ir retums. Simts gadu laikā tā ASV ir izzudusi, pateicoties loģistikas attīstībai. Cilvēki gaļu ēd pārāk daudz. Ēdiena gatavošana mājās ir izmirstošs paradums. “Veselīgais” jogurts daudz neatšķiras no saldējuma, taču tas tiek reklamēts vairāk kā dārzeņi. Gaļa, junk food un siers ir populārākā pārtika un tajā pat laikā - inde. Arī augļi, kas pieejami lielveikalos nav 100% dabīgi, jo loģistikas nozare ir ļoti nežēlīga pret dabu. Planēta ir pārāk maza, lai cilvēki varētu atļauties ēst gaļu. Pilnīgi pietiek ar 200g gaļas nedēļā, ne vairāk. Var neēst gaļu, bet pārtikšana tikai no gaļas un junk fooda ir galīgi nepareiza. Industriālā lopkopība ir jāaptur. Gaļas patēriņš ir jāsamazina. Mazāk gaļas, mazāk junk, vairāk augus!

Šodienas diggā uzurķējos video no 1992. gada ANO konferences Riodežaneiro, kur uzstājās 12 gadus veca meitene no Kanādas ar vēsturisku runu. Zemāk video no šīs runas un tās tulkojums latviski.

“Sveiki, es esmu Severna Suzuki un runāju Vides bērnu organizācijas vārdā.

Mūsu grupa nāk no Kanādas un sastāv no divpadsmit un trīspadsmit gadīgiem, lai veicinātu pārmaiņas. Mēs paši savācām naudas līdzekļus, lai atbrauktu šeit sešu tūkstošu jūdžu attālumā, lai jums pieaugušajiem pavēstītu to, ka jums jāmaina savi paradumi. Man nav slēptu nodomu. Esmu šeit, lai cīnītos par savu nākotni.

Pazaudēt nākotni nav tas pats, kas zaudēt vēlēšanās vai akciju tirgū. Esmu šeit, lai runātu visu nākotnes paaudžu vārdā.

Esmu šeit, lai runātu to izsalkušo bērnu vārdā, kuru sāpes netiek saklausītas.

Esmu šeit, lai runātu par neskaitāmajiem dzīvniekiem uz šīs planētas, kas mirst, jo tiem nav kur iet. Mēs nevaram atļauties netikt saklausīti.

Man ir bail iziet ārā saulē, tāpēc, ka ir ozona caurumi. Man ir bail elpot gaisu, jo es nezinu, kādas ķimikālijas ir tajā.

Mums ar tēvu bija paradums makšķerēt Vankūverā, taču vairs nē, jo pāris gadu atpakaļ mēs atradām zivi, kam bija vēzis. Un tagad mēs ik dienas dzirdam par izmirstošajām dzīvnieku un augu sugām - lai tās izzustu pavisam.

Savā dzīvē es sapņoju par to, ka ieraudzīšu milzīgus dzīvnieku barus, džungļus un mūžamežus, ko apdzīvotu putni un taureņi, taču tagad es vēlos zināt, vai tos vispār redzēs mani bērni.

Vai jūs mocīja šādas domas, kad jūs bijāt manā vecumā?

Tas viss notiek mūsu acu priekšā, un tomēr mēs uzvedamies tā, it kā mums būtu problēmu risinājumi un daudz laika. Esmu tikai bērns, un man nav risinājumu, bet es gribu, lai jūs saprastu to, ka jums arī tādu nav!

• Jūs nemākat salāpīt ozona caurumu.
• Jūs nemākat atgriezt lašus atpakaļ upēs, kuru nav.
• Jūs nemākat atgriezt atpakaļ dzīvniekus, kas ir izmiruši.
• Un jūs nemākat atgriezt atpakaļ mežus, kuru vietā tagad ir tuksnesis.

Ja jūs nemākat salabot, lūdzu pārstājiet lauzt visu!

Šeit jūs esat valdību, kompāniju, mediju un politiķu pilnvarotie - taču īstenībā jūs esat mātes un tēvi, brāļi un māsas, tantes un onkuļi - un visi jūs esat kāda bērni.

Esmu tikai bērns, taču zinu, ka mēs visi esam daļa no 5 miljardu ģimenes, patiesībā daļa no 30 miljonu sugu ģimenes un mēs visi savā starpā dalām to pašu gaisu, ūdeni un augsni - robežas un valdības nekad to nespēs mainīt.

