Pēc nesen Brazīlijas mūžamežos pirmatnējās, neskartās civilizācijas atklāšanas biju izbrīnīts, ka tādas vēl notiek. Biju pārliecināts, ka atrast neskartas pirmatnējās ciltis satelītu un GPS laikmetā nav iespējams, jo viss taču ir izpētīts, kā arī šādas ciltis iznīcinātas vai asimilētas. Rokoties dziļāk, izrādās, ka tādas neskartās ciltis pasaulē ir vairāk kā 100. Šīm visām ir piemērots neaizskaramības statuss, jo, pirmkārt, tās ir aizsargājamas civilizācijas, otrkārt, pirmatnējo cilvēku nonākšana saskarsmē ar mūsdienu civilizāciju var būt tiem nāvīga, jo šo cilvēku organismiem ir vāja imunitāte pret mūsdienu slimībām.
Pirmatnējo cilvēku domas. Dīvaini būtu zināt, ko gan domā šie pirmatnējie cilvēki par pasauli sev apkārt, kādus sapņus sapņo un kāda ir to ikdiena. Domājams, ka tā krietni atšķiras no mūsdienu cilvēka dienas plāna. Un vispār, mēs esam kā citplanētieši šiem pirmatnējiem cilvēkiem..
Laimīgāka dzīve. Būdami homo sapiens, pirmatnējie cilvēki ir mūsu sugas brāļi, un savu prāta spēju vai fizisko dotumu ziņā ne ar ko neatpaliek. Taču uz viņiem neattiecas ne likumdošana, ne tautsaimniecības rādītāji, gadžeti un ne arī politiskās kaujas un citas mūsdienīgas padarīšanas. Man liekas, ka pirmatnējās civilizācijas dzīve ir daudz patīkamāka, laimīgāka un mierīgāka, jo vajadzības un sabiedrības prasības pret indivīdu ir krietni vien zemākas.
Maslova piramīda. Pirmatnējā cilvēka un mūsdienu cilvēka Maslova vajadzību piramīdas krietni vien atšķiras, taču, lai mūsdienu cilvēks realizētu sevi, tam ir jāiziet cauri milzīgai mašinērijai, kaut vai lai tikai sasniegtu pilngadību, cilvēka smadzenes bieži vien tiek aizlietas ar muļķībām tā, ka tas jau vairs nespēj radoši domāt, bet dzīvot tikai iedomātā, ierāmētā pasaulē. Turpretī, pirmatnējiem cilvēkiem, kas nav pazaudējuši saikni ar dabu, visas ikdienas darbības ir ar jēgu:
medīt, apstrādāt zemi - lai paēstu;
uzbūvēt māju, izgatavot ieročus - lai būtu drošība;
būt cilts loceklim - piederība ciltij;
panākumi medībās vai savā amatā, cienīt citus - slava, pašpārliecinātība;
dievu, garu pielūgsme, zīmējumi, dejas, dziesmas, rituāli - pašrealizācija.
Tā lūk - seno cilvēku dzīvei nebija ne vainas! Tikai nez kurā brīdī radās vajadzība pēc lielākas civilizācijas?? Vai tehnoloģiskais progress??
Dažādu augstskolu telpās no 3. līdz 13. jūnijam norisināsies informatīvs pasākums “Budisma dienas”. Tas būs lekciju veidā un man ir doma apmeklēt šo notikumu. Nekad neesmu bijis ne uz ko līdzīgu, turklāt gudru cilvēku spriedumus bieži uzklausīt nesanāk, tāpēc ceru, ka būs interesanti.
Kāpēc vispār cilvēkam vajag reliģiju/ticību/vērtības? Tāpēc, ka mūsdienu pasaulē ir tikai viens mērs - nauda. Vairums cilvēku savus lēmumus pieņem, materiālu motīvu vadīti. Turklāt cilvēkam paralēli fiziskajām un prāta spējām ir jāattīsta garīgās (spiritual) prasmes, ko var sniegt tikai reliģija/filosofija. Tā kā parastās reliģijas ir pretrunā ar zinātni un pielūdz dievu(s), šo iemeslu dēļ man tās nepavisam nepatīk. Visu apzinīgo mūžu esmu bijis pārliecināts ateists/agnostiķis, taču manī aizvien lielāka aug doma, ka ateistiem reliģijas (dievu) lomu pašiem nemanot aizpilda nauda/karjera/vara/izskats/slava, kas savukārt rada ļoti daudz negāciju cilvēku starpā un maitā sabiedrību.