Esmu tikai bērns, taču zinu, ka mēs visi esam saistīti, un mums jārīkojas kā vienai pasaulei, kas tuvojas vienam mērķim.

Savās dusmās es neesmu akla, un savās bailēs es nebaidos vēstīt visai pasaulei, kā jūtos.

Manā valstī mēs radām tik daudz atkritumu, mēs pērkam un metam prom, pērkam un metam prom, un tāpat ziemeļu valstis nedalās ar trūcīgajiem. Pat tad, kad mums visa kā ir vairāk kā vajag, mēs baidamies pazaudēt daļu no savas bagātības, baidāmies dalīties.

Kanādā mēs dzīvojam labklājīgi, mums ir milzums pārtikas, ūdens un pajumtes - mums ir pulksteņi, riteņi, datori un televizori.

Pirms divām dienām, mēs bijām satriekti par to, kā bērni dzīvo šeit, Brazīlijā, uz ielām. Un ko mums teica kāds bērns: “Es vēlos kaut būtu bagāts, un ja es būtu, es atdotu visiem ielas bērniem pārtiku, apģērbu, zāles, pajumti un mīlestību”

Ja bērns, kuram nav nekā, ir gatavs atdot visu, tad kāpēc mēs, kam ir viss, nevaram atdot neko?

Nevaru pārtraukt domāt par to, ka šie bērni ir manā vecumā. Ārkārtīga nozīme ir tam, kur tu esi dzimis - tikpat labi es varētu būt viens no šiem bērniem, kas dzīvo Riodežaneiro; es varēju būt badā merdēts bērns Somālijā, kara upuris Tuvajos Austrumos vai ubagbērns Indijā.

Esmu tikai bērns, taču zinu, ka ja visa nauda, kas tiek tērēta karam, tiktu tērēta nabadzības novēršanai un vides jautājumu risināšanai, cik gan Zeme būtu lieliska vieta!

Skolā un bērnudārzos jūs mācāt mums, kā uzvesties pasaulē. Jūs mācāt mūs:

• nekauties ar citiem;
• risināt lietas;
• cienīt citus;
• satīrīt aiz sevis;
• neievainot citas radības;
• dalīties - nebūt skopulim.

Tad kāpēc jūs to visu aizmirstat un darāt lietas, ko jūs mācāt mums nedarīt?

Neaizmirstiet to, kāpēc jūs apmeklējat šādas konferences, kā labā jūs to darāt - mēs esam jūsu pašu bērni. Jūs izlemjat, kādā pasaulē mēs izaugsim. Vecākiem ir jābūt spējīgiem saviem bērniem  pateikt “viss būs kārtībā”, “mēs darām visu iespējamo” un “tas nav pasaules gals”.

Taču es nedomāju, ka jūs to tagad varat teikt. Vai mēs vispār esam jūsu prioritāšu sarakstā? Mans tēvs vienmēr teicis: “Tu esi tas, ko dari, nevis tas, ko saki.”

Tas, ko jūs darāt, liek man naktīs raudāt. Jūs pieaugušie sakāt, ka mīlat mūs. Es no jums prasu to, lai jūsu darbības atbilstu vārdiem. Paldies, ka klausījāties.”

Kopš šīs runas ir pagājuši 16 gadi, taču situācija pasaulē nav uzlabojusies, tikai turpinājusi iet uz slikto pusi. Protams, sabiedrība vairāk ir sākusi domāt par vides saudzēšanu, valstis regulē piesārņojumu, darbojas dzīvnieku tiesību aizstāvji, taču tas viss pagaidām ir ļoti vāja pretestība vispasaules sabiedrības pašnāvnieciskajām tendencēm.

Taču ko gan citu var gaidīt, ja 50% no pasaules IKP rada 300 lielākie uzņēmumi?? Mūsdienu pasaulē nopirkt var visus, visu valstu valdības līdz noteiktam līmenim lielākoties ir pērkamas un darbojas lielo kompāniju interesēs. Sen ir skaidrs, ka vara pasaulē nepieder ne valstīm, ne organizācijām, bet milzīgajiem uzņēmumiem, kas bez šķēršļiem valda brīvā tirgus ekonomikā. Un valda tāpēc, ka šībrīža apstākļos lielākas privilēģijas ir tiem, kam jau ir vairāk materiālo līdzekļu. Taču tiem, kam nav nekā, jātiek galā pašu spēkiem, bieži vien pārdodoties/pakalpojot lielajām kompānijām. Kas no tā visa galu galā sanāks?? Nekas labs no tā nav, un šīs nebūšanas sekas var redzēt ik uz soļa.

Ubuntu Studija ir oficiāls atzars Ubuntu Linuksam, kas speciāli paredzēts multimēdiju darboņiem. Kad tas parādījās pirms vairāk kā gada, tas vēl nebija kā atsevišķs atzars, bet drīzāk kā pakotņu kopums. Šobrīd šī ideja ir gājusi uz priekšu, un tagad šo distributīvu var lejuplādēt atsevišķi no viņu mājaslapas. Pirms pusotra gada par to rakstīja arī 0nkulis. Protams, visi tie, kas jau izmanto Ubuntu, var izmantot jebkuru no Ubuntu Studijā iekļautajām programmām, vai arī izvēlēties tikai kādas noteiktas jomas programmas (audio, video, foto) vai izvēlēties tikai grafisko noformējumu, ko sniedz Ubuntu Studija.

Ar šo izstrādājumu es saskāros kaut kad krietni pasen, kad meklēju kaut kādu programmu, kas varētu imitēt distortion/overdrive efektu manai vecmodīgajai ģitārai, laižot tās vaidus caur PC smadzenēm. Bet tad uzdūros audio programmu kopumam, neko nesapratu par JACK un tā arī pametu novārtā savus meklējumus.
Tagad Ubuntu Studijai devu otru iespēju un esmu apmierināts ar patīkamo dizainu un izmantoju to ikdienā (bija jau gan grūti pierast pie zili melnā, bet ir ok), it sevišķi ar pieslēgšanās ekrānu, turklāt mani pārsteidz pēdējā gada laikā pieaugušais programmu klāsts un palīdzības informācijas apjoms par šāda veida programmām. Protams, ka līdz Adobe, Autodesk vai Steinberg līmenim šīm programmām vēl daudz jāaug, taču multimēdiju entuziastam - kāds esmu es - ar to ir gana, turklāt tas viss ir bez maksas. Tad nu lūk, uzskaitīšu galvenās programmas, kuras esmu izmantojis un ietilpst šajā komplektā:

AUDIO

JACK - audiomezgls, praktiski visas audio programmas izmanto šo;
TiMidity++ - MIDI sintezators, kas atšķirībā no Windows, ir jāuzstāda atsevišķi;
Hydrogen - bungmašīna (iespējām bagāta);
Ardour un Rosegarden - audio darbstacijas, kas ļauj nodarboties ar visdažādāko audio miksēšanu, rediģēšanu, sinhronizēšanu, utt.;
Audacity - vienkāršs skaņas celiņa rediģētājs, ļauj apgriezt skaņu, noņemt troksni, u.c. parastas darbības ar audio failiem;
ZynAddSubFX - skaņu radītājs un visādi citādi jautrs instruments;
Creox - der kā efektu procesors ģitārai;
Tuxguitar - noder, lai lasītu un veidotu tablatūras un .gp3 .gp4 un .gp5 failus priekš ģitāras.
Jāpiemin arī tas, ka caur WINE ir iespējams izmantot arī visādas citas MS videi paredzētas programmas un VST instrumentus.

GRAFIKAS

GIMP - rastragrafikas attēlu rediģētājs un Adobe Photoshop līdzinieks;
Inkscape un Xara Xtreme - vektorgrafikas programmas, Adobe Illustrator līdzinieki;
Blender - 3D modelēšanas un animācijas programma;
Synfig Studio - 2D animācija;
Scribus - datorizdevniecība.

VIDEO

PiTiVi - video apstrāde;

Tā kā ar video programmām man ir bijusi vismazākā darīšana, jo man vienkārši nav aparāta, kas tvertu video, neko daudz nemācēšu teikt, bet tādas, cik zināms, ir vēl daudzas - Kino, Cinepaint un Stopmotion kā zināmākās.

Turklāt bez visām augstākminētājām ir vēl vairāki desmiti citu sakarīgu programmu, ko neesmu pieminējis tikai tādēļ, ka nav bijusi saskarsme ar tām vai gluži vienkārši esmu piemirsis tās. Visas zināt nemaz nav iespējams.