Kāpēc budisms? Tā taču ir kārtējā reliģija. Budisms manā izpratnē nav reliģija, bet dzīves filosofija. Budismā nav dievu, ko pielūgt. Budisms pauž vērtības, kas mūsdienu sabiedrībā ir izzudušas. Budisms neizraisa karus. Budisms neprasa naudu. Budisms neuzspiež savus uzskatus, bet liek cilvēkam tos pārbaudīt praksē. Budisms ne mirkli neiet pretrunā ar zinātni. Budisms attīsta personību un aicina saudzēt vidi un dzīvnieku/augu valsti. Budisms var iemācīt savaldību un mieru. Budisms liek rūpēties par citiem cilvēkiem, nevis aizvainot/noniecināt tos.
Kāpēc šādas lekcijas? Tāpēc, ka budisms kā tālo austrumu filosofija Latvijā nav bieži sastopams, kaut gan 30. gados tas šeit bija vairāk redzams (Kārlis Tenisons). Šāda veida lekcijas varētu būt interesantas ar to, ka mūsdienīgas problēmas tiek pasniegtas ar budistu redzējumu. Cik sanācis internetā redzēt vairāku budistu redzējumu uz pasauli, tas liek krietni vien dziļāk ielūkoties problēmās un saprast to cēloņus, jo ikviena darbība izraisa pretdarbību.
Pats ar budismu pirmoreiz saskāros kaut kad pamatskolā, kad likās, ka šādas idejas varētu mani ieinteresēt, taču tad nebija pieejama informācija par šo tēmu. Augstskolas pēdējā kursā, kad vēlējos rast atbildes uz pāris jautājumiem, kas mani nomocīja, atminējos par budismu, un palēnām jau esmu sācis apgūt šīs senās filosofijas pamatus. Kā galveno informācijas avotu izmantoju BuddhaNet, kā arī šad tad palasu atdzejoto Dhammapadu.
Jau vairāk kā mēnesi neesmu licis par sevi manīt. Iemesls tam bija pavisam vienkāršs - biju pilnībā nodevies bakalaura darba rakstīšanai un centos nenodarboties ar lietām, kas varētu traucēt šo darbu nokārtot. Un blogošana jau ir viena no tādām nodarbēm, kas prasa ļoti daudz radošās enerģijas.
Tagad, kad bakalaura darbs uzrakstīts un aizstāvēts (aizstāvēju trešdien), vairs nav sajūta, ka tas viss būtu bijis grūti vai sarežģīti, taču pēdējo sešu nedēļu laikā stresiņš lika par sevi manīt. Tāds nebūtu bijis, ja zinātu precīzi, ko no manis prasa, bet darba tapšanas laikā noritēja nemitīga cīņa ar sevi, dažbrīd bija tāda apjukuma sajūta par darba un tā satura kvalitāti. Turklāt, pašam iedziļinoties vairāk tēmā, rodas aizvien vairāk ideju un iepriekšrakstītajā tiek atrastas aizvien vairāk kļūdas, kas ar laiku paliek vairāk un vairāk. Kad nodevu darbu, man nebija pilnīgi nekāda nojausma par darba aptuveno novērtējumu, jo pašam tas likās baigais mēsls (esmu ļoti paškritisks). Saņemot recenzenta novērtējumu, jutos jau nedaudz stabilāk un uz aizstāvēšanu varēju doties mierīgu sirdi, kur arī viss laimīgi beidzās.
Tā kā šo dzīves posmu esmu salīdzinoši veiksmīgi nokārtojis, tagad būs laiks nedaudz pablogot, atpūsties un parakstīt par visādām lietām, kas iekrājušās - un tādu ir daudz!
Kādu laiciņu jau sanāk iesmiet par dažiem vieglas naudiņas tīkotājiem iekš interneta ārēm. Daži to sauc par nopietnu interneta biznesu, citi par interneta mārketingu, bet dziļi savā būtībā tā tomēr ir tā pati vecā piramīdas sistēma. Ārzemēs tā jau ir pierasta lieta, bet tieši pēdējā gada laikā pāris šmurguļi sarosījušies arī šeitan.
Piramīdas sistēma. Saukta arī par Ponci shēmu (ar nelielām atšķirībām), par godu itāļu imigranta Čārlza Ponci biznesa darbībām iekš ASV XX gadsimta sākumā, par kurām arī pats ticis sodīts. Ideja ļoti vienkārša - piedāvāt cilvēciņiem iespēju ieguldīt naudu projektā ar augstu atdevi īstermiņa periodā (daudz augstākiem procentiem nekā piedāvā bankas un investīciju projekti vai fondi). Šie augstie procenti rada neparasti augstu investoru pieplūdumu, to skaits pieaug tieši proporcionāli informācijas plūsmas ātrumam par projektu. Nauda, kas tiek izmaksāta kā papildus procenti ieguldītajam, protams, nāk no jauno investoru ieguldījumiem. Sistēma jau lemta neveiksmei pašā sākumā un tad, kad ieguldītāju straujais pieaugums krītas, “dāsnais” sistēmas izveidotājs nemanāmi nozūd un vairs nav atrodams.
Mūsdienu internets. Tagad internetā pastāv šīs piramīdas shēmas neskaitāmi atvasinājumi, dziļi tajos nav jāiedziļinās, svarīgi ir saprast to, kā darbojas naudas plūsma. Pareizāk sakot, tādas nav, tā ir tikai iekšienē, bet uz āru no paša projekta nekas neplūst, tikai iekšā no lētticīgajiem cilvēciņiem. Jā, ir pāris tipi, kas saka, ka nekas nav jāiemaksā, bet agri vai vēlu vispār tev nesamaksās vai pieprasīs ko samaksāt, lai iegūtu nopelnītu. Piečakarēs anyway.
Kāpēc cilvēki uzķeras? Cilvēks ir tāda būtne, kas nemitīgi cenšas grib būt pārāks par citiem. Brīdī, kad tiek padzirdēta šāda iespēja, par kuru it kā neviens nav dzirdējis, viegli finansiāli ieguvumi, kas nāk par neko, pat nepaskustinot smadzenes, to pārņem tāda dievišķīga sajūta, it kā nupat būtu atrastas zelta vai naftas raktuves piemājas dārziņā. Šis “man būs daudz naudas - un lai tie muļķi strādā!” efekts nostrādā perfekti uz cilvēka apziņu un pēc tam, kad saņemta pirmā izmaksa no šādas sistēmas, rodas simtprocentīga uzticība, kas liek piesaistīt citus šādam “biznesam”. To pašu iemeslu dēļ cilvēki uzķeras arī uz cietumnieku TELE2 akcijām. Virtuālā vide ir pateicīga tādām nodarbēm, jo, satiekoties aci pret aci cilvēku, lielu lomu nospēlē neverbālā valoda un žesti, kas liek mums kļūt uzmanīgākiem, bet internetā mēs uztveram tikai tekstu un bildes, kas sola naudas kalnus un tiem viegli noticam.
Kāpēc tas ir slikti? Tāpēc, ka tiek mānīta sabiedrība. Visi taču zina, ka nekas nevar rasties no nekā un naivi noticēt, ka tādas summas tiks maksātas par lapu aplūkošanu, spama e-pastiem vai klikšķiem iekš kaut kādas sūdainas lapeles, un nodrošinās ikmēneša iztiku, ir smieklīgi. Es, piemēram, nemaksātu ne kapeiku par to, lai kaut kādi naudaskāri cilvēki vienkārši klikšķinātu manu blogu vai kādu citu lapeli. Neviens nemaksātu.