Tomēr vislielākā interese man ir par audio programmām, tāpēc nākamais raksts Ubuntu sakarā būs par to, kā pareizi nokonfigurēt JACK, kā arī pastāstīšu sīkāk, kas tas tāds vispār ir un kā to izmantot savā labā.

Sākšu ar to, ka man baismīgi nepatīk automašīnas, uzskatu to par lieku greznību, tāpēc mans viedoklis šajā rakstā būs drusciņ subjektīvs. Papildus nepatikai pret individuālajiem transportlīdzekļiem es pēdējā gada laikā esmu kļuvis par vides aizstāvi, taču tas ir jautājums par ko vajadzētu aizdomāties ikvienam, bet kā rāda mans individuālais novērojums, vides problēmas nerūp 90% tautas, un ne tikai Latvijā. Īstenībā jau līdz šim vides jautājumi manī arī izraisīja dziļu vienaldzību, bet planētas resursu ekspluatācija notiek pārāk strauji un nekontrolēti, lai to tā vienkārši ignorētu. Tā kā arī mans bakalaura darbs bija par degvielu, uzrakstīšu savas domas ap šo tēmu, kamēr vēl viss stāv galvā.

Kā tas viss sākās? Automobiļu ēra sākās ar iekšdedzes dzinēja izgudrošanu un plašāku pielietošanu pirms nedaudz vairāk kā gadsimta. Neviens tad neparedzēja, ka nafta būs galvenais enerģijas avots šim dzinējam (tika izmantota gan elektrība, gan biomasa), taču, kad vēlāk tika atrastas vairākas naftas atradnes ASV, visa autoindustrija vairāku gadu laikā pilnīgi pārslēdzās uz fosilajiem resursiem. Tad naftas likās nenormāli daudz, jo automobiļu skaits bija niecīgs. Nafta tā arī ir palicis galvenais enerģijas avots transporta nozares uzturēšanai visu šo laiku, pa vidam ir bijušas vairākas krīzes - piemēram 1970. gadā bija līdzīgs naftas cenu kāpums kā tagad, jo tad OPEC pilnībā nogrieza eksportu uz Izraēlas atbalstītājvalstīm. Taču šobrīd naftas cenu krīze ir vislielākā 150 gadu vēsturē, kad pavisam nesen reālā naftas cena pārsniedza 120$ par barelu. Protams, tagad viss ir pakaļā, jo visa pasaule balstās uz naftas izmantošanu, un valstis, kas to nevarētu atļauties, krietni atpaliktu attīstībā.

Kā mušas uz sūdu. Latvija, atrodoties PSRS sastāvā, īpaši daudz nekreņķējās par degvielas resursiem un pasaules naftas krīzēm, jo bagātīgas naftas atradnes atradās tagadējā Krievijas teritorijā. Turklāt, padomju laikā jau iegādāties personīgo transportlīdzekli nebija tik vienkārši kā tagad, jo bija jāgaida rindā pēc braucamā, un gluži par brīvu tas arī nebija - daudzi to nemaz nevarēja atļauties. Par degvielas cenām gan tad domāja vismazāk, tā nāca gandrīz par velti. Latvijai atgūstot neatkarību, strauji pieauga pieprasījums pēc lētajiem importa vāģiem. Dzelzs priekškars bija vaļā, un masveidā no Vācijas un citām Eiropas valstīm strauji ieplūda dzelžu straumes. PSRS laika sapnis tika piepildīts daudzās ģimenēs, daudzi pat paspējuši nomainīt savu braucamo vairākas reizes. Tagad sabiedrība teju vai uzliek indivīdam vajadzību iegādāties braucamrīku, arī tad, kad tas nav īsti nepieciešams. Vairums sapņo par to kā dāvanu, ko saņemt līdz ar pilngadības sasniegšanu. Pēdējo desmit gadu laikā individuālo transportlīdzekļu apjoms Latvijā ir pieaudzis vairāk kā divas reizes un tuvojas miljonam. Vistizlākais ir tas, ka bieži vien auto iegādei tiek ņemts kredīts, un tad jau ir pilnīgā pakaļā, jo pašreizējā ekonomiskā situācija (lasi-procenti) cilvēku vienkārši apēd dzīvu. Manās acīs vēlme pēc auto ir muļķīga, izņemot gadījumus, kad auto ir ļoti nepieciešams, bet tādi gadījumi galvenokārt ir laukos, nevis pilsētā. Es vienkārši neizprotu tos cilvēkus, kas spēj sēdēt ik darbdienas vakaru sastrēgumos vairākas stundas, turklāt cepties ārā šitādā karstumā, tas ir vienkārši vājprāts!