Protams, veikli un izmanīgi cilvēki šeit var dabūt pāris kapeikas, atrodoties pašā piramīdas galvgalī un piešmaucot pelēkos. Mana sirdsapziņa neļautu man atrasties tādā pozīcijā, zinot to, ka no debesīm nauda nekrīt. Laiks ir pārāk dārgs, lai to izšķiestu šādās padarīšanās. Turklāt šādu shēmu veidošana un popularizēšana ir krimināli sodāma darbība, kura laikam Latvijas likumdošanā vēl nav īsti nostrādāta (neesmu jurists, palīdziet!). Pirms diviem gadiem liels notikums bija lielākā pasaules interneta šmuguļa 12DailyPro sabrukums, kuru, kā vēlāk izrādījās, vadīja viena tumšādaina sieviete pusmūžā no sava mājas datora, piečakarējot vai puspasaules! Lieki piebilst, ka es pats savā jaunības debīlismā un maksimālismā biju apčakarēto skaitā, bet tā bija lieliska mācība par zemu cenu. Video par šo zemāk.
Turpretī, Google AdSense un TextAds.lv ir cits stāsts, tur summas nav pasakaini augstas un tas tiešām notiek, jo tur ir ieejošā naudas plūsma. Pateicoties faktam, ka ir tādi interneta mārketinga produkti, kas patiešām darbojas, ļoti grūti nepieredzējušam interneta lietotājam atšķirt patieso no melīgā, jo tas noticēs visam. Bet, lai gan tas pats AdSense no vienas puses ir palīdzējis atbalstīt daudzus lieliskus blogerus un portālus ārzemēs un nodrošināt tos ar iztiku, daudz vairāk citu cilvēku izmanto to ļaunprātīgi, taisot sūda lapeles, piesārņojot internetu.
Vietējie “utis”. Viena pasakaini krāšņa lapa, kas nebeidz pārsteigt ar HTML visvarenajām iespējām, turklāt autors nostāda sevi kā baigo specu it visur, kur vien pielicis savu pirkstu. Laikam PSRS laikos ekonomistiem mācīja šādas shēmas, nav jau brīnums, ka sabruka visvarenā impērija. Vienkārši nožēlojami, brīnos kā tāda lapa vispār var pastāvēt, jo tas ir ideāls paraugs KĀ NEVAJAG TAISĪT LAPU! Cits labs piemērs ir šitā lapa, kas aicina iegādāties kaut kādu revolucionāru naudas pelnīšanas sistēmu, argumentējot to ļoti nesmuki ar visādiem apgalvojumiem par pārējiem “muļķiem”, kas ir galīgi akli un netic nekam. Kļūdas gan nenormāli daudz tam autoram un mani nepavisam nepārliecina. Bet kāds no cita šaubīga pasākuma dalībniekiem jau bija paspējis pirms pāris dienām iedirst šeit ar tādu pagaru komentāru. Un ir vēl daudzi citi šmaukļi, kas nav pieminēti, ārzemēs to šķiet ir simtiem. Tauta jel atmosties!!
Tu esi tas, ko tu domā. Sens teiciens iz budisma filosofijas. Cilvēka iekšējo pasauli nosaka viņa domas. Ja tās būs negatīvas, slikts būs iznākums un kaitēsi tikai pats sev. Ja tās būs pozitīvas, iznākums būs labāks un pats no tā tikai iegūsi. Ja gribi labāku dzīvi, maini savus domāšanas paradumus. Nav viegli samierināties ar nepatīkamām lietām, bet var iemācīties aizmirst tās, jo ikvienai negatīvai rīcībai no mūsu puses sekas visspēcīgāk izjutīsim paši uz savas ādas. Atriebībai nav lielas jēgas, pasaule labāka no tā nekļūs. Mazas problēmas un nenozīmīgi dzīves sīkumi mūsu prātos izaug par lieliem problēmu kalniem, domājot par tiem tiek izniekots vērtīgs laiks - to parasti saucam par stresu, kas itin viegli pāraug depresijā, XXI gadsimta slimībā. Visu problēmu sakne ir sevī un citos to meklēt ir bezjēdzīgi.