Vērtīgs resurss izpumpēts. Papildus tam, ka rodas sastrēgumi lielajās pasaules pilsētās, pēdējo 100 gadu laikā ir izpumpēta liela daļa no vērtīga resursa - naftas. Sadegšana transportlīdzekļos nav vienīgais noderīgais izmantošanas veids naftai, turklāt tā izmantošana iekšdedzes dzinējos ir gaužām neefektīva, jo rodas lieli enerģijas zudumi (siltums, atgāzes). Kas zina, varbūt nākotnē nafta noderēs cilvēcei daudz vairāk nekā tagad, taču naftas veidošanās laiks ir ļoti liels. Protams, sen skaidrs ir tas, ka nafta nekad nebeigsies, jo tā vienkārši kļūs tik dārga, ka to varēs atļauties tikai sabiedrības elite. Fosilā resursa sadegšanas rezultātā atmosfērā arī ir nonācis milzīgs papildus CO2 apjoms, kas ir ārpus dabiskās oglekļa plūsmas dabā. Esmu pārliecināts, ka daudz efektīvāk būtu bijis naftu izmantot elektroenerģijas ražošanā, un elektrību izmantot transportā, bet laikam kāds vēlējās no tā nopelnīt nedaudz vairāk..Tādas valstis kā Norvēģija, ASV, Krievija, Meksika un Venecuēla, kuru ekonomikas lielā mērā vēstures gaitā balstījušās uz naftu, savu ieguves maksimumu jau sasniegušas un šo valstu ieguves apjomi nākotnē samazināsies.

Nav ko bimbāt un protestēt. Tagad visi rādās kā tikko pamodušies un skaļi bļauj par to, ka degvielas cenas kāpj. Šodienas paziņojums, ka naftas cena pārsniegs viena lata atzīmi, mani nepārsteidz. Tas taču sen ir skaidrs, ka tādā gadījumā, kad viena nozare visā pasaulē balstās tikai uz vienu dabas resursu, kas neatjaunojas, tas agri vai vēlu izsīks. ES valstīs degvielas cena jau kādu laiciņu pārsniedz viena lata atzīmi, taču tur ir krietni augstāks akcīzes nodoklis degvielai. Latvijā nav ko protestēt pret degvielas cenām, jo mums akcīzes nodoklis ir vēl zem ES noteiktās minimālās likmes, un tas tiek pamazām paaugstināts līdz sasniegs to 2013. gadā. Ja naftas valstīs degvielas cena ir līdz 10 santīmiem par litru, tad ASV un Krievijā tās cena ir ap 50 santīmiem. Latvija ir ļoti atkarīga no ārvalstu energoresursiem, tāpēc paļaušanās uz naftu, gāzi vai tamlīdzīgiem resursiem ir ļoti muļķīga. Agri vai vēlu būs jāsāk domāt pa atjaunojamiem energoresursiem. Kaut gan Latvija ir līdere ES pēc atjaunojamās elektroenerģijas īpatsvara (ap 40% no HES), Latvijā var attīstīt alternatīvas fosilajai degvielai, tas tāpat būs kaut kad jādara. Degvielas patēriņš Latvijā ir miljons tonnu gadā, kas nav maz un šādu daudzumu aizvietot vai atteikties no tā vienā brīdī ir nereāli. Tāpēc vajag rīkoties jau laikus!