Tu esi tas, ko tu ēd. Medicīnas tēva Hipokrata ieteikumi par cilvēka veselību slēpās labu uztura paradumu ievērošanā. Tas ir priekšnoteikums labam un ilgam mūžam, bet mūsdienās mēs kaut kā aizmirstam un nenovērtējam uztura nozīmi. Ātrās ēstuves jau ik uz stūra, pārtikas veikali pilni ar lētiem, neēdamiem sūdiem un ar vārdu “ēdiens” saprotam jelkādu masu, ar ko piebāzt kuņģi līdz malām. Līdz šim nekad nebiju tā īpaši piedomājis par pārtiku, bet pēc trīsarpus studentu kopmītnēs pavadītiem gadiem domas ir pamatīgi mainījušās un pienācis laiks apsvērt pāris ēšanas paradumus.
Kaut kad pamatskolā starp tetriem, tamagoči, fiškām un flinstonu uzlīmju albumiem bija laiks, kad modē bija sēdēt pie TV un spēlēt visādas japāņu videospēles (vai to klonus), kas iebāztas iekš mikroshēmas elegantā dzeltenas (vai melnas) plastmasas ietvarā. Tad likās, ka tas ir tehnoloģiju attīstības kalngals un visas vizuālās un audio(!) iespējas likās tik neiedomājamas un brīnumainas, ka neviens negribēja atpalikt no apkārtējo vienaudžu sasniegumiem. Visiem vajadzēja šo plastmasas “monstru”, bez kura dzīve vispār nebija iedomājama un bija balsts tās jēgai (11-gadīga puišeļa smadzenēs). Iegādāties šos aparātus un spēles varēja tirgū un, mainoties ar saviem paziņām, iegūt čupu čupām dažādu spēļu. Lieki piebilst, ka tad internets Latvijā bija ļoti maz. Šajā rakstā es aplūkošu 10 savas tā laika tīkamākās spēles, par kurām biju vispār aizmirsis, bet
nejauši uzduroties uz pāris video youtubē, dzima ideja atsvaidzināt šīs nostalģiskās atmiņas. Kaut kādā veidā jau jāpiemin tās pārsimts bezjēdzīgi pavadītās stundas, blenžot ekrānā, sēžot muļķīgā pozā ar plastmasas pulti rokās.
Globālā sasilšana, pārapdzīvotība, dabas katastrofas, sugu izmiršana, neārstējamu slimību rašanās un visādas citas neražas tiek ziņotas mums ik dienas. To visu var novērst ļoti vienkārši, pildot šos desmit baušļus. Nepildot tos, tevi un cilvēci sagaida elle - noslīkšana plūdos, nosmakšana izplūdes gāzēs vai nāve muļķīgā karā.. Savukārt, izpildot tos, visa cilvēce plauks un zels, laime un labestība nāks laukā pa visiem caurumiem.. izvēlies pats, kādu nākotni vēlies, bet vari jau samierināties ar faktu, ka elle šaisaulē pienāks tāpat, neatkarīgi no tavas rīcības, jo vidējā pasaules cilvēka rīcība ir neatsverama un par labu vērst to vairs nav iespējams - tomēr tu vari ietekmēt savu karmu un tas ir daudz.
1. Tev nebūs braukt ar auto. Auto izplūdes gāzes rada pārmērīgi daudz piesārņojumu atmosfērā, kas rodas no fosilām degvielām un tādējādi atrodas ārpus dabiskās oglekļa plūsmas dabā (”carbon cycle“). Fosilā degviela tāpat kļūs aizvien nepieejamāka, tā kā pierodi dzīvot bez auto jau laikus!
2. Tev nebūs gaļu ēst. Gaļas produkcijas ražošana prasa 50 reizes vairāk zemes resursu nekā augu valsts izcelsmes produkcija. Ja esi nolēmis kļūt par veģetārieti vai vegānu, tad meklē informāciju šeit!
3. Tev nebūs pārmērīgi mazgāties. Dzeramāūdens resursi pasaulē izsīkst piesārņojuma dēļ. Jau tagad 1 miljardam pasaules iedzīvotāju trūkst dzeramais ūdens. Dari visu, lai taupītu ūdens patēriņu pasaulē!
4. Tev būs drēbes līdz galam novazāt. Mode, stils un citas rietumnieciskas paražas liek mums mainīt savu apģērbu līdz ar katra gadalaika kolekciju maiņu. Cilvēku nepastāvīgo kaprīžu un gaumes dēļ rodas miljonu tonnu liela draza, ko vairs nevienam nevajag.
5. Tev nebūs piedrazot. Viss, ko izmet miskastē, neaizceļo līdz citai planētai. Nē! - maģiskais apmaiņas portāls ar citu dimensiju (kā Kliforda Saimaka “Putekļu Zebrā”) vēl nav atklāts. Tāpēc visi mēsli tiek aizvesti uz mežu, pļavu, purvu vai kādu citu vietu tavā degungalā.
6. Tev nebūs dārgus krāmus pirkt. Pērkot kādu nieciņu, kas ražots, visticamāk, jau ka Ķīnā, tu nezini, kā tas krāms ir taisīts un cik cilvēki ir mocījušies, lai uztaisītu tev tik ļoti nepieciešamo rozā lineālu vai mākslīgo naktstauriņu. Pērkot šādus mēslus, tu uzņemies pilnu atbildību par viņiem visiem, jo ražotājs jau ražo tik to, ko pērk pircējs un tu kā ķēdes pēdējais posms sekmē šo visu padarīšanu. Pieprasījums rada piedāvājumu.
7. Tev nebūs daudz bērnu taisīt. Protams, tas nav risinājums. Latvijā jau tāpat demogrāfiskais sprādziens ir sen izsapņots sapnis, bet, ja tomēr sanāk ieprecēties kaut kur DA-Āzijā, atceries, ka vietas būs pavisam maz!Dalailama pārapdzīvotību uzsver kā cilvēces lielāko problēmu.
8. Tev būs atteikties no plastmasas. Plastmasa pārtikā, plastmasa gultā, plastmasa tualetē, plastmasa šur, plastmasa tur. Plastmasa kā nedabisks produkts ietekmē gan mūsu ādu, gan iekšējos orgānus. Ikdienā vairs nepamanam pat to, ka pieskaramies gandrīz tikai plastmasas lietām, pirms 100 gadiem tā nebija.
9. Tev būs dzīvot askētiski. Jo mazāk tev vajag, jo mazāk tev ir. Jo mazāk tev ir, jo laimīgāks tu esi. Jo laimīgāks tu esi, jo mazāk tev vajag. Vienkārši, bet daudziem to iemācīties ir grūti.
10. Tev būs zināt savu nospiedumu. Ekoloģisko pēdas nospiedumu, kas parāda, cik hektārus zemes izmanto tu un tavas vajadzibas, var izmērīt šeit.
Protams, visi grib dzīvot un esošā sabiedrība šajā paaudzē neļaus nolaisties zemāk savās vajadzībās. To neļaus arī nakāmā un aiznākamā, un visas pārējās. Vienalga, viss jau ir tā sajucis, ka nevar saprast, kas ir veselīgāks vai mazkaitīgāks. Dzīvos, kamēr sprāgs!
[Iedvesma no Rīgas Laika aprīļa numurā ievietotā komentāra "Nevāri kazlēnu viņa mātes pienā",
vides zinību lekcijām, LTV raidījuma "Vides fakti" un dzīves]
AIR ir vieni no kontinentālās Eiropas elektroniskās mūzikas meistariem. Pretēji vairumam vācu un austriešu bumsī-bumsī (nē! nē! - Kraftwerk man tīk ļoti ļoti), franču dueta mūziku caurstrāvo neaprakstāma elegance un šarms. Pitchfork šo grupu ir izvēlējušies kā nākamo mākslinieku vienas nedēļas ekskluzīvajam bezmaksas video piedāvājumam (pagājušonedēļ bija Pixies ar savu loudQUIETloud), rādot1999. gadā radīto netipisko dokumentālo filmu Eating Sleeping Waiting & Playingpar AIR 1998. gada tūri. Par godu desmitgadei PitchforkTV arīdzan piedāvā trīs klipus no AIR debijas albuma Moon Safari, kurus var noskatīties zemāk.