Ko darīt tālāk? Degvielu var aizvietot ar biodegvielu, taču man liekas, ka tas nav labākais problēmas risinājums. Pašreizējās biodegvielas iegūšanas tehnoloģijas ir pārlieku neefektīvas. Cita lieta būtu tad, ja biodegvielu iemācītos iegūt no aļģēm, kas ir ļoti daudzsološa ideja un eksperimenti rāda, ka tas ir dzīvotspējīgs risinājums. Pašreizējā biodegviela ir labs mēģinājums ko risināt, bet ar to var aizvietot tikai nelielu daļu no visas degvielas, taču tās atbalsts ir svarīgs, lai neapstātos biodegvielu attīstība. Pēc dokumentālās filmas “Who Killed the Electric Car?” noskatīšanās esmu visnotaļ pārliecināts, ka elektroenerģija ir vislabākais enerģijas avots transportam. Protams, šādu automobiļu attīstība tika mākslīgi bremzēta, lai nopelnītu uz naftas pumpēšanas rēķina. Iespējams, ka pēc gadiem 10-15 visi braukāsim elektromobiļos. Viss it kā būtu skaisti un rožaini. Taču rodas cita problēma - elektroenerģijas cenas tad kāptu straujāk un tiktu sasaistīti tirgi, kas agrāk attīstījās nomaļus viens no otra. Bet tad jau varbūt būs cita ekonomika, jo pašreizējās idejas ir diezgan pastulbas un energoresursu problēmas ir pārāk lielas. Iespējams arī, ka nākotnē varētu notikt vairāki kari resursu dēļ (tagad jau notiek viens), ne jau tikai naftas - karot var sākt arī dzeramā ūdens dēļ, kas DA-Āzijā drīz vien būs zelta vērtē.

Sabiedriskais transports. Pastāv arī cits pavisam vienkāršs risinājums - cilvēkiem vairāk jāpārvietojas ar sabiedrisko transportu (velotransportu, kur/kad iespējams). Jo vairāk cilvēku pārvietosies ar to, jo tas būs lētāks un labāks, mazāk būs individuālo auto, kas stāvētu garās rindās un šķaudītu smirdīgās gāzes. Pirms simts gadiem cilvēki mierīgi iztika bez šādas greznības, taču cilvēki pie komforta ātri pierod, bet atteikties no kaut kā nākas ļoti grūti. Protams, mūsu sabiedrībā, cilvēkiem kas “daudz sasnieguši” savās dzīvēs (lasi - tēlo baigi svarīgos biznesmeņus) individuālā apziņa neļauj pārvietoties sabiedriskajā transportā kopā ar tiem tur - no zemākās kastas. Sabiedrībā trūkst iejūtības vienam pret otru, labāk ielīst savā izolētajā skārda bundžā ar ratiem, uzgriezt skaļu troksni un bezmērķīgi klejot pa pasauli, rādot pārākumu pār citiem, sēžot sastrēgumos un lamājot citus, kas īstenībā ne pie kā nav vainīgi. Mulķīgi jau tas viss ir, bet es daudz nebēdāju par citiem, jo mani pilnībā apmierina sabiedriskais transports, tā cenas un komforts. Un labi, ka man nav tik ļoti jāsatraucas par augošajām degvielas cenām vai kredītprocentiem. Jo mazāk, jo labāk.

Pēdējā pusgada laikā esmu atsācis lasīt grāmatas, vairāki gadi tika izlaisti informācijas gūzmas no vispasaules tīmekļa dēļ. Tā kā jau trīs gadu laikā nedaudz apradis ar interneta sniegtajiem labumiem un tas no samērā aizraujoša un nelietderīga laika kavēkļa jau ir kļuvis par lielisku darbarīku un dzīves izpalīgu, laiks atgriezties pie grāmatām - mazotnē lasīju baigi daudz. Turklāt esmu izsalcis pēc visādām pasaules gudrībām, un man ir sastādīts literatūras saraksts vismaz tuvākajiem diviem gadiem. Tā kā grāmatu iegāde ir dārgs un dažkārt pat nevajadzīgs prieks, un e-grāmatu lasīšana pie datora monitora nav īpaši draudzīga acīm, iestāšanās bibliotēkā ir tikai loģisks solis. Pat brīnos, kāpēc es to izdarīju tikai tagad, laikam jau grāmatu lasīšana skolā skaitījās nūģu padarīšana, turklāt lasāmvielas pietika arī obligātajā mācību literatūrā un prāts uz kaut kādu vēl papildus lasīšanu galīgi nenesās.

Ērtības labad. Jāatzīst gan, ka lielu lomu šeit nospēlēja iespēja grāmatas pasūtīt internetā caur elektronisko kopkatalogu, jo tas ir daudzkārt ērtāks veids kā izvēlēties lasāmvielu. Protams, ka agrāk varēja (un arī tagad var) paļauties uz bibliotekāra ietiekumiem un klejojumiem gar grāmatu plauktiem. Šobrīd gan daudz informācijas var atrast vikipēdijā, citur internetā, kā arī izveidoti vairāki interneta ieteikumu servisi literatūrā - līdzīgi kā mūzikā, kas piemeklē grāmatas ikviena gaumei, balstoties uz jau izlasītajām grāmatām. Žēl gan, ka latviešu valodā iztulkots mazs daudzums no visas pasaules literatūras, taču tas nekas - visu izlasīt tāpat nepaspēsi, turklāt labu literāro darbu vispatīkamāk jau tomēr lasīt oriģinālvalodā.