Sakarā ar AIR atceros gadījumu, kad kādā zināmā Vecrīgas ieskrietuvē nesen sanāca satikt alternatīva paskata francūžus, liels bija mans izbrīns, kad sarunas gaitā atklājas, ka šamie nezin tādus mūziķus kā AIR. Kā tas var būt? Vēl tagad esmu neizpratnē. Lasīt pārējo »
Hiromantija. Pseidozinātne par plaukstas līnijām un to rakstos ietvertām dzīves patiesībām. Daudzi prātvēderi no šīm līnijām cenšas izzīlēt nākotni, jau laicīgi samierināties ar pāragru nāvi vai vienkārši noteikt prāta spējas. Negribās pilnībā uzticēties šādām zinātnēm, kas balstās uz pieņēmumiem, pietiek jau ar parasto zinātni, kas jau arī tomēr pamatu pamatos balstās uz pieņēmumiem (skaitļi, valoda, utt.). Hiromantija, līdzīgi kā astroloģija, kreacionisms un homeopātija, sastopama ikdienā, gandrīz ikviens cilvēks tic kādai pseidozinātnei, bet vadīt savu dzīvi pēc tās neviens neuzdrīkstas, klāt tai ķeras tik tad, kad citādi nespēj izskaidrot kādas parādības. Vismaz es nezinu nevienu savu paziņu, kas uzticētu savu dzīvi horoskopiem vai noveltu dzīves likstas uz pilnmēnesi.
Lai gan, protams, bērnībā esmu dzirdējis stāstus par plaukstas līnijās ierakstīto dzīves gājumu, manas domas vienmēr ir bijušas un joprojām ir skepses pārpilnas. Ne par to ir stāsts. Pirms kāda laiciņa kāds tuvs un acīgs cilvēks pamanīja, ka manai kreisajai plaukstai gan sirds, gan prāta līnija saplūdušas kopā un šķērso plaukstu visā tās platumā. Šis stāvoklis angliski saucas simian line jeb pērtiķa līnija. Nosaukums visticamāk radies no tā, ka šāda līnija ir visiem pērtiķiem, lai vieglāk varētu satvert kādus objektus vai koku zarus, pa kuriem kāpelēt. Šāda līnija uz vienas rokas ir sastopama 4% eiropeīdās rases pārstāvju (13% - aziātiem), bet uz abām rokām - <1%.
Ko par to saka pseidozinātne? Cilvēki ar pērtiķa līniju parasti dzīvo savādāk kā vairums citu cilvēku, kam nav pērtiķa līnijas. Tas nenozīmē, ka labāk vai sliktāk, vienkārši savādāk. Dzīvojot saspringtāk ar satraukuma sajūtām dziļi iekšienē (undercurrent of uneasiness).
Ko par to saka zinātne? Pērtiķa līnija spēcīgi korelē ar daunismu. Zinātnieki šo līniju bieži saista vēl ar tādām slimībām kā embrionālā alkohola sindroms un Nūnana sindroms.Katrā ziņā - nekā laba. Lai gan, par laimi, neviena no šīm saslimstībām man nav, to varu teikt droši.
Dīvaini tas, ka šādi var atšķirties tāda neko neizsakošas ādas rievas interpretācija. Informācija ņemta no šejienes un no vikipēdijas.
Varbūt kāds vēl ir bez manis ar tādu pašu līniju uz plaukstas un zina teikt ko vairāk?
Pirms diviem mēnešiem sajutu nepieciešamību sevī mainīt vairākus dzīves paradumus. Nezinu, varbūt kļūstu pieaudzis vai kā, dažbrīd man liekas, ka daļu savas dzīves esmu dzīvojis ļoti nepareizi un ka tā tomēr nevar turpināt. Protams, nekādas lielās pārmaiņas uzreiz veikt negribēju, tāpēc izdomāju atteikties no spēcīga paraduma - kafijas un kofeīnu saturošu produktu lietošanas.