Valmieras bibliotēka. Nesen pārcēlās uz ēku pie Gaujas, kur atrodas Vidzemes Augstskola. Izskatās daudz mūsdienīgāk un draudzīgāk par iepriekšējām telpām, kurās gan biju tikai vienu reizi netīšām ieklīdis. Valmieras Bibliotēkas mājaslapa arī izskatās dzīva un informē par dažādiem pasākumiem. Kā rādās, lasītprieks tomēr vēl nav miris!

Pilnīgi noteikti manu interesi par bibliotēkām atdzīvināja Bibliotēka 2.0 blogs, kurā arī var atrast saites uz citiem ar bibliotēkām saistītajiem interneta resursiem.

Pēc nesen Brazīlijas mūžamežos pirmatnējās, neskartās civilizācijas atklāšanas biju izbrīnīts, ka tādas vēl notiek. Biju pārliecināts, ka atrast neskartas pirmatnējās ciltis satelītu un GPS laikmetā nav iespējams, jo viss taču ir izpētīts, kā arī šādas ciltis iznīcinātas vai asimilētas. Rokoties dziļāk, izrādās, ka tādas neskartās ciltis pasaulē ir vairāk kā 100. Šīm visām ir piemērots neaizskaramības statuss, jo, pirmkārt, tās ir aizsargājamas civilizācijas, otrkārt, pirmatnējo cilvēku nonākšana saskarsmē ar mūsdienu civilizāciju var būt tiem nāvīga, jo šo cilvēku organismiem ir vāja imunitāte pret mūsdienu slimībām.

Pirmatnējo cilvēku domas. Dīvaini būtu zināt, ko gan domā šie pirmatnējie cilvēki par pasauli sev apkārt, kādus sapņus sapņo un kāda ir to ikdiena. Domājams, ka tā krietni atšķiras no mūsdienu cilvēka dienas plāna. Un vispār, mēs esam kā citplanētieši šiem pirmatnējiem cilvēkiem..

Laimīgāka dzīve. Būdami homo sapiens, pirmatnējie cilvēki ir mūsu sugas brāļi, un savu prāta spēju vai fizisko dotumu ziņā ne ar ko neatpaliek. Taču uz viņiem neattiecas ne likumdošana, ne tautsaimniecības rādītāji, gadžeti un  ne arī politiskās kaujas un citas mūsdienīgas padarīšanas. Man liekas, ka pirmatnējās civilizācijas dzīve ir daudz patīkamāka, laimīgāka un mierīgāka, jo vajadzības un sabiedrības prasības pret indivīdu ir krietni vien zemākas.

Maslova piramīda. Pirmatnējā cilvēka un mūsdienu cilvēka Maslova vajadzību piramīdas krietni vien atšķiras, taču, lai mūsdienu cilvēks realizētu sevi, tam ir jāiziet cauri milzīgai mašinērijai, kaut vai lai tikai sasniegtu pilngadību, cilvēka smadzenes bieži vien tiek aizlietas ar muļķībām tā, ka tas jau vairs nespēj radoši domāt, bet dzīvot tikai iedomātā, ierāmētā pasaulē. Turpretī, pirmatnējiem cilvēkiem, kas nav pazaudējuši saikni ar dabu, visas ikdienas darbības ir ar jēgu:

• medīt, apstrādāt zemi - lai paēstu;
• uzbūvēt māju, izgatavot ieročus - lai būtu drošība;
• būt cilts loceklim - piederība ciltij;
• panākumi medībās vai savā amatā, cienīt citus - slava, pašpārliecinātība;
• dievu, garu pielūgsme, zīmējumi, dejas, dziesmas, rituāli - pašrealizācija.

Tā lūk - seno cilvēku dzīvei nebija ne vainas! Tikai nez kurā brīdī radās vajadzība pēc lielākas civilizācijas?? Vai tehnoloģiskais progress??