Nesen man te bija tāds raksts par vielām, kuru gan es izdzēsu vērtību maiņas dēļ, kurā biju pieminējis pārtikas veikalos pieejamās legālās atkarību izraisošās vielas. Un kafija ir viena no tām. Kafiju es dzeru jau no mazotnes - neatceros, iespējams, ka pat no pirmās klases. Bet varbūt arī nē. Beigās bija sanācis tā, ka jau pirms gada varēju vēsi izlakt 6-8 krūzes kafijas dienā bez problēmām. Atteikšanās no tās un zaļās (vai baltās) tējas lietošana ir devusi pāris veselības labumus, kurus arī uzskaitīšu.
Man vairs netrīc rokas. Nevarēju saprast, kāpēc es savulaik, būdams 16 gadus vecs jaunietis, saskāros ar tādu problēmu kā trīcošas rokas. Protams, savu artavu deva kāds novilktais smēķis un izdzertais aliņš, bet tas kaut kā tomēr nelikās normāli. Pāreja uz zaļo tēju pilnībā novērsusi šo ķermeņa defektu.
Miegainums no rītiem pazudis. Katrs rīts, agrs tas vai vēls, sagādāja mocības. Kamēr nebija izdzerta pirmā kafijas krūze vai kolas pudele, normāls kontakts ar ārpasauli nebija iespējams. Bieži vien tādēļ vainoju savu introvertumu, bet nē! - pie vainas bija kafija. Tagad varu piecelties līdz ar saullēktu un smaidu sejā un sākt kustināt smadzenes uz pilnu jaudu līdz ar brīdi, kad pēdas skar grīdas virsmu.
Mazāk stresa. Zaļajā tējā esošais teanīns paralēli uzņemtajam nelielajam kofeīna daudzumam (tējā tas tomēr ir, bet minimālos daudzumos) nomierina prātu un neļauj ķermenim “sadegt” kā tas ir kafijas gadījumā. Atceros, kā reiz augstskolā, sadzēries brokastu kafiju un pēcāk enerģijas dzērienu pēc iepriekšējā vakara izklaidēm tuč ne neatstiepu pekas - sajūta tāda, ka nezini kur dēties, nosēdēt nevar, staigāt arī sakarīgi nevar. Nebrīnos, ka kaut kur Skandināvijā nesen kāds pārdozēja kofeīnu un aizgāja pie tēviem. Esot taču vēl tādas kofeīna tabletes. Paldies.
Elpa. Tā nesmird vairs.
Saldāks miegs. Tik saldi gulēt kā tagad man nav nācies varbūt no pirmskolas. Guļu kā nosists. Kā vakarā aizveru acis, pamostos no rīta možs kā tikko piedzimis. Tēja kādu stundiņu vai divas pirms miega sasodīti laba.
Cukura patēriņš - nulle. Pie reizes, atsakoties no kofeīna, atteicos arī no cukura. Jēga tur no kaut kādiem kristāliem, kas šķiet saldi. Saldums nomāc īsto tējas garšu, kas ir ļoti patīkama, kad maņas orgāns - šajā gadījumā mēle - iemācās to sajust. Saldumi man negaršo defaultā, tā ka cukura izraisītās kaites man nedraud. Lieliski.
Rituāls. Kad vēl atrast labāku brīdi pārdomām vai ideju ģenerēšanai, ja ne tējas pagatavošanas laikā? Pēdējo nedēļu laikā tieši šīs minūtes ir dzemdējušas tik daudz lielisku ideju un atklāsmju, cik nekad agrāk, strebjot kafiju. Tējas pagatavošana esot māksla, kuru neesmu vēl tā līdz galam apguvis, bet visam savs laiks. Pacietība nes augļus.
sauc par nopietnu interneta biznesu, citi par interneta mārketingu, bet dziļi savā būtībā tā tomēr ir tā pati vecā piramīdas sistēma. Ārzemēs tā jau ir pierasta lieta, bet tieši pēdējā gada laikā pāris šmurguļi sarosījušies arī šeitan.